Vai Latvija pīpētāju skaita ziņā joprojām ierindojas Eiropas valstu pirmajā trijniekā? 0
Latvijā smēķē ap 30% iedzīvotāju, un tas ir daudz. Liela daļa cilvēku nemaz nav dzirdējuši par HOPS un tās izpausmēm. Mēdz uzskatīt, ka smēķētāju bronhīts nav nekas šausmīgs. Patiesībā tā ir vecumdienu izvēle, vai būsi sociāli un intelektuāli aktīvs seniors, kurš piedalās savas ģimenes un sabiedrības dzīvē, vai arī atradīsies iesprostots četrās sienās un tev vajadzēs palīdzību, pat lai apģērbtos. Daļai HOPS pacientu slimības beigu stadijā nepieciešama papildu skābekļa pievade, kas ļoti ierobežo viņu sociālo aktivitāti. Latvijā valsts skābekli neapmaksā. Portatīvie skābekļa koncentratori ir tik dārgi, ka vairākums slimnieku tos nevar atļauties.
Grūti iedomāties sajūtu, ka trūkst elpas…
Lai to raksturotu studentiem un pacientiem, aicinu iedomāties, kā viņi justos, ja tikko ātrā tempā būtu noskrējuši 15 kilometru. Mazāk izturīgajiem pietiks iztēloties, ka uzkāpuši septītajā stāvā vai mēģinājuši panākt tramvaju. Šie slimnieki visu laiku jūtas tā, it kā nupat būtu noskrējuši maratonu. Manuprāt, elpas trūkums ir viena no šausmīgākajām sajūtām. Turklāt pienāk kāds brīdis, it īpaši HOPS slimniekiem, kad vairs īsti palīdzēt nevar.
Vai, atklājot HOPS vai citu nopietnu plaušu slimību, pīpēšanu parasti atmet?
Kā kurš. Smēķē pat slimnīcā netālu no mana kabineta durvīm. Tā ir atkarība, kas jāārstē. Vai izdodas atmest pīpēšanu, atkarīgs no gribasspēka, bet vispirms – no motivācijas. Vēl svarīgi, cik stipra ir atkarība no nikotīna. Ja cilvēkam pēc pamošanās uzreiz nepieciešama cigarete vai viņš pat nespēj nogulēt visu nakti neuzpīpējot, tā ir ļoti izteikta. Tad grūtības sagādā ilgstošāki pārbraucieni lidmašīnā vai vilcienos, kur nedrīkst smēķēt. Palīdzībai, lai atmestu šo netikumu, jābūt kompleksai, sākot no medikamentu lietošanas un beidzot ar psihoterapiju. Tiem, kuri pirmo dienas cigareti izkūpina tikai pusdienlaikā, izredzes atmest ir daudz lielākas. Tikai ar nosacījumu, ka ir motivācija.
Vai, pārtraucot smēķēt, plaušas attīrās un atveseļojas?
Visvairāk un neatgriezeniskāk no smēķēšanas cieš tieši plaušas. Atsakoties no pīpēšanas, infarkta un insulta risks ievērojami mazinās un pēc laika pat līdzinās nullei, taču, ja ir ģenētiska nosliece uz plaušu kaitēm, tās pārinodarījumu ar cigaretēm nekad neaizmirst. Tomēr, atmetot smēķēšanu, slimība, visticamāk, noritēs daudz vieglāk un tik strauji neprogresēs.
Pat vairs nepīpējot, plaušu vēža risks tik un tā saglabājas augstāks nekā vidēji populācijā, tomēr nekad nav par vēlu atmest. 95% plaušu vēža slimnieku vai nu smēķē, vai kādreiz to ir darījuši.
Informācija, ka cigaretes satur vairāk nekā četrtūkstoš kaitīgu vielu, neatrod dzirdīgas ausis. Kādi, jūsuprāt, ir vispārliecinošākie argumenti, kas mudina atmest pīpēšanu?
