Zenta Ērgle rakstīt sāka aiz… garlaicības. Kur slēpās rakstnieces popularitātes fenomens? 7
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Parīt, 23. decembrī, apritētu tieši simt gadu, kopš dzimusi latviešu rakstniece, pēc izglītības arhitekte Zenta Ērgle (1920–1998), viena no pagājušā gadsimta 70. un 80. gadu jaunās paaudzes populārākajām autorēm.
Zenta Ērgle sarakstījusi vairāk nekā 30 grāmatu ar kopējo tirāžu virs diviem miljoniem eksemplāru, tulkota piecpadsmit valodās, saņēmusi kaudzēm jauno lasītāju vēstuļu – gluži kā viņas laikabiedre Zviedrijā, bērnu grāmatu rakstniece Astrida Lindgrēne (1907–2002).
Par izskatu, pievilcību, attiecībām
“Zentu Ērgli 70. un 80. gados ļoti lasīja, bibliotēkās notika visdažādākās pārrunas, rīkoja literārās tiesas, grāmatas kāri tvēra bērni un jaunieši, nolasīja tiktāl, ka zuda lapas un vāki,” saka Ligita Popsujēviča, ilggadēja Lutriņu bibliotēkas vadītāja, kurai nākamā gada septembrī apritēs tieši 50 gadu šajā viņas pirmajā un vienīgajā darba vietā.
“Arī mūsu mazajā bibliotēkā joprojām var atrast Zentas Ērgles grāmatas, piemēram, spilgto darbu mazajiem “Ieviņa Āfrikā” (1974), rakstnieci droši var saukt par latviešu klasiķi, un, kaut arī laikmets mainījies, manuprāt, pārlūkojot jaunās izglītības kompetences, derētu neaizmirst arī agrāko autoru devumu.”
Krimuldas vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Astrīda Podziņa teic, ka būtu melots, apgalvojot, ka Zentas Ērgles darbi tagad ir visvairāk lasīto vidū, taču skolas bibliotēkā ir grāmatas “Starp mums, meitenēm, runājot” (1976), “Bez piecām minūtēm pieauguši” (1973) un “Nosargāt mīlestību” (1987).
Arī šodienas jauniešiem noteiktā vecumā esot tādas pašas intereses kā vienaudžiem pirms piecdesmit un vairāk gadiem.
Par ko runā meitenes? Par izskatu, pievilcību, attiecībām ar mātēm un puišiem. “Un kā Zenta Ērgle aprāda jūsmošanu par tā laika elkiem – Ojāru Vācieti, Imantu Ziedoni, Ģirtu Jakovļevu!”
Trumpis – laikmetīgums
Nupat pa Zentas Ērgles takām – cauri visai radošajai dzīvei un bērnībai, sākot no Grīziņkalna līdz pat laikam, kad rakstniece jau ar saviem bērniem nonāca Matīsa ielā Rīgā, – devās bērnu literatūras rakstniece Luīze Pastore, veidojot televīzijas raidījumu “Literatūre”.
“Ja nemaldos, viņai bija vasarnīca Ikšķilē,” saka Luīze Pastore, “tur gan nepabijām, taču zinu, ka Zenta Ērgle projektējusi Ikšķiles ieliņas.
Pēc profesijas populārā bērnu grāmatu autore bija arhitekte, taču rakstīt sāka aiz… garlaicības.
Kad rakstniece bija slima un gulēja uz gultas, un viņai auga divi mazi bērni, puika un meitene, kas mammai lūdza kaut ko pastāstīt, tad Zenta Ērgle izgudroja “Mūsu sētas bērnus”. Darbā attēloti patiešām īsti sētas bērni, gan rakstnieces pašas, gan konkrētā Matīsa ielas 33/35 nama iekšpagalmā spēlēties sanākušie.
