Platie ceļi par 70 000 dakteru un medmāsu vidējām mēnešalgām atklāti, bet kāpēc vēl joprojām braukt nav droši? 10
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nebūs jaunie ceļi droši, ja Satiksmes ministrija kopā ar Ceļu policiju neatradīs paņēmienus, kā divu joslu ceļos ievest elementāro, katram vācietim pašsaprotamo kārtību.
Rudenim sākoties, ar patiesu prieku pabūts jau divu modernu autoceļu atklāšanas svētkos. Vispirms pie “Sēnītes”. Tad Jūrmalas šosejā. Kopējais ieguldījums šajos objektos – 70 miljoni eiro. Aptuveni puse mūsu pašu, otra – Eiropas dota. Ko no šī naudas blāķa (pietiktu 70 000 dakteru un medmāsu vai policistu vidējām mēnešalgām) iegūsim?
Eiropas līmeņa skaistumu? Protams. Pārvietošanās ātrumu? Vēlreiz atļaušos būt skeptisks.
Tos pārdesmit kilometrus līdz “Sēnītei” pat ar vienmērīgiem 150 km/h varētu nobraukt tikai par astoņām minūtēm ātrāk nekā pašlaik atļautajā režīmā. Ar 110 km/h laika ieguvums būtu vien minūtes trīs. Maz.
Jūrmalas šosejas īsajā gabaliņā vēl mazāks. Nieks, kuru turklāt tūlīt pazaudēsim, ieniruši Jūrmalā vai tās apvedceļa šaurībā.
Ko vajadzētu iegūt? Mierīgu, drošu satiksmes plūsmu. Bez sastrēgumiem, bez haotiskiem dažu līdzpilsoņu manevriem. Un ar dziļu nožēlu jāsaka – no tādas joprojām nav ne miņas. Joprojām uz “Sēnīti” pa kreiso joslu brauc kāds, kura auto spidometrs rāda par 10 km/h vairāk, nekā faktiski ir. To viņš nezina. Un nekad nav zinājis, ka otro joslu šādi aizņemt drīkst (arī nevajadzētu) tikai apdzīvotās vietās. Ārpus tām tas ir pārkāpums, par kuru pienāktos sods.
Policistu nav… Toties no aizmugures šim strauji tuvojas kāds fiksais (šim jau sen 110 km/h nav dārgas nākotnes sapnis). Un apsteidz pa labo. Kas arī ir aizliegts.
Apsteidz pa labo, drīz lec uz kreiso. Un tā visus 20 jaunos, skaistos, drošos (?) kilometrus. No Jūrmalas pa vidējo joslu ar 85 km/h (“70” zīmes noņemtas) peld omulīga kundze ar telefonu rokā. Tā nedrīkst? Liekaties ta’ mierā! Te jau vietas visiem pietiek…
Pietiek jau pietiek. Tikai nav drošas kustības pamata. Nav kārtības. Nav disciplīnas. Un tātad nav paredzamības. Piedevām nav drošu distanču. Remonta laikā – 70 km/h – daudzi pieraduši pie 10 soļu atstarpēm, tādas saglabā arī pie 95 km/h. Un baidos, ka saglabās arī tad, kad – kā, lenti griežot, teica smaidīgs ministrs – drīkstēsim braukt ar 110.
Nebūs jaunie ceļi droši, ja Satiksmes ministrija kopā ar Ceļu policiju neatradīs paņēmienus, kā divu (un trīs vēl jo vairāk) joslu ceļos ievest elementāro, katram vācietim pašsaprotamo kārtību. Labējā josla kaut 100 metrus uz priekšu ir tukša – brauc pa to. Pat ja tavs ātrums ir “maksimālais atļautais”. Apsteigt atļauts tikai pa kreiso pusi. Droša distance ir puse (metros) no tava ātruma (km/h).
Reiz kādā neoficiālā sarunā mēģināju pierunāt kādu Ceļu policijas “virsaiti” uz krietnu ofensīvu šajā jomā. Šis sūdzējās – nu grūti un pat bīstami tur kādu stādināt… Taisnība.
Bet vai nevar nestādināt? Vai nevar kāda ekipāža (zilas ugunis, skaļruņi) kaut dažas dienas no Babītes līdz Jūrmalai pariņķot un noteikumu ābeci nesekmīgajiem atgādināt. Bez apstādināšanas, bez pusstundu prasošas protokolu rakstīšanas. Bet ar neapšaubāmu pedagoģisku efektu.
Tātad – vēlreiz apsveicu ar jauno ceļu atklāšanu. Un aicinu tomēr pamēģināt radināties tos izmantot noteikumiem atbilstoši un saprātīgi. Ja mēs visi to mācētu, varētu nākamvasar te likt zīmes par atļautiem ne tikai 110 km/h.
Abi šie ceļi nu jau ir pilnīgi piemēroti vēl lielākiem ātrumiem. Un arī dažiem tik ļoti vajadzīgais laika ieguvums tikai tad būs maksimāls, ja kreiso malējo joslu atdosim viņiem.
