Pļaviņu hidroelektrostacijas “kārts” komunistu varas cīņās 0
Pļaviņu HES projekta publiskā apspriešana, kas sākās 1958. gada pavasarī, bija ārkārtējs gadījums enerģētikas objektu celtniecības praksē Padomju Savienībā – līdz šim nekas tāds nebija iespējams. Tomēr tā nenovērsa elektrostacijas celtniecību, kas iznīcināja unikālus dabas veidojumus un ainavas Daugavas krastos, turklāt viedokļu sadure ap Pļaviņu HES izrādījās spēcīga kārts, lai vērstos pret nacionālkomunistiem.
“Piespiedīsim Daugavas ūdeņus strādāt komunismam!” – šāds sauklis krievu valodā 1965. gada vasarā rotāja topošās Pļaviņu HES aizsprostu, kas pacēlās augstajā Daugavas krastā pie Aizkraukles, kur upes straume pēkšņi mainīja virzienu, Miemēnu līkumā pagriežoties uz dienvidiem un veidojot vairākus kilometrus garu cilpu. Kinohronikā iemūžināto Daugavas aizbēršanu šajā vietā pieskaņoja Padomju Latvijas divdesmit piektajai gadadienai jūlija nogalē, paredzot arī augstu viesu ierašanos. Republikas jubilejai par godu šo komunisma triecienceltni tovasar apmeklēja PSRS Ministru Padomes priekšsēdētājs Aleksejs Kosigins (1904–1980) un LKP pirmais sekretārs Arvīds Pelše (1899–1983).
Pēdējam bija ar ko lepoties, jo 1959. gadā “uzpūstā” Pļaviņu HES lieta palīdzēja Pelšem izrēķināties ar saviem politiskajiem konkurentiem un kļūt par LKP vadītāju. Vēsture dažkārt izspēlē ļaunus paradoksus – sākot preses kampaņu Staburaga glābšanai no applūdināšanas, latviešu nacionālkomunisti nevarēja paredzēt, ka tā līdzās citām apsūdzībām kļūs par vēl vienu naglu, ar kuru viņus pienaglos pie buržuāzisko nacionālistu kauna staba. Taču Arvīds, Jāņa dēls, Pelše nebija vienīgais, kas prata izmantot Pļaviņu HES celtniecību savas karjeras labā.
Gandrīz pieci gadi bija apritējuši kopš 1960. gada novembra, kad Daugavas labajā krastā sāka Pļaviņu HES būvdarbus. Spēkstacijas celtniecības iespējas šajā vietā tika apspriestas jau kopš 30. gadu sākuma, kad izcilais hidrotehnikas speciālists Pēteris Stakle (1881–1944) ierosināja Miemēnu līkumā izveidot 30 m augstu aizsprostu. Augstie un samērā stabilie Daugavas ielejas dolomīta krasti, kas stiepās vairāk nekā 50 km garumā no Pļaviņām līdz pat Aizkraukles apkārtnei, ļautu šajā upes posmā izveidot milzīgu ūdens-krātuvi.
Tolaik Stakles ierosinājums palika uz papīra, jo ģeoloģiskās izpētes darbos atklājās, ka paredzamā aizsprosta vietā Daugavai ir dubultais “dibens”: zem tagadējās upes gultnes vairāku desmitu metru dziļumā atrodas Daugavas sengultne, kuru sedz dolomīta slānis. Tāpēc, izvērtējot būvdarbu izmaksas, 1936. gadā kā pirmā no plānotajām septiņām Daugavas hidroelektrostacijām tika sākta Ķeguma HES, kur apstākļi bija piemērotāki tā laika tehniskajām iespējām.
