Monika Zīle: Pliķa pazīmes 11
Lāčplēša dienas priekšvakarā manu radinieku ģimenē bija mazi svētki: pērn fizikas maģistres diplomu saņēmusī meita beidzot dabūja pastāvīgu darbu. Tiesa, ar studiju laika programmu absolūti nesaistītā nozarē un stipri viduvēju atalgojumu, tomēr vismaz kaut kas stabils pēc svārstīgi dzīvotiem mēnešiem, gaidot uz iespēju strādāt zinātniskos projektos, kuriem solītais finansējums tā arī neatradās. Tagad viņa vairs negrib pieminēt savas doktora darba iestrādnes un, pēc dabas būdama optimiste, bilst, ka eksaktā bagāža gan jau vēl noderēs. Varbūt. Jo nepiepildījušos cerību dienu pieredze traucē skanīgi apgalvot, ka labu izglītību Latvijā ieguvušie valstij patiešām nepieciešami. Turklāt šo rūgto atziņu stiprinājusi gada vidū sāktā šķietami visnotaļ pozitīvi iekrāsotā jauniešu reemigrācijas programma “Darbs valsts pārvaldē”. Jo pieteikties tajā bija aicināti tikai ārzemju augstskolās studējušie. Bez šaubām, vajag mūsējos saukt mājās, bet šai programmai ir pliķa pazīmes, – uzskata fiziķu saimi atstājusī.
Pirmajā brīdī negribas piekrist, jo esam taču ieinteresēti atgūt no Latvijas aizbraukušos gaišos prātus, un seši jaunie censoņi, kuri kopš jūnija strādā dažādās valsts iestādēs, ir tikai sīka ārzemēs mūsējo izskoloto vienība. Pēc programmas izsludināšanas Valsts kanceleju burtiski applūdināja pieteikumi – vēlmi kalpot dzimtenei pauda 143 jaunieši no 20 valstīm. Pusducis par labākajiem atzīto patlaban ir apmierināti, ka uzdrošinājušies pieteikties, bet nākotnes skatījums dažiem diplomātiski izvairīgs. Piesardzība saprotama: programmas ietvaros viņi septiņus mēnešus saņem “tīru” tūkstoti eiro, taču nevar zināt, vai pastāvīgā darba līgumā atalgojuma cipars būs tikpat kārdinošs. Arī Valsts kanceleja to apspriest patlaban nevēlas, taču sākto jauniešu reemigrācijas posmu atzinusi par veiksmīgu, un gaidāms oficiāls tā turpināšanas pieteikums.
Viss gludi un patriotiskā nokrāsā, kur tad minētais pliķis? Laikam tas izpaužas atstumtības sajūtā, ko piedzīvo savām zināšanām atbilstošu darbu izmisīgi meklējošie Latvijā skolotie jaunieši, uzlūkojot reemigrācijas programmā piedāvātās kārdinošās iespējas un vēl jo vairāk atalgojumu. Vienlaikus arī nesapratne par dzimtenē iegūtās augstākās izglītības novērtējumu. To, ka Latvijas vidusskolas atestātus neatzīst elitārajā Kembridžā, vēl varētu ar pūlēm sagremot, atsaucoties uz birokrātisku procedūru nesakārtošanu un citām niansēm, kuras mūsu Izglītības un zinātnes ministrijai nav šķitušas pietiekami svarīgas. Bet ir grūti samierināties, ka pašu zemē otršķirīgs izrādīsies tavs Rīgā, Valmierā, Daugavpilī, Ventspilī vai Liepājā iegūtais diploms. Lai šo dokumentu saņemtu, daudzi jaunie cilvēki uzņemas kredītsaistības pilnā pārliecībā, ka liek pamatu savai nākotnei. Tāpēc tik grūti pieņemt realitāti, kurā tev netieši norāda uz durvīm un ierindo zemākā kārtā.
Protams, valsts pārvalde nebūt nav vienīgā sfēra, kur izpausties jaunam speciālistam. Tomēr, pat ar labu programmu ar īpašiem noteikumiem vilinot turp tikai stingri iezīmētu grupu, dzimst dažādi pieņēmumi. Viens no tiem, ka projekts ļauj valdībai bez īpašas piepūles notēlot rūpes par gājputnu saukšanu atpakaļ. Varētu piekrist, jo nekas vairāk par uzaicināto stipendijās tērēto nav ieguldīts. Pat ne tas komunikācijas mazums, pēc kura prasās programmas nianšu padziļināta izskaidrošana sabiedrībai. Kur nu prasās – brēktin brēc.
