Kartupeļu maizes garša 11
“Māju atradu. Māsām nesaki,” no mazā Kargasokas ciema Sibīrijā uz Rīgu aizskrēja īsziņa. Sūtītāja Pārsla Bišofa atradusi namiņu, kurā dzīvojusi ar mammu un abām māsām, un grib šo stāstu pati atvest uz Latviju.
Cerību, ka pēc 60 gadiem jau tolaik vecā būda būs saglabājusies līdz mūsdienām, bija maz. Kargasokā viņu sagaida klasesbiedrene Ļuda, abas kopā dodas uz adresi, kas Pārslai vēl atmiņā – Oktjabrskaja 61. “Piebraucam pie numura – nu nav, saimnieks saka, ka māja nojaukta.” Sibīrijas latvieši ir spītīgi un pēc pirmās neveiksmes neatlaižas. Ņēmusi talkā vietējās avīzes redaktori un taisījusi otro tūri. Apstājušās pie veca koka namiņa ar iztrunējušiem baļķiem, pārbūvētiem logiem – skats briesmīgs, taču māsasmeita Elita Zvaigzne jau ņemas bildēt. No mājas iznāk saimniece vienā blūzītē un pikti sauc – “ņe nado sņimatj!” (nevajag filmēt – krievu val.). Vārds pa vārdam, krievietes sirds atmaigst, un Pārsla kāpj pār nama slieksni. “Man tikai vajadzēja ieiet “seņi” – priekšnamā, kur parasti stāvēja muca ar ūdeni un malka, – un jau bija skaidrs – mūsējā.” Pretēji daudzinātajam, ka krieviem ap māju var būt visādi, bet iekšā – spīd un laistās, šajā namā nevaldīja kārtība. Toties izkārtojums, izņemot pārbūvēto krāsni, saglabājies kā tolaik, kad te četrus gadus dzīvoja Pētersone ar savām trīs smukajām meitām.
Ik nedēļu uz pašdarītas rīves līdz pat asiņainiem pirkstiem māsām bija jāsarīvē vesels spainis ar kartupeļiem, ko pievienoja miltu mazumiņam, lai sanāktu vairāk maizes. “Mamma nogrieza mums katrai pa divām šķēlēm, bet pati sev neņēma. Nekādi nevarēju saprast, kāpēc viņai negaršo maize…” Latvijā atgriezās visa Pētersonu ģimene, un šodien Pārsla saka – varam būt laimīgi, ka Sibīrijā mums nav jāmeklē kapi.
Viņi bija tik skaisti, tie latvieši!
Juri Apsi Inkina ciemā ar ovācijām, tēju un pašceptām karstmaizēm sagaidīja pašvaldības vadītāja un pulciņš saorganizētu sievu, kam vēl atmiņā izsūtītie latvieši. Apšu ģimeni ciema vecākie iedzīvotāji atceras labi – pēc gadījuma, kad Jura tēvs kāpa pēc šiškām, tā sibīrieši sauc ciedru čiekurus, nokrita no koka un salauza žokli, ribas un roku. Salika viņu pa detaļām Kolpaševas slimnīcā. Pēc tās reizes inkinieši saka – “ā, eķi…” (ā, tie…). Sanākušās kundzes gan drusku vīlušās, ka nav atbraukušas arī klasesbiedrenes – Jura māsīcas. Tagad viņš vedīs daudz sveicienu un fotogrāfiju uz Latviju.
Pastaiga pa ciemu Juri nav gluži pārliecinājusi, ka izdevies atrast īsto māju, kur pagājuši pirmie septiņi dzīves gadi ar māsu, vecākiem un vecvecākiem. Kur vecāmāte viņu ar žagaru trenkusi ap krāsni, kad nav klausījis, un puika pasprucis zem galda, bet šī tik riņķo tālāk. No skolas laika prātā, kā vietējie ķircinājuši: “Latiš, krotiš, kuda ļeķiš, pod kravaķ, gavno kļevaķ.” Tie vairs nav joki, ja tevi nosauc par latviešu krupīti, kurš lido zem gultas mēslus knābāt. Juris kauties nelīdis, bet pretī turējies līdzīgi – ar intelektuāliem ieročiem.
Uz Sibīriju no dzimtas mājām Ropažos viņš atvedis smilšu sauju – tā paliks Inkinas kapos vecātēva piemiņai.
Baibas Siksnes tēvu Franci Judicki gan šai ciemā vairs neatminas. Vecās fotogrāfijas skatoties, sievas vien krieviski noelšas – viņi visi tik skaisti bija, tie latvieši. Baibai nevilšus ienācis prātā, ka tikai kāda pusmāsa vai pusbrālis vēl neuzrodas…
