Platonovs personīgai lietošanai 1
Teju līdz baltajām pelītēm nodzēries kovbojs divarpus stundas lej iekšā burbonu un izmisīgi pūlas atgaiņāties no četrām “uzmācīgām mušām”, kas līp viņam klāt kā mušpapīram. Samērā labi orientēdamies sievietēs, Maikls, Egona Dombrovska profesionāli izslīpētā līdzīgu tipāžu skatuviskās atveidošanas manierē, tam visam vēl pievieno krietnu devu līdzjūtības – pret savām pielūdzējām, laiku pa laikam ar kādu pārguļot, un pret sevi, grimstot žēlabās par izniekoto dzīvi, kad viskijs sāk tecēt ārā pa acīm. Džilindžers to sauc par Čehova jaunības laika dramatiskā sacerējuma (“Luga bez nosaukuma” jeb “Platonovs”) adaptāciju Liepājas teātrim XX gs. sešdesmito gadu Amerikas stilā.
Droši vien daudzi vēl atcerēsies tolaik visos ārzemju žurnālos redzamo reklāmu: “Marlboro”, kovbojs un viskijs, kas aiz dzelzs aizkara darbojās kā kārdinošs brīvās pasaules simbols. Šo pašu zīmolu kombināciju režisors kopā ar scenogrāfu Kristianu Brekti padarījis par skatuviskā noformējuma kodu, neraugoties uz to, ka šodienas pasaulē tas savu simbolisko nozīmi ir zaudējis un Platonova murgainajās vīzijās nekādas semantiskas korekcijas ienest nespēj. Visi izrādei atlasītie un adaptētie dialogi ir vieni vienīgi Platonova pavedināšanas mēģinājumi, turklāt no šodienīga skatpunkta stipri neveikli, un aktrisēm nākas krietni vien nopūlēties, lai tos uz skatuves daudzmaz atdzīvinātu, bet savrupie pudeles monologi aizdomīgi tukšajā intelektuālismā nesniedzas tālāk par protagonista nodošanos savas neapmierinātības bezgalīgai pārdzīvošanai. Daļa publikas kā parasti, baudot Džilindžera krāšņi stilizētās kustīgās bildītes, to uztver visai jūsmīgi un pat atklāj tajās kādu vecu patiesību par liekajiem vai citādi domājošiem, bet prasīgākā daļa garlaikojas, vērojot viena un tā paša dvēseles stāvokļa slīcināšanu alkohola strautiņā.
Šeit varētu likt punktu, jo iztirzāt tēlus, kas sevī nes tikai vienu nepiepildītu vēlmi, nav liela jēga, taču izrāde raisa vairākus jautājumus plašākā teātra kontekstā un par tiem gribētos dažus vārdus bilst. Pirmais jautājums varētu skanēt tā: vai ir vērts profanēt Čehovu, lai atklātu fizioloģiski ietonētas kaislības infantilā mazpilsētiņas kovboju kompānijā? Lai arī cik haotisks šķiet autora agrīnais darbs, tajā tomēr jūtami ieskanas visi pazīstamie Čehova lugu motīvi, taču režisoru tie neinteresē, izņemot vienu ļoti vispārinātā nozīmē. Turklāt galvenā varoņa tuvākais prototips ir Ivanovs, kuram nav sveši hamletiskie jautājumi un samezgloti dvēseles pārdzīvojumi, bet džilindžeriskais Platonovs izrādē mēģina “izplēst” no savas dvēseles to, kā tur nav, vai, pareizāk, to, ko dramatiskās versijas izstrādātājs tur nav ielicis. Adaptētais teksts pat nedod iespēju Dombrovskim atklāt Platonova iekšējā konflikta dziļākos slāņus, jo tie daži teikumi par studiju laika ideāliem ir nepietiekami. Aktieris Platonova neapmierinātības cēloni ir spiests variēt tikai starp divām varbūtībām – es nodzeros, jo neko neesmu izvēlējies, vai daru to, jo neko nespēju izvēlēties. Esmu vājš bezgribas cilvēciņš, kurš visiem patīk, jo nemelo, kārtīgi plosto, slīgst attiecību kompromisos ar sievietēm un nevar aizbraukt no šīs pilsēteles, jo pašam sevi taču ir jāņem līdzi.