Bērnu mutēs autore ielika to, ko viņa kā arhitekte saredzēja, kāda būtu bērniem draudzīga pilsētvide, kaut, protams, šo jēdzienu toreiz neviens nelietoja. Diemžēl tagad Matīsa ielas 33/35 nama iekšpagalms ir vienkārši drausmīgs – ūķis starp augstceltnēm, mūriem, kur stāv mašīnas, un bērniem vienkārši nav ko tur darīt. Domāju, Zentas Ērgles laikā tur bija tāpat – garāžiņas, malkas šķūnīši, pagrabi, kur sētniece glabāja instrumentus un rakstnieces grāmatā slēpās zagļi un spekulanti. Bet autore redzēja iespējas bērniem satikties vairāk, labāk, ciešāk…”
Bērnībā Luīze Pastore lasījusi Zentu Ērgli, protams, nekritiskāk, baudot kolosālos piedzīvojumu aprakstus, kas atnesuši autorei popularitāti visā toreizējā Padomju Savienībā.
“Viņas trumpis bija laikmetīgums,” vērtē Luīze Pastore. “Grāmatā “Starp mums, meitenēm, runājot” viņa mēģināja arī pārkāpt tolaik nospraustās robežas, kur liels nopelns arī ilustratoram Edgaram Ozoliņam. Bet kas mani mulsina… Zinu, ka, projektējot Ikšķili, Zenta Ērgle bija ļoti uzstājīga – ielu nosaukumiem jābūt latviešu valodā un latviskas cilmes!
Tomēr tajā pašā laikā grāmatās brīžiem iznirst drausmīga padomiskā ideoloģija. Kāpēc viņa uz to parakstījās? Laikam nekad neuzzināsim.”
Rakstnieks un literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš bērnībā lasījis grāmatas, ar kurām uzaugusi mamma un viņas brālis, Kārļa Vērdiņa krusttēvs, un kuras joprojām atrodas vecāku mājas bibliotēkā Jelgavā. Visspilgtāk prātā palikuši “Mūsu sētas bērni”.
“Kaut iznākusi tā dēvētā atkušņa laikā piecdesmito gadu otrajā pusē, tomēr jau kā bērnu mani tajā pārsteidza izteikts nacionālisms,” saka Kārlis Vērdiņš. “Grāmatā vienam no sētas bērniem – krievam – pārmeta – tu jau tik liels izaudzis un vēl neesi iemācījies latviešu valodu! Padomju laiku grāmatās parasti šādas lietas neparādījās, bet Zentas Ērgles grāmatā kas tāds uzplaiksnīja. Un man kā bērnam tas bija neparasti.”
Bet vai šodienas bērniem būtu interesanti lasīt Zentu Ērgli? Kārlis Vērdiņš teic, ka pusaudži daudz skatās, kas notiek viņiem apkārt, un, protams, kaislības noteiktā vecumā katra paaudze izdzīvo no jauna, taču formas, kādās tās izpaužas, pavisam noteikti mainās. Un Zentas Ērgles grāmatās nav un nevarēja būt ne virtuālās realitātes, ne viedtālruņu, ne čatu…
Grāmata “Ieviņa Āfrikā” ar rakstnieces pieredzējumiem ceļojumā bija kaut kas neiedomājami eksotisks arī tādēļ, ka vairumam padomju pilsoņu nebija iespēju pašiem aizbraukt uz ārzemēm.
Kur pagaisa varoņi?
Dzejnieks, dramaturgs un rakstnieks Arnolds Auziņš pazinis Zentu Ērgli personīgi. Spilgti atmiņā palicis brauciens uz Karpatiem: “Sēž autobusā man tieši priekšā Zenta Ērgle, un viņai blakus literatūrzinātnieks Alfons Vilsons. Abi mīļi čivina. Vienbrīd nodomāju, laulāts pāris, taču nē, lauleņi tā nečubinātos.