Pirmā Daugavas spēkstacija sāka ražot strāvu 1939. gada nogalē, kad Latvijas saimniecība jau sāka izjust Otrā pasaules kara radītās grūtības. Drīz tām pievienojās arī politiskās pārmaiņas un valsts neatkarības zaudēšana. 1941. gada 14. jūnijā Pēteri Stakli padomju režīms no Latvijas deportēja, kā apsūdzību izmantojot viņa piederību Rīgas Latviešu biedrībai un darbu Latvijas Satiksmes ministrijas Jūrniecības departamenta direktora amatā. Pēc dažiem gadiem Stakle gāja bojā Soļikamskas nometnēs. Taču viņa ideja par lieljaudas hidroelektrostacijas būvi uz Daugavas palika spēkā un ar nelielām, tomēr būtiskām izmaiņām tika izmantota jau padomju varas pastāvēšanas laikā.
Latviešu enerģētiķu lobijs un padomju ierēdņu intereses
Četrdesmito gadu beigās, kad padomju režīms okupētajās Baltijas valstīs jau bija nostiprinājies uz palikšanu, PSRS tautsaimniecības attīstības plānotāji Maskavā sāka apgūt vietējo energoresursu potenciālu un izstrādāt tā izmantošanas plānus. Padomju ekonomikā par svarīgāko nozari uzskatīja rūpniecību, īpaši tā saukto A grupu, kurā ietilpa elektroenerģijas un kurināmā ražošana, metalurģijas un mašīnbūves uzņēmumi, arī ķīmijas industrija un būvmateriālu ražošana. Komunistiskās partijas ideoloģija noteica, ka «A grupai» ir priekšroka attiecībā pret citām tautsaimniecības nozarēm, jo no tās lielā mērā bija atkarīgs Padomju Savienības militārais potenciāls.
Enerģētikas attīstības plānu ietvaros 1947. gadā tika sagatavota Daugavas kompleksās izmantošanas shēma, kas paredzēja vairāku hidroelektrostaciju celtniecību uz Daugavas Latvijas un arī Baltkrievijas teritorijā. Laika gaitā to vēl precizēja un papildināja. Latvijā paredzēja uzcelt jaunas HES pie Doles, Jēkabpils un Daugavpils, bet visstraujākajā Daugavas posmā starp Jēkabpili un Jaunjelgavu saskaņā ar sākotnējo plānu varēja uzcelt divas vai pat trīs spēkstacijas – pie Pļaviņām, Kokneses un Aizkraukles. Padomju varas prioritāte Daugavas izmantošanā bija elektroenerģijas ieguve, preču un plostu transportēšanu atzīstot par mazsvarīgu. Kā kopējo Daugavas izmantošanas shēmu, tā arī atsevišķu spēkstaciju projektus izstrādāja projektēšanas institūts “Hidroenergoprojekts” Maskavā. Arī nauda spēkstaciju celtniecībai tika piešķirta no centrālā jeb t. s. vissavienības budžeta līdzekļiem.
Šim apstāklim bija nozīmīga loma Pļaviņu HES tapšanā: no vienas puses, tas radīja pamatu konfrontācijai starp «Maskavas spiedienu» un vietējām interesēm spēkstacijas projekta apspriešanas gaitā, un, no otras puses, iespēja piekļūt apjomīgajiem budžeta līdzekļiem acīmredzot bija izšķiroši svarīga, lai vietējie enerģētikas speciālisti un «Latvenergo» vadība aktīvi iestātos par Pļaviņu HES celtniecību. Tieši 50. gadu vidū «Latvenergo» bija sagatavojis vairākus enerģētikas speciālistus, kuru disertācijas bija saistītas ar Pļaviņu HES projekta sagatavošanu, un nozarei kopumā šā projekta īstenošana solīja darbu vairākiem gadiem, tāpat kā iespēju talantīgiem inženieriem attīstīt savu karjeru.
Viedokļu sadursmes presē 1958. gadā starp enerģētiķiem, kuri atbalstīja “Hidroenergoprojekta” piedāvāto Pļaviņu HES variantu, un “Staburaga apraudātājiem”, kā tolaik nievīgi nodēvēja visus, kuri iedrošinājās iebilst pret Daugavas ielejas applūdināšanu, bija visai asas. Par to, ka projekta aizstāvji bija ieinteresēti Pļaviņu HES uzcelšanā, netieši liecina arī vēlāk publicētās laikabiedru atmiņas un izteikumi, dažiem enerģētiķiem it kā taisnojoties par savu vai kolēģu nostāju spēkstacijas projekta apspriešanas laikā. “Hidroenergoprojekta” nevērīgo attieksmi pret “vietējo specifiku” apstiprināja arī tas, ka, pārceļot HES aizsprostu no Pļaviņām uz Aizkraukli, elektrostacijai atstāja iepriekšējo nosaukumu.
