Kas jāzina par plastmasu, lai justos drošāk 2
Dzīvojam pasaulē, kas pārpilna polimēru materiāliem. Nebeidzamā ierindā – maisi un maisiņi, kārbas un trauciņi, kastes un dozītes, plastmasas pudeles… Daudzos no tiem liekam pārtiku. No vienas puses, it kā nojaušam, ka plastmasa nav pārāk laba ēdienam, bet no otras – tik ērti, ka žēl atteikties. Kas jāzina, lai justos drošāk, ka nekaitējam savai veselībai?
“Diez vai var teikt, ka plastmasas iesaiņojums ir ļoti slikts. Viss atkarīgs no niansēm – kam konkrētais polimēru materiāls paredzēts un vai lietojam pareizi. Ja to nezinām vai neņemam vērā, varam nodarīt sev pāri. Protams, uzreiz nenomirsim, tomēr veselība var ciest. Ir vērts sākt sevi pasargāt,” uzsver pārtikas iepakojuma pētniece Sandra Muižniece–Brasava.
Pie visa vainīgs latvietis taupīgais! Nopērk biezpienu vai siļķi plastmasas kastītē, saturu izēd, bet trauciņu rūpīgi izmazgā ar karstu ūdeni un noliek plauktā. Ikvienu maisiņu saloka un glīti ieslidina atvilktnē. Saglabā plastmasas pudeles, kārbas, bundulīšus. Sak, gan jau noderēs… Sliktākais, ka tiešām noder!
Pēc intervijas ar plastmasas iepakojuma pārzinātāju pārskatu krājumus savā virtuvē. Daudzus plastmasas ķocīšus taisnā ceļā nosūtu atkritumos. Kaut kā negribas vairs tos izmantot, nav iekāriena eksperimentēt ar savu veselību.
Kaitējums sev un nākotnei
Polimēru materiāli, ko sarunvalodā dēvējam par plastmasu, ir sintētiski radīti, tos ražo no naftas produktiem. Pārtikas iepakošanai plastmasu izmanto aizvien vairāk, nepārtraukti rada arvien jaunus veidus.
Šāds iesaiņojums ir lēts un viegls, ērts gan pārtikas ražotājam un izplatītājam, gan pircējam. Taču noteiktos apstākļos no plastmasas iepakojuma mēdz izdalīties kaitīgas vielas, kas var pāriet pārtikā un līdz ar to – mūsu organismā. Tie ir gan ķīmiski savienojumi, kam ir kancerogēna jeb vēzi izraisoša iedarbība, gan tādi, kas negatīvi ietekmē hormonālo sistēmu.
Nevar apgalvot, ka ikvienam kļūs sliktāk, bet nav arī pasakāms, kuram nekaitēs. Turklāt dzīves laikā cilvēka organismā uzkrājas daudzas citas kaitīgas vielas, par kurām reizēm pat nenojaušam, bet šīs dažādās ietekmes summējas. Pat ja neciešam paši, veidojam nelāgu mantojumu nākamajām paaudzēm.
Tikai vienai reizei
Vienreizējie trauki – nosaukums izsaka būtību. Paēdam un izsviežam atkritumos, nesūkstoties, cik trauciņi izmaksājuši, necenšoties mazgāt un pataupīt. Ja iepakojums domāts vienai reizei, to lietot vairākkārt nedrīkst.
Vienreiz izlietojamā traukā nedrīkst likt arī ļoti karstu ēdienu vai dzērienu – ne vairāk par 60 grādiem. Pat tad, ja tas ir siltumizturīgs, piemēram, bļodiņa zupai.
Šādā glāzē labāk neliet stipro alkoholu, jo spirts var veicināt kaitīgo vielu izdalīšanos.
Vienai reizei paredzēti arī citi iepakojuma materiāli. Piemēram, plānais maisiņš, kādā ieliek preci lielveikalā. Tas paredzēts tikai produkta atnešanai mājās. Pēc tam jāizmet. Ja šķirojam atkritumus, liekam maisiņus plastmasai domātajā konteinerā.
Līdzīgi jārīkojas ar maisiņu, kurā iepako maizi. Kad maizīte apēsta, kulīti nevajadzētu glabāt, lai izlietotu citai pārtikai. Nekādā gadījumā neizmantot kāda produkta ielikšanai saldējamā kamerā! Šādi īpaši pakļaujam sevi riskam.