Iejautājos Zentai – vai jūs sen pazīstat Vilsonu? O, jā! – viņa attrauc, kopš bērnības, vienā smilšu kastē spēlējāmies. Un viņš bija īsti negants puika… Zentas piecdesmit gadu jubilejas rakstā iekļauju arī šo epizodi ar viņas atmiņām par Alfonu Vilsonu. Pēcāk rakstniece mani apkampj un smej: toreiz jokoju, mēs ar Vilsonu iepazināmies tikai pirms gada tūrisma braucienā uz Somiju! Tā es viltoju literatūrzinātnes vēsturi.”
Toreiz Zenta Ērgle bijusi vienīgā dzīvā latviešu klasiķe, kas rakstījusi bērniem un pusaudžiem. Pati – sieviete ar reti izcilu humora izjūtu! Taču gadījies, ka sirds bijusi pilna.
Reiz atnākusi pie Arnolda Auziņa uz avīzi “Pionieris” gluži raudoša. Iedevusi “Liesmai” savu garstāstu, bet kāds jauns redaktors, kas tagad jau aizsaulē, uz tā malām atstājis šādas piezīmes: “Kā jūs, sieviete būdama un cienījamos gados, varat zināt, ko zēni domā, ko viņi runā un jūt?” Tur patiešām varēja apvainoties, saka Arnolds Auziņš.
Zentas Ērgles mazdēls Artis Ērglis, apgāda “Zelta grauds” redaktors, vecmammas grāmatas lasījis atbilstošā secībā. Bērnībā – “Labi sēņu māmiņai” un “Ieviņa Āfrikā”, jaunākajās skolas klasēs – “Mūsu sētas bērni”, vecākajās – “Starp mums, meitenēm, runājot”.
Zentas Ērgles popularitātes fenomens meklējams arī apstāklī, ka viņa nerakstīja par kaut ko vispārināti, bet atspoguļoja reāli notiekošo. Kaut kas, protams, ticis cenzēts, bet kurā līmenī – cenzūrā, “Liesmas” redakcijā –, šobrīd vairs nepateikt.
“Gatavojot triloģijas “Starp mums, meitenēm, runājot” pārizdevumu uz Zentas Ērgles 90 gadu jubileju, salīdzinājām ģimenes arhīvā saglabājušos manuskriptus, kas tagad nodoti universitātes akadēmiskajā bibliotēkā, un konstatējām pārveidojumus, lielas atšķirības starp nodrukāto un manuskriptiem,” atklāj Artis Ērglis.
“Ir izņemtas nodaļas, pagaisuši varoņi. Kādi iemesli? Nezinām. Tajā pašā laikā fenomenāli, ārkārtīgi nesaprotami, kā vesela virkne lietu tajās grāmatās tika ielaista un nodrukāta. Grāmatas “Starp mums, meitenēm, runājot” varone Baiba aiziet dzīvot pie vecīšu pāra, kuriem ir gleznu kolekcija no starpkaru laika. Meitenei nav ko vilkt kājās, un pāris spriež: kuru gleznu nu pārdosim, lai Baibiņai nopirktu kurpes? Uzdrīkstēties pateikt, ka padomju laikā pensionāri ir nabagi!”
Izdevniecībā “Zelta grauds” bija paredzēts šogad izdot divus Zentas Ērgles darbus. Viens būtu ļoti populāras grāmatas pārizdevums ar slavenās mākslinieces Margaritas Stārastes ilustrācijām, otrs – tikai savulaik žurnālā “Zīlīte” publicēts darbs, kas nu pirmoreiz beidzot iznāks arī grāmatā. Taču viss atlikts par gadu.
Taču Artis Ērglis īpaši nesatraucas – neko nevar darīt, daba ir stiprāka par cilvēku un, viņaprāt, arī vecmāmiņa šā brīža situāciju Latvijā un pasaulē uztvertu mierīgi un par savu jubileju sacītu – svinēsim pēc gada! Tad vairs nebūs apaļi simts? Toties cipars no abiem galiem būs lasāms vienādi.
