Pliks un vesels! Jebkurā gadalaikā! 0
Aleksandrs Sekste, vienalga – vasara vai ziema, uz darbu brauc ar divriteni. Atkailinātu ķermeņa augšdaļu, ģērbies vien pieticīgos šortos un sandalēs. Vieni viņu sauc par traku, citi uzlūko ar apbrīnu, kāds skrien klāt, noturējis par nabagu un gatavs atdot savu virsjaku. Ikviens jautā: vai jums nav auksti?
Arī es to pavaicāju, un viņš atbild: it nemaz!
Aleksandrs ir jogas pasniedzējs sporta klubā Reaktors. Daudzi viņu pazīst kā Adžitu Singhu. Šo vārdu ar nozīmi Neuzvaramais lauva viņam devis paša jogas skolotājs Indijā.
Reiz agrā pavasarī, kad vēl bija jauns puika, Aleksandrs sajutis neizskaidrojamu vēlmi noaut smagos šņorzābakus un basām kājām iekāpt sniegā. “Bija sajūta, it kā zeme no manis izsūktu visu smagumu. Kļuva tik viegli. Ilgi gan tā nostāvēt nevarēju.”
Pēc vairākiem gadiem kādā ziemas dienā Aleksandrs kopā ar Valēriju, iesauktu par Smalko pasauli, braucis ciemos pie abu kopīgā drauga. Pa ceļam uz Jelgavu piestāja mežā. Valērijs piegāja pie celma, uzlika uz tā sauju konfekšu un dažus mandarīnus. Atbildot uz Aleksandra neizpratni, pa- skaidrojis – tā sasveicinos ar smalko pasauli. Pēc tam draugs izģērbies līdz viduklim kails un, neraugoties uz aukstumu, vairākas minūtes mierīgi stāvējis. Aleksandrs izlēmis pamēģināt to pašu, spontāni novilcis pilnīgi visu, kas mugurā. “Sākumā mazliet drebinājos, bet pamazām pieradu. To sajūtu grūti aprakstīt. Šķita, it kā ķermenis izplešas lielāks, savienojas ar dabu. Kļuva ļoti labi.”
Todien Aleksandrs, draugu mudināts, pirmo reizi iegremdējies āliņģī. Nosēdēt ledainajā ūdenī gan spējis labi ja pusminūti.
Pēc tam draugi viņam pastāstīja par Porfīriju Ivanovu, kurš bija tiktāl norūdījies, ka ziemas spelgonī varēja mitināties mežā vairākas nedēļas, ģērbies vienās apakšbiksēs. Šis savādnieks bija nodzīvojis garu un laimīgu mūžu, ievērojot paša izstrādātus desmit veselības likumus. Piemēram, divreiz dienā jāpeldas aukstā ūdenī vai jāaplaistās ar to. Jāmīl visi cilvēki un daba, tādēļ nedrīkst lamāties un spļaut uz zemes. Ja pats gribi būt vesels, visiem sveicinoties jāvēl laba veselība.
Uzzinātais Aleksandru iedvesmoja. Tas manāms arī intervijas laikā. Ar visiem sporta kluba darbiniekiem, kuri iet garām, viņš sasveicinās un veltī labus vārdus.
No apģērba atbrīvojas pamazām
Reiz Aleksandrs sev pagatavoja sandales. Šajos vieglajos apavos jutās tik ērti, ka tie viņam joprojām bija kājās, kad citi jau valkāja rudens, vēlāk ziemas zābakus.
Viņš ik rītu uz darbu devās džemperī, jo ziemas jaka šķita lieka. Bija silti tāpat. Gluži spontāni pamazām sāka atrotīt piedurknes. Vienu dienu – līdz elkonim, citu – vēl augstāk. Kādā ziemas rītā novilka džemperi un gāja vienā maiciņā. Drīz atbrīvojās arī no tās. Pamazām atkailinājās aizvien vairāk, un nu jau aptuveni astoņus gadus pat mīnus 30 grādu salā jūtas labi šortos un sandalēs! Braucot uz darbu ar divriteni, aizrit aptuveni divdesmit minūtes. Dažkārt iet kājām, ceļā pavadot četrdesmit minūtes.
“Tas notika dabiski, pats no sevis. Kas agrā pavasarī pirmie novelk cepuri un staigā vaļēju virsjaku? Skolēni.
Mamma no rīta izlaiž pa durvīm satuntuļotu no galvas līdz kājām, bet, pazūdot no redzesloka, bērns jau ir atbrīvojies no liekā. Kādēļ? Jo viņam ir daudz enerģijas un vēl prot ieklausīties savā ķermenī, nevis akli pakļaujas valdošajiem priekšstatiem. Tikmēr dažs pieaugušais staigā, uzrāvis šalli līdz degunam, un vēl drebinās. Viss ir galvā.
Mums visapkārt ir būves un tehnika, zem pē dām – asfalts. Cilvēki visu laiku staigā drēbēs, dažs pat guļ apģērbts. Kājas ir noslēptas apavos. Nav tieša kontakta ar zemi, dabu un stihijām. Pastāviet kādreiz uz zemes basām kājām – ļoti laba sajūta!
Pa pilsētu gan staigāju sandalēs, citādi pārāk bieži jāmazgā pēdas, kāds stikls var iedurties.
