Plati atvērt acis. Saruna ar Daci Judinu 0
Sākam publicēt Daces Judinas romānu “Dēls” – turpinājumu darbam “Ēnas spogulī”, kas aizsāka “Vakara romānu” sēriju.
Ir pagājis laiks. Dagnija izšķīrusies un no Pūķes atkal kļuvusi par Apini, turklāt mainījusi dzīvesvietu, pārceļoties uz pašu jūras krastu Ainažu pusē. Spēku sniedz jūras tuvums un arī jauniegūtie draugi – draudzenes Laimas tēva, pensionētā tāljūru kapteiņa Gunāra Dreiļa ģimene. Tomēr arī šajā laimes spogulī ir ēnas, arī Jorens negrasās tik viegli atteikties no bijušās sievas…
Kādas īpašības tev saistās ar jūru, vai esi sastapusi cilvēkus, kuri ir kaut kādā ziņā kā jūra?
D. Judina: Miers, dziļums, patiesība, diženums. Jūra arvien ir mainīga un tajā pašā laikā tā nemelo un neizliekas. Tā IR. Ņem un dod. Un tā ir skaista visās savās izpausmēs.
Reizēm aizdomājos – kā tas nākas, ka man, iekšzemes cilvēciņam, tik svarīga jūras esamība un klātbūtne, kamēr dažs jūrkrasta iedzimtais savas dzīves laikā līdz tai pat īsti neaiziet, pat nerunājot par peldēšanos vai klausīšanos vētras balsī?
Par cilvēkiem…
Tādu, kuriem piemistu visas jūras īpašības, laikam vairs nav,
sevišķi mūsdienās, kad ūdeņu kļūst vairāk, bet dzelmēs glabā atkritumus. Vienu otru “jūrību” redzu Arturā (komponists un rakstnieces dzīvesbiedrs Arturs Nīmanis. – L.K.-Š.) un viņa mūzikā, manā ilggadējā kolēģē un draudzenē, psiholoģē Ilzē Veitnerē, mūsu izdevniecības projektu vadītājā Ingā Ābelītē… Viņi ir dziļi, rāmi un patiesi.
Kā tev šķiet, kas padara “svešu” cilvēku par “savējo”, un kas – “savējo” par “svešu”?
Vienas vērtības. Uzticība un spēja uzticēties. Patiesība. Brīdī, kad tuvu cilvēku starpā nostājas pirmie sīkie meliņi, rodas plaisa, kas vēlāk agri vai vēlu pāraug aizā. Ne velti ir teiciens par meliem kā ļaunuma sakni. Ķēdes reakcija – meli, krāpšana, mahinācijas un manipulācijas, zagšana, laupīšana, visbeidzot – vēršanās pret otra dzīvību un dzīvi…
Kurš labāk jūt cilvēka dabu – suns vai kaķis?
Abi. Suns varbūt labāk sajūt Sava Cilvēka garastāvokli, nāk, uzklausa, mierina. Kaķis – veselības stāvokli. Tiklīdz kaut kas nav tā, tūliņ klāt un izmurrā, izvibrina. Mums ir trīs suņi un četri kaķi, un visi (!!!) ir lieliski draugi. Ģimenes locekļi. Savējie.
Vai var pieburt mīlestību?
Var. Bet nevajag.
Pieburta, otram atņemta mīlestība laimi nenes ne pašam būrējam, ne noburtajam.
Nekas nav mūžīgs. Un, kad tīmeklis nokrīt, atliek vienaldzība un naids.
Tas pats ar noskaustu, otram nozagtu atzinību un panākumiem, “palienētām” idejām un aizmuguriskām intrigām. Sapinoties paša meistarībā, var nolauzt sprandu.
Esmu dzīvē saskārusies ar abu veidu pret sevi vērstām nelādzībām, un jāteic – kad redzu, ar ko tas tiem ļaudīm beidzas, man viņu savā ziņā kļūst žēl. Vai bija vērts?
Ja Latvija būtu dzīva būtne un varētu ieskatīties Dagnijas spogulī, kā tev šķiet, kādu jautājumu vajadzētu tam uzdot?
Pilnīgi noteikti – ne par skaistumu vai sāncensību, bet par godīgumu. Kā iemācīties plati atvērt acis un ieraudzīt lietas, cilvēkus un notikumus tādus, kādi tie ir. Bez rozā brillēm, bez piāristu mākslīgi radītā spožuma, bez uzspēles.
Kā izņemt korķus no ausīm un melu, divkošu, liekuļu demonstratīvi skaļo fanfaru kakofonijā saklausīt patiesības kluso balsi? Kā atmest patērniecisko domāšanu attiecībā pret līdzcilvēkiem, dabu un savu zemi? Jo viss ir daudz vienkāršāk. Kāds tu pats, ko tu pats, tā un to saņemsi.
Un Latvija – mana, mūsu Latvija – esam mēs paši. Latvijas kā dzīvas būtnes domas, jūtas un darbības veido mūsu domu, jūtu un darbību summa. Bet mēs esam dažādi… Tad, lūk, kāda, ar kādu zīmi būs šī gala summa? Varbūt to varētu ieraudzīt spogulī…