Iespējams, ka Latvijas enerģētiķu atbalstu Pļaviņu HES būvei tolaik noteica arī sava veida korporatīvā solidaritāte ar Maskavas kolēģiem, jo spēkstacijas projektēšana bija ievilkusies garumā, pārsniedzot tai noteikto termiņu. Tādēļ LPSR Ministru padomes un LKP vadības 1958. gada jūnijā pieņemtais lēmums par projekta pārstrādāšanu tika, tā sakot, klusi sabotēts, varbūt cerot kādā labvēlīgākā brīdī tomēr panākt jau gatavā varianta apstiprinājumu. Šādām cerībām bija zināms pamats, jo nacionālkomunistu pozīcijas LKP bija vājākas, nekā varēja domāt, spriežot tikai pēc viņu skaita partijas un valdības augstākajos amatos. Turklāt Latvijas PSR valdības attieksme pret šo lietu bija pretrunīga. 1957. gada aprīlī pieņemtais Ministru padomes lēmums pasludināja Daugavas ieleju no Pļaviņām līdz Skrīveriem par aizsargājamu teritoriju. Taču arhīva materiālos redzams, ka jau šā lēmuma sagatavošanas laikā bija zināms, ka tieši šo ielejas daļu skars HES ūdenskrātuve un lēmumam līdz ar to ir tikai provizoriska nozīme.
Kopš Staļina valdīšanas laika sākuma Volgas un citu lielo upju hidroelektrostaciju projektēšana un celtniecība bija slepena, jo būvdarbos izmantoja ieslodzīto darbaspēku. Toties, kad spēk-stacija bija pabeigta, tā padomju propagandā kļuva par kārtējo sociālistiskās iekārtas varenības simbolu. Milzīgās hidroceltnes iemiesoja dabas pārveidošanas un pakļaušanas ideju, kas bija ieguvusi gluži vai pseidoreliģiska rituāla nozīmi un nebūt nepazuda līdz ar staļinisma formālu nosodīšanu pēc 1956. gada. Un te pēkšņi, 1958. gada pavasarī sākoties publiskajai apspriešanai, Latvijā presē parādās raksti un īstas, nevis viltotas darbaļaužu vēstules, kurās izteiktas šaubas par hidroelektrostacijas būvi. It kā ar to vēl nepietiktu, arī republikas valdība pēkšņi sasauc speciālu Ministru padomes sēdi šā jautājuma izskatīšanai, kaut arī HES celtniecība jau ir iekļauta Valsts plāna apstiprinātajās ekonomikas attīstības aplēsēs. Kā tas bija iespējams, un kādēļ tā notika?
Mēģināts nav zaudēts! Tomēr…
Padomju Latvijas prese līdz 50. gadu otrajai pusei par hidroelektrostaciju celtniecības iecerēm uz Daugavas rakstīja maz un visai aptuveni. Nelieli apraksti LKP oficiālajā laikrakstā “Cīņa”, radošo savienību izdevumā “Literatūra un Māksla” un arī žurnālā “Zvaigzne” par jaunceļamo Pļaviņu HES sāka parādīties kopš 1955. gada. Tie bija ieturēti jūsmīgi patētiskā stilā, taču nesniedza gandrīz nekādas konkrētas ziņas par to, kur īsti jaunā spēkstacija atradīsies un kā tā ietekmēs apkārtnes cilvēku dzīvi un Daugavas ielejas ainavu. Vēl 60. gadu sākumā toreizējā Latvijas Valsts izdevniecība publicēja gan fotogrāfiju albumus, gan melnbaltās un krāsu pastkartes ar Staburaga, Oliņkalna un Pļaviņu klinšaino krastu attēliem, lai gan jau toreiz bija zināms, ka šīs vietas drīz pazudīs zem ūdens.
