Plašums, daudz gaismas un miers. Arhitektei Agatei Eniņai izdevies apvienot seno ar mūsdienīgo 0
No centra trokšņainās kņadas mūs šķir tikai daži kvartāli, bet sajūta – it kā šķirtu vairāki gadu desmiti. Tāda pati šī kāpņu telpa varēja būt arī pagājušā gadsimta 30. gados. Uz palodzēm puķu podi, pa logu redzami jumti un pagalmi ar ziedošām ābelēm un ceriņu kupenām. Te savu dzīves telpu iekārtojusi Agate Eniņa, arhitektūras doktore un arhitekte. Ar namamātes laipnu atļauju dodamies lūkot, kā viņai izdevies apvienot seno ar mūsdienīgo.
Kopā ar vīru, diviem bērniem un kaķi Agate šeit dzīvo jau trešo gadu. Bet kas bija pirms tam?
– Mums bija skaists dzīvoklis jaunā mājā Eksporta ielā ar skatu uz Daugavu. Es strādāju pie disertācijas, kas veltīta kultūras mantojuma tematikai. Un tad kādā brīdī pēkšņi sajutu, ka arī mums būtu kaut kas jāmaina. Sākām meklēt dzīvokli kādā no vēsturiskajām mājām, – smaidot atceras Agate.
Vīrs, ieraudzījis nolietos griestus, ar eļļas krāsu aizķēpātās krāsnis un parketu, teicis: te dzīvot nav iespējams. Bet Agate sajutusi vecā dzīvokļa dvēseli: – Man kā arhitektei ir cits skatījums. Es ieraugu ne tikai to, kāda telpa ir šobrīd, bet arī to, kāda tā varētu būt. Sajutu, ka gribētu šajā dzīvoklī palikt.
Vistrakāk bijis istabā, kur veikts tā sauktais “eiroremonts”: vecās koka grīdas pārklātas ar laminātu, krāsns aizbūvēta ar rīģipsi, ielikti iekārtie griesti. Arī dzīvokļa plānojums laika gaitā ticis mainīts, pielāgojot to komunālā dzīvokļa vajadzībām.
– Man patika oriģinālā plānojuma galvenā ideja – tas, ka dzīvoklim var iziet cauri un apiet apkārt pa riņķi. Nolēmu to atjaunot. Pārplānoju tikai virtuves daļu un labierīcību zonu. Gribēju, lai virtuve ir plaša un atvērta, tomēr nodalīta no dzīvojamās istabas, jo mums ir divi bērni un reizēm virtuvē mēdz iestāties haoss, – skaidro Agate.
Saglabātas visas vēsturiskās durvis, kas savulaik bijušas apšūtas ar skaidu plātnēm. Durvīm oriģinālie tverekļi, nosegvairodziņi, atslēgas. Saglabāts arī vēsturiskais parkets, izņemot daļu, kur bija virtuve un vannas istaba, tur tagad pieskaņoti ozolkoka dēļi. “Eiroremonta” istabā no grīdas noplēsts lamināts un grīdas rīģipša plātnes, tad rūpīgi nokasītas daudzās eļļas krāsas kārtas, līdz beidzot tīrie priedes dēļi nolakoti. Saglabātas arī autentiskās ar roku kaltās naglas.
Jautāta par sajūtām, Agate teic: – Viss joprojām vēl procesā, taču droši varu teikt: atpakaļ nemainītu nekad. Te ir plašums, kāda nav jaunajos projektos. Turklāt augstie griesti arī nelielai telpai piešķir plašuma efektu. Un tad vēl apkaime – viss piecu minūšu gājienā. Dēls pats var aiziet uz skolu, nav jāvadā. Bet galvenais – te ir māju sajūta.