Braucot ar divriteni, mans ķermenis ir atvērts, vienots ar dabu. Jūtu gaisu, vēju, sniegu, lietu, ceļmalas kokus. Tā gūstu enerģiju un dzīvesprieku. Gadās, ka esmu šausmīgi pārguris, negribas darīt neko. Tiklīdz atveru durvis un izeju uz ielas, ķermeni apņem tīkams vēsums un acumirklī sajūtu dzīves spēka pieplūdumu.
Daba attīra no negatīvās enerģijas. Kad pārņēmušas raizes, aizbrauciet uz mežu vai jūrmalu, kļūs labāk.”
Sākumā Aleksandrs ļoti bieži saskāries ar negatīvu attieksmi. Tagad savā ierastajā maršrutā bieži redz pazīstamas sejas, pie viņa jau pieraduši.
“Cilvēki nāk pretī un smaida, es atbildu ar to pašu. Ar daudziem sveicināmies kā veci paziņas. Ikreiz izveidojas unikāla enerģijas apmaiņa un abi gūstam pozitīvas emocijas.
Aizvien retāk, tomēr gadās arī nelabvēļi. Sākumā, kad pretī nāca kāds, kurš par mani nedomā to labāko, skatieniem sastopoties, sajutu tādu kā belzienu. Krā-joties tie radīja netīkamu spriedzi. Tagad esmu no- rūdījies, iemācījies negatīvu enerģiju sevī neielaist.”
Āliņģis, kailpelde un ziedputekšņi
Kad ciemojas pie drauga Jelgavas pusē, Aleksandrs vienmēr izmanto iespēju iegremdēties āliņģī.
“Stāvot nekustīgi, visapkārt ķermenim pamazām uzsilst plāna ūdens kārtiņa. Ir silti. Tiklīdz sakustos, tā izklīst un apņem dzestrs vēsums.
Izkāpjot no āliņģa, jūtu milzīgu enerģijas un spēka pieplūdumu, ķermenis ir šķietami piepūties no tā. Reiz, stāvot upē, uz mirkli pārņēma neparasta sajūta: it kā mans ķermenis būtu izpleties pa visu upi, savienojies ar to. Sajutu visas radības tās dzīlēs, to, ka upe pati ir dzīva.
Tikpat pēkšņi kā atnācis šis iespaids pazuda.”
Ikdienā Aleksandrs līdzīgas sajūtas gūst aukstā dušā. Turklāt ūdens aizskalo negatīvo enerģiju, spriedzi, ja tāda uzkrājusies. Vasarā viņš saikni ar dabu stiprina, peldoties un sauļojoties kails.
Jau teju trīsdesmit gadus neēd gaļu, zivis un olas. “Ja pēkšņi sagribētu, ēstu. Lēmumu atteikties no šiem produktiem pieņēmu nevis reliģijas vai kādas mācības, bet gan iekšēja impulsa iespaidā. Nejūtu pēc tiem nepieciešamību. Aptuveni mēnesi pēc tam, kad biju pārstājis lietot uzturā šos produktus, ieejot gaļas veikalā, sajutu tādu kā līķa smaku, kļuva slikti. Pēc kāda laika varēju mierīgi ieiet tajā bodē, smārds vairs nešķita tik traucējošs.”
Pārējais Aleksandra ēdienkartē ir ikdienišķs – lielākoties pākšaugi, dārzeņi, graudaugu putra, augļi, siers un citi piena produkti. Viņš vienmēr gatavo tieši tik, cik var uzreiz apēst. Ja maltīte pārlaiž nakti, vairs nav spēcinoša, jo zaudējusi visu prānu jeb dzīvības enerģiju.
Iecienījis ziedputekšņus, jo tie satur organismam nepieciešamos mikroelementus. Ēd tos kopā ar me- du – ājurvēdas mācība uzskata, ka tas iekļūst katrā ķermeņa šūniņā un attīra no nevēlamiem mikroorganismiem un sārņiem, kā transportviela atnes vērtīgos ziedputekšņu elementus. Kādā pētījumā atklāts, ka biškopji, pateicoties šiem produktiem, bieži ir ilgdzīvotāji un izskatās labi līdz sirmam vecumam. Aleksandrs pieļauj, ka tieši tādēļ savos gados izskatās jauneklīgs, viņam sejā ir maz krunciņu. Ziedputekšņi labvēlīgi ietekmē arī dzimumspēju, palīdz vīrietim atjaunot enerģijas rezerves pēc tuvības, kad kopā ar sēklu sievietes organismam atdots daudz mikroelementu. Būtībā putekšņi ir zieda sperma.
Aleksandrs slimojot ne biežāk kā reizi piecos gados. Kā pats saka – kad nav laikus reaģējis un ķermenī uzkrājies nogurums vai aukstums. Visam jābūt līdzsvarā. Lai vēsuma nebūtu par daudz, vismaz reizi mēnesī karsējas pirtī. Kad tomēr piemetušās iesnas, Aleksandrs stāv uz galvas. Tas slimību noņemot kā ar roku divu trīs dienu laikā. Šādā pozā ķermenis pielīst ar siltumu. Reizēm rokas kļūst tik karstas, ka pa vienai jāatceļ no grīdas un jāpakrata, lai mazliet atdzesētu.
“Ķermenis ir gudrs, pats pasaka priekšā, kas tam vajadzīgs.”