Pēdējie attēli, kuros redzama jau pirms applūdināšanas pārveidotā ainava pie Oliņkalna un vēl neskartās Grūbes krāces Pļaviņās, tika publicēti fotoalbumā “Padomju Latvija” 1970. gadā, kad dabā no tā nekas vairs nebija atrodams. Oliņkalna pilskalnā neilgi pirms Pļaviņu HES celtniecības sākuma uzbūvēja dziesmu svētku estrādi. Tūrisma ceļvežos pa Kokneses un Pļaviņu apkārtni topošā spēkstacija pieminēta vien dažos teikumos, tiesa, norādot, ka tā “līdz nepazīšanai pārveidos Daugavas krastus” šajā rajonā.
Tādēļ jo pārsteidzošāks šķiet pēkšņais pavērsiens 1957.–1958. gadā, kad Staburaga un Kokneses pilsdrupu attēli un Daugavas ielejas apraksti regulāri parādījās latviski izdotajā presē un citos iespieddarbos. 1958. gadā “Literatūra un Māksla” publicēja gan žurnālistes Veras Kacenas (1912–1999), gan viņas dzīvesbiedra, Latvijas PSR kultūras ministra Voldemāra Kalpiņa (1916–1995) rakstus, aicinot saglabāt unikālo Daugavas ieleju no Pļaviņām līdz Aizkrauklei un, protams, arī Staburagu. Vienlaikus tehniskās inteliģences aprindās tika popularizēta upju transporta inženiera Eduarda Bisenieka ideja par alternatīvu spēkstacijas variantu: Lāčplēša HES ar apvadkanālu Daugavas kreisajā krastā no Jēkabpils līdz Aizkrauklei, atsakoties no ielejas applūdināšanas.
Starp citu, Pļaviņu HES projekta kritiķi izvirzīja arī ekonomiskus argumentus par Pļaviņu dolomīta iegulu saglabāšanu (to lielākā daļa tika applūdināta) un iespēju izmantot upi kravu transportam, kam tolaik gan vairs nebija praktiskas nozīmes. Trešais arguments 50. gadu beigās vispār netika uzskatīts par nopietni vērā ņemamu, taču mūsdienās, iespējams, tam būtu daudz lielāka nozīme: runa bija par Daugavas ielejas izmantošanu tūrismā, ieskaitot Baltijas mēroga alpīnistu treniņus vairāk nekā 20 m augstajās Oliņkalna klintīs.
Visus minētos argumentus apkopoja un izklāstīja 60 latviešu inteliģences pārstāvju – rakstnieku, mākslinieku, augstskolu pasniedzēju un zinātnieku – 1958. gada 14. martā parakstītā vēstule ar nosaukumu “Par komplekso pieeju Daugavas jaunās spēkstacijas projektēšanā”. Vēstule bija adresēta Ministru padomes priekšsēdētājam Vilim Lācim (1904–1966), un tā kļuva par ieganstu valdības sēdes sasaukšanai šajā jautājumā 1958. gada aprīļa beigās. Laikabiedru atmiņās ir norādes par to, ka vēstules sastādīšanu un iesniegšanu Ministru padomei organizēja Vera Kacena.
Par impulsu tam kalpoja kāda inženiera raksts, ko 1957. gadā publicēja Ņikitas Hruščova “atkušņa” laika ietekmīgākais izdevums, Maskavas literārais žurnāls “Novyj mir” (“Jaunā Pasaule”). Tajā bija piesardzīgi kritizēti lielo hidroelektrostaciju celtniecības darbi Krievijas Eiropas daļā un Sibīrijā. Ar to varēja pamatot “nespeciālistu” iesaistīšanos ekonomikas jautājumu apspriešanā, izvairoties no pārmetumiem par politiski kaitīgu rīcību, kas vēstules autoriem arī veiksmīgi izdevās. Ministru Padomes sanāksmē 28. aprīlī tika uzklausīti gan vēstules autoru, gan enerģētikas nozares un Pļaviņu HES projektētāju pārstāvji, klāt bija gan Arvīds Pelše, gan Eduards Berklavs (1914–2004), taču viņi debatēs nepiedalījās. Sanāksmei sekoja jau minētais LKP CK un Ministru padomes lēmums par spēkstacijas projekta pārstrādāšanu un ūdenskrātuves apjoma samazināšanu piekrastes zaļās zonas un mežu resursu aizsardzības nolūkā.as un mežu resursu aizsardzības nolūkā.
