Vēstījums par vēlmi apšaut līdzcilvēkus mudinājis stādīt potenciālo upuru sarakstus 9
Aptauju, kurā cilvēkiem tiek jautāts, “cik bieži jums rodas vēlme apšaut visus tos, kuru dēļ dzīve valstī ir tāda, kāda tā patlaban ir?” sociālo pētījumu centrs SKDS rīko pēc pašu iniciatīvas. Vai pētnieki ar šādu provokatīvu jautājumu un atbilžu publicēšanu šādā formā nerīkojas bezatbildīgi?
“Gribētos apšaut viņu pašu”
“Gada laikā agresivitātes līmenis sabiedrībā ir pieaudzis par 4 procentu punktiem (ar domām par “slikto” apšaušanu apkārt staigā jau 14%),” pirms dažām dienām sociālajā tīklā “Twitter” par jaunākās aptaujas rezultātiem ziņoja SKDS direktors Arnis Kaktiņš. Žurnāliste Inese Liepiņa savā tvitera ierakstā komentē: “Ja pie manis kāds pienāktu ar šādu jautājumu, man gribētos apšaut viņu pašu.” Arī žurnālists Aivars Pastalnieks uzskata, ka tas nav korekts aptaujas jautājums. “Dzelteni un provokatīvi,” viņš secina. Publiciste Elita Veidemane spriež, ka tas ir jautājums, lai noteiktu cilvēka psihiskās nelīdzsvarotības līmeni.
Ziņa ar virsrakstu “Arvien vairāk cilvēku “vēlētos apšaut” tos, kuru dēļ dzīve valstī ir tāda, kāda tā ir” portālā “Apollo” izpelnījusies vairāk nekā 700 komentāru. Daudzos anonīmajos vēstījumos minēti konkrēti “vainīgie”, kuri attiecīgi būtu pelnījuši SKDS piedāvāto izrēķināšanās formu. Cerams, tā ir tikai mutes brūķēšana komplektā ar slimu humora izjūtu. Taču nevar izslēgt, ka šādi vētījumi var arī kādu iedrošināt ķerties pie ieroča. Vēl jo vairāk tāpēc, ka, pēc aptaujas rezultātiem, “domubiedru” skaits aug. Pēdējais pētījums uzrādījis, ka “vēlme apšaut citus” uznāk 13,7% aptaujāto, bet “dažkārt” to vēlas vēl 26% aptaujāto. “Šāvēju” esot krietni vairāk nekā pērn, kad šie rādītāji bija attiecīgi 10,1% un 23,1%. Bet vai savas vēlmes paušana skaļi nav pirmais solis uz kaut kādu rīcību?
Pārāk toksisku informāciju nerāda
“Es pieļauju un apzinos, ka, publicējot pētījuma jautājumus un rezultātus, var pastāvēt šāds aspekts, tādēļ katru reizi pirms publicēšanas veicu zināmu pašcenzūru,” skaidroja A. Kaktiņš. “Manā rīcībā ir ne viena vien ļoti interesanta datu pozīcija, kuru es vienkārši nerādu plašākai sabiedrībai tieši tādēļ, ka šī informācija varētu būt pārāk toksiska. Konkrētais gadījums man nelikās tik nāvējošs. Gluži otrādi – man šķita pareizi šos datus parādīt, jo tie ilustrē nopietnu problēmu. Un, iespējams, kādiem cilvēkiem šie dati varētu ļaut labāk saprast, kas notiek sabiedrībā,” savu nostāju pauda Kaktiņš. Jautājumu par līdzcilvēku apšaušanu sociologs pirms vairākiem gadiem esot noskatījis kādas citas valsts aptaujā, taču neatceroties, par kuru konkrētu valsti ir runa. Viņš šo jautājumu iekļāvis aptaujā, jo šķitis, ka tas varētu būt interesanti.
Socioloģijas doktore un Latvijas Sociologu asociācijas (LSA) valdes priekšsēdētāja Baiba Bela atzīst, ka SKDS uzdotais jautājums varētu būt provokatīvs, bet pirms iepazīšanās ar pilnu pētījumu neņēmās teikt, vai tajā pieļauti sociologu profesionālo standartu vai ētikas kodeksa pārkāpumi. Jautāta, vai šāda pētījuma publiskošana nevarētu kādu iedrošināt ķerties pie reālas vardarbības, B. Bela atbildēja: “Tas ir līdzīgi kā ar vardarbību televīzijā. Daļa pētījumu parāda, ka tā padara sabiedrību agresīvāku, bet daļa uzrāda gluži pretēju – ka tā ļauj izlādēt negatīvās emocijas un nomierināties.”
Latvijas Universitātes Socioloģijas nodaļas profesore Aija Zobena neuzskata, ka konkrētā jautājuma formulējums būtu uzskatāms par provokatīvu: “Es šo formulējumu uztveru drīzāk kā eifēmismu, kas apzīmē galēju neapmierinātību ar sabiedrībā notiekošo. Pieņemu, ka valstī, kur iedzīvotājiem ir brīvi pieejami šaujamieroči, šādu formulējumu varētu interpretēt kā pamudinājumu uz agresiju. Latvijā šaujamieroči nav brīvi pieejami, toties cilvēki brīvi mētājas ar agresīviem izteikumiem “pakārt/nošaut vajadzētu”. Domāju, ka arī interneta komentāru autori vairāk domā par to, cik oriģināli un trāpīgi viņi vēlētos izskatīties potenciālo lasītāju acīs, mazāk par reālu agresīvu darbību.” Tiesa, A. Zobena apšauba, vai šādu jautājumu var izmantot agresivitātes mērījumos: “Agresivitātes līmeni sabiedrībā noteikti var un vajadzētu pētīt. Pieņemu, ka tas ir visai komplicēti un dažādos sabiedrības slāņos agresijas izpausmes būs atškirīgas. Iespējams, varētu izmantot indeksus, kas ietver datus par reālām agresīvām darbībām.”
Jautājumi, uz ko pētījums atbildes nesniedz
Gan B. Bela, gan A. Kaktiņš ir vienisprātis, ka jautājumus aptaujā iespējams noformulēt arī citādi vai arī publikai atklāt tikai kādu neitrālu agresivitātes indeksu, nevis pasludinot konkrētu izrēķināšanās veidu. B. Bela: “Diemžēl pieredze rāda, ka šādi sausi dati bieži paliek nepamanīti. Šoreiz SKDS vadītāja tvīts gluži kā sarkana lupata bullim pievērsis sabiedrības uzmanību tās agresivitātei. Manuprāt, šobrīd svarīgākais būtu nevis strīdēties par jautājuma formulējumu, bet mēģināt rast atbildes, kādēļ tik liels procents sabiedrībā izjūt tādu agresiju un vēlmi sodīt citus, nevis pašiem iesaistīties valsts veidošanā.” Konkrētais pētījums gan atbildes uz šiem jautājumiem nesniedz. Arī Kaktiņš atturējās minēt iemeslus, norādot, ka tam būtu nepieciešami dziļāki mērījumi.