Izstāstu, kas varētu notikt, turpinot smēķēt, kā progresēs elpas trūkums, ka pastāv vēža risks. Frāzes uz cigarešu paciņām ir ļoti vispārīgas. Cilvēks pierod pie visa, tostarp pie briesmīgām bildītēm un melniem uzrakstiem.
Vai smēķētājiem plaušas patiešām kļūst melnas, kā redzams Medicīnas muzejā?
Galvenais ir nevis krāsa, bet plaušu struktūra un funkcija. HOPS pacientu plaušas līdzinās mazgāšanās sūklim ar lieliem caurumiem. To sauc par emfizēmu jeb pārmērīgu plaušu uzpūšanos. Tas nozīmē, ka orgāna virsma, caur kuru skābeklis nokļūst asinīs, ir daudzkārt samazinājusies. Diemžēl HOPS nav iespējams izārstēt, taču, atmetot smēķēšanu un adekvāti lietojot medikamentus, var ievērojami palēnināt slimības gaitu.
Brīnos, ka daudzi smēķētāji nemaz nevēlas atbrīvoties no netikuma…
Man bijuši daudzi pacienti, kuri, noklausoties, kas viņus nākotnē varētu sagaidīt, ir atbildējuši: man patīk smēķēt, un es gribu to izbaudīt. Zinu, ka dzīvē par visu jāmaksā, bet esmu gatavs riskēt. Neskaitāmi cilvēki ir sacījuši: ja nepīpēs, jutīsies izstumti no kolektīva, jo viedokļu apmaiņa kolēģu vidū notiek, ejot kopā uzsmēķēt. Cilvēcīgi to var saprast.
Daudzi atnāk pie ārsta jau ar smagu HOPS un stāsta, ka par to neko nav zinājuši. Par šo slimību patiešām sāka runāt tikai pagājušā gadsimta 50.– 60. gados. Ārsti gan jau XVII gadsimtā bija ievērojuši, ka dažiem cilvēkiem plaušas it kā neievietojas krūšu kurvī, taču nebija zināms, ka viņi ir smēķējuši. Vēlāk kāds dakteris veica daudzas autopsijas, skaidri zinot, vai secējamais cilvēks dzīves laikā pīpējis, un tad saprata, kādas izskatās smēķētāja plaušas. Pakāpeniski kļuva skaidrs, ka tā izpaužas HOPS, kuras galvenais cēlonis ir pīpēšana.
Vai jums neapnīk runāt par smēķēšanas kaitīgumu?
Agrāk, kad man bija vairāk klīniskā darba, runāju par to katru dienu, tagad – mazliet retāk.
Es domāju, ka tas ir svarīgi. Vienam vajag pateikt ļoti tieši, otram – maigāk. Atmest smēķēšanu nav viegli, jo jāpārvar atkarība un jāmaina dzīvesveids. Labāk nemaz nesākt smēķēt, jo atmest būs grūti.
Vai aizrādāt, ja smēķē sabiedriskās vietas, kur nav atļauts?
Es aizrādu tikai slimnīcā, citur atturos to darīt. Varbūt tas nav pareizi, jo tā palīdzu veidot sabiedrības toleranto attieksmi pret pīpētājiem. Diemžēl aizrādīšana ne vienmēr ko dod un reizēm tikai sabojā garastāvokli, ja kāds rupji atbild.
Kā saglabāt labu plaušu veselību?
Plaušām patīk pilnvērtīga elpošana, nevis sēdēšana pie datora, kad tiek nodarbināti tikai pieci procenti no orgāna apjoma. Jo mazāk plaušu audu piedalās gāzu apmaiņā, jo tām sliktāk. Jo mazāka fiziskā slodze, jo plaušas sliktāk ventilējas un retāk tām sanāk pilnvērtīgi strādāt. Turklāt plaušu hipoventilācija veicina citu slimību attīstību, piemēram, vieglāk pieķeras dažādas infekcijas slimības.
Ir svarīgi laiku pa laikam ieelpot ar pilnu krūti, lai izplestos sīkie bronhi, asinis tiktu kārtīgi apgādātas ar skābekli un plaušas izvingrinātas fiziski.