Paralēli tam 1958. gada vasarā norisinājās asa polemika starp “Literatūru un Mākslu” un “Padomju Jaunatni”, no vienas puses, un “Cīņu” un “Rīgas Balsi”, no otras puses, apmainoties ar argumentiem par un pret Pļaviņu HES celtniecību. Partijas laikraksta “Cīņa” atbalsts enerģētiķu nostājai apstiprināja, ka viņu lobijs šajā jautājumā ir pietiekami spēcīgs, turklāt LKP vadības attieksme pret šo jautājumu nebija vienota. No nacionālkomunistu vidus vienīgi Voldemārs Kalpiņš konsekventi iestājās pret paredzēto Pļaviņu HES projekta variantu, ar ekonomista Paula Dzērves (1918–1961) atbalstu panākot to, ka spēkstacijas celtniecība 1958. gadā tika izņemta no LPSR Valsts plāna darba kārtības. Jautājums bija ja ne gluži atrisināts, tad vismaz atlikts uz ilgāku laiku.
Prettrieciens
Tomēr jau 1959. gadā Pļaviņu HES atgriezās politiskajā apritē. Vispirms jau gada sākumā PSKP XXI kongresā Maskavā LKP pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš (1893–1986) deklarēja, ka Pļaviņu HES celtniecība ir nepieciešama republikas tautsaimniecības attīstībai un tā tiks sākta jaunā septiņgades plāna ietvaros. Ir zināms, ka Hruščova vizītes laikā Rīgā 1959. gada jūnijā PSRS vadītājam uzdots arī jautājums par Pļaviņu HES būves lietderību un saņemta mutiska Hruščova piekrišana, ka republika var atteikties no šā projekta, ja uzskata, ka šāds risinājums ir labāks. Tātad Pļaviņu HES lobijs turpināja darboties visu iepriekšējo gadu, taču arī tās vēl nebija stāsta beigas.
Pavisam negaidītā kontekstā Pļaviņu HES tika “piekārta pie lielā zvana” 1959. gada jūlijā notikušajā LKP CK slēgtajā plēnumā, kas iezīmēja nacionālkomunistu politisko sakāvi un Arvīda Pelšes vadītās “Maskavas frakcijas” uzvaru cīņā par varu partijas vadībā. Šajā nolūkā protesti pret Pļaviņu HES būvi tika izmantoti, lai apsūdzētu nacionālkomunistus pret-alstiskā rīcībā, kuras patiesais mērķis esot bijis apturēt republikas industrializāciju, lai novērstu tās rezultātā it kā sagaidāmo Latvijas rusifikāciju.
Dabas un kultūras pieminekļu aizsardzību latviešu inteliģence esot izmantojusi tikai aizsegam. Apsūdzības uzturētājs, LPSR VDK priekšsēdētājs Jānis Vēvers (1899–1978), čekas veterāns un 1937. gada Staļina terora līdzdalībnieks, savā runā norādīja, ka latviešu buržuāziskie nacionālisti organizējuši arī parakstu vākšanu augstskolās un rūpnīcās pret Pļaviņu HES celtniecību. Līdz šim nevienam pētniekam Latvijas arhīvos gan nav izdevies atrast Vēvera minētās protesta vēstules, kuras VDK esot konfiscējusi.