Otrs jautājums varētu būt saistīts ar Džordžo Strelera savulaik pausto domu, ka teātrī stilam vajadzētu izrietēt no satura, nevis formas. Ja režisors vēlas izmantot atsevišķas tēmas, kas ieskanas vienā vai otrā Čehova lugā un sasaucas ar kādu no šodienas dzīves vai dvēseles problēmām, kas nodarbina arī viņu, tad acīmredzot būtu jāmeklē mūsdienīga forma, kura mākslinieciski izceļ vajadzīgos motīvus un aizvada tos līdz skatītāja uztverei. Bet ko dara Džilindžers? Vienu gatavu no “glancētām bildītēm” salipinātu formu aizgājušā postmodernisma estētikā ekspluatē jau gadiem un tajā kā prokrusta gultā stūķē iekšā jebkuru saturu. Ja tas ir pārlieku triviāls, to seksīgi pozējošas meitenes stiepj līdz apnicībai, ja saturs ir nopietnāks un sarežģītāks, to saspiež kā skrūvspīlēs līdz efektīgi stilizētām aktierizpausmēm un daudz nebēdājas par to, ka izrādē saskatāms paliek vien tā virsējais slānis. Ar dažiem izņēmumiem, kurus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, tādi ir Džilindžera pēdējo sezonu iestudējumi – viena nebeidzama spēle ar sen aprobētām formām, lai uzturētu sevī dzīvas mākslas ilūziju.
“Piezīmēs uz sērkociņu kastītēm” Umberto Eko rakstīja: “Māksla ir bēgšana no personiskām emocijām. To man mācīja gan Džoiss, gan Eljots.” Liekas, ka Džilindžers savās mākslinieciskajās izpausmēs nebūs izņēmums, viņa pēdējās izrādes pat pieļauj zināmu paralēļu vilkšanu ar režisora privāto dzīvi un tās varbūtējiem nospiedumiem dvēselē. Atvērtības pakāpe tajās gan nav tik augsta kā dažās Nastavševa izrādēs, tomēr tas ir drosmīgs un riskants solis, jo padara viņu cilvēciski vieglāk ievainojamu. To, protams, var un vajag novērtēt. Varbūt Džilindžers kādā iekšējas atklāsmes brīdī ir nonācis pie atziņas, ka sevi palaist garām šajā dzīvē nedrīkst, un viņam bija svarīgi par to izteikties, tomēr viens jautājums joprojām paliek atklāts: vai tādēļ ir jātiražē Platonovi personīgai lietošanai uz visām skatuvēm mākslinieciski pieticīgos iestudējumos?
UZZIŅA
Antons Čehovs, “Platonovs un viņa sievietes”, Dž. Dž. Džilindžera skatuves variants, iestudējums Liepājas teātrī
Režisors: Dž. Dž. Džilindžers, scenogrāfs Kristians Brekte, kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone.
Lomās: Egons Dombrovskis, Samira Adgezalova, Signe Dancīte, Mārtiņš Kalita, Everita Pjata, Anete Berķe, Edgars Pujāts, Kaspars Gods.
Nākamā izrāde: 23. septembrī.
VĀRDS SKATĪTĀJAI
Sandra Hydrangea: “Izrādē absolūti neuztvēru režisora domu gājienu, jo neredzēju nevienas sievietes motivāciju (varbūt izņemot Platonova sievas Nensijas) tādām jūtām. Kādēļ viņas tā trako ap Platonovu, kurš izrādes otrajā cēlienā dzerdams it tiktāl degradējies, ka ir vienkārši pretīgs. Slava E. Dombrovskim! Kā kaut ko tādu notēlot, acīmredzot zina tikai režisors.”
liepajasteatris.lv