Jāņa Vēvera uzstāšanās mērķis bija pārvērst Pļaviņu HES projekta apspriešanu par politisku jautājumu, lai to izmantotu nacionālkomunistu kompro-mitēšanai. Apsūdzība buržuāziskajā nacionālismā bija spēcīgs ierocis politisko pretinieku diskreditēšanai, tāpēc to izmantoja arī šoreiz. Savu uzdevumu VDK priekšsēdētājs izpildīja ar uzviju, taču nav nekāda pamata uzskatīt, ka protesti pret Staburaga applūdināšanu 50. gadu beigās bija vērsti pret padomju varu. Tā nebija arī disidentisma izpausme, jo protestu mērķis bija koriģēt spēkstacijas projektu, nevis no tā vispār atteikties. Pļaviņu HES celtniecība būtiski nepalielinātu imigrantu skaitu no citām PSRS republikām, Rīgas mašīnbūves uzņēmumu paplašināšana vai ķīmijas ražotņu attīstīšana 60. gados to ietekmēja daudz vairāk.
Pļaviņu HES arī nebija galvenais stimuls rūpniecības paplašināšanai Latvijā, jo vienas spēkstacijas jauda nesedza visu tam nepieciešamās elektroenerģijas patēriņu. Taču iebildumi pret Pļaviņu HES projektu bija saistīti ar centieniem saglabāt latviešu kultūras simbolus, tādēļ tos viegli varēja iztēlot kā pretpadomju akciju. Šāda iniciatīva varēja nākt tikai no vietējām LKP vadības aprindām, jo Maskavai šīs elektrostacijas liktenis nebija īpaši svarīgs un centra funkcionāri tik labi nepazina Latvijas apstākļus. Cīņa ar latviešu buržuāzisko nacionālismu bija LKP ideoloģiskā sekretāra Arvīda Pelšes jājamzirdziņš, kas vienmēr nodrošināja panākumus, tādēļ ir skaidrs, kam bija izdevīgi to izmantot.
Nacionālkomunistu pretinieku mēr-ķis 1959. gada plēnumā līdz ar to bija sasniegts. LKP otrais sekretārs Vilis Krūmiņš (1919–2000) gan mēģināja paskaidrot, ka republikas vadība neesot iebildusi pret HES celtniecību, tikai izvēlējusies vienu no piedāvātajiem projekta variantiem, un ka arī šajā gadījumā “Staburags tik un tā atradīsies zem ūdens”, taču velti. 1959. gada rudenī tika vēlreiz apstiprināts sākotnējais Pļaviņu HES projekta variants ar maksimālo jaudu un ūdenskrātuves apjomu.
Kāpēc nacionālkomunisti iejaucās Pļaviņu HES celtniecības lietā? Vēsturniece Daina Bleiere uzskata, ka viens no iemesliem bija mēģinājums pārbaudīt, kādas ir Hruščova iesākto PSRS ekonomiskās un pārvaldes sistēmas reformu pieļautās patstāvības robežas, līdzīgi, kā tas jau bija noticis jautājumā par izglītības reformu. Ja republikai izdotos panākt šā vissavienības mēroga projekta atcelšanu vai pārskatīšanu, tas apstiprinātu, ka vietējai politiskajai elitei ir reāla ietekme. Hruščova valdīšanas gados savienoto republiku attiecībās ar centru valdīja ļoti nestabils, svārstīgs līdzsvars, un katrs gadījums varēja šīs robežas uz laiku paplašināt vai, gluži otrādi, sašaurināt un ierobežot jau agrāk iegūto.
Vēl viens iemesls bija saistīts ar nacionālkomunistu vēlmi pierādīt, ka viņiem patiesi rūp savas “nacionālās republikas” kultūrvides īpatnību saglabāšana. Ja izdotos panākt unikālās Daugavas ielejas saglabāšanu, tas varētu ievērojami uzlabot padomju varas prestižu latviešu vērtējumā, pierādot kaut vai simbolisku patstāvību attiecībās ar Maskavu. Daugavas ielejas unikālo vērtību zaudējums pastiprināja negatīvo psiholoģisko efektu, kas sekoja nacionālkomunistu atbīdīšanai no varas Latvijā, raisot sarūgtinājumu un skumjas pārdomas par to, ka viss varēja būt citādi.