Jo plānāka plastmasa, jo lielāka iespējamība, ka no tās migrēs kaitīgās vielas. Šādā traukā, ja vien tas nav mehāniski bojāts, saspiests vai ieplēsts, kādu reizi jau var ielikt ēdamo. Tomēr jāapzinās – riskējam ar veselību.
Nedrošajā traukā nedrīkst likt bērnam līdzi ņemamo pusdienu tiesu. Tam domātas speciālas produktu kārbiņas no polimēru materiāla, kas ir īpaši testēts. Nemaksā pārāk lēti, tomēr drošība ir garantēta.
Pudeles īsais mūžs
PET pudeles nav paredzētas daudzkārtējai lietošanai. Var pieļaut, ka ielej citu dzērienu reizi vai divas, bet ne vairāk.
PET ir gana drošs materiāls, vienīgi ne tad, ja pudelē izveidojusies mikroplaisa vai bojājums. Nesot to somā vai kā citādi, trauks var deformēties, rasties iespiedums, locījums, skrāpējums. Par mikroplaisām vispār varam nezināt, tās taču ar aci neredzam! Tomēr ikviens šāds bojājums var pavērt ceļu kaitīgajām vielām. Tāpēc var gadīties, ka priecājamies par pasmelto avota ūdeni kā izcili veselīgu, bet patiesībā tajā jau nonācis kaitīgums no mehāniski bojātās pudeles.
Paņemiet pudeli un paspaidiet. Jo mīkstāks materiāls, jo vairāk jāpiesargās to lietot atkārtoti.
No krāsainas pudeles var izdalīties vairāk kaitīgo vielu.
Nav lāga, ja pudele paredzēta ūdenim, bet tajā ielej bērzu sulu un atstāj raudzēties. Skābi produkti vairāk provocē kaitīguma izdalīšanos. Slikti arī tad, ja PET pudeli ar ūdeni ilgstoši tur saulē.
Bieži vien tirgū redzam caurspīdīgā plastmasas pudelē iepildītu pienu. Kas notiek tālāk? Cilvēks pienu izdzer, pudeli izskalo un dodas atkal pēc piena, nākamreiz vēlreiz tāpat… “Tas ir aplami! Ja vienreiz atkārtoti ieliesim pienu, nāvējoši nebūs, taču noteikti nedrīkst lietot daudzreiz,” brīdina Sandra Muižniece–Brasava. Ar produktu, kas satur taukvielas, jābūt uzmanīgam. Plastmasas materiāla molekulu struktūra veido tādu kā režģi, un tajā no pārtikas produkta var iespiesties tauku lodītes. Ja trauku lieto atkārtoti, iznāk, ka iepakojums sāk bojāt pārtikas produktu: to paveic porās palikušās piena vai citu tauku daļiņas. Tieši šā iemesla dēļ nedrīkst atkārtoti izmantot polietilēna piena pudeli (to apzīmē ar burtiem PE). Arī tetrapakas iekšējais slānis ir izgatavots no šā paša PE materiāla.
Izpētīt, ko vēsta iepakojums
Ir vērts palūkoties plastmasas trauka apakšā vai sānos – tur izvieto apzīmējumu, kas palīdz saprast, kam priekšmets domāts. Reizēm gan skaidrojums uzdrukāts uz ārējā iesaiņojuma etiķetes, ne paša trauka. Tātad, ja papīrs izmests, zudusi arī vērtīgā informācija par preci.
Bieži vien pircējs jūtas atvieglots, redzot marķējumu, kur attēlota glāzīte un dakšiņa. Ar to ir tikai paziņots, ka iepakojums izmantojams saskarē ar pārtikas produktu, taču nerodas izpratne par pareizu lietošanu.
Vēl viens apzīmējums – trijstūrītī ierakstīts skaitlis, piemēram, 5 (var būt rakstīts arī 05) vai burti, kas apzīmē noteiktu polimēru materiālu. Informācija gan vairāk adresēta pārstrādei, taču šo to pasaka.
Pētniece neiesaka otrreizējai lietošanai izvēlēties trauku, ko rotā skaitlis 3 jeb PVC. Dažviet Eiropā šāds iepakojums esot pat aizliegts, jo izpētīts – no tā izdalās kaitīgas vielas. Savukārt ar skaitli 7 apzīmē tā dēvēto laminātu – daudzkārtainu materiālu. Tā slāņi nav mehāniski atdalāmi, bieži vien pat nav saskatāmi ar neapbruņotu aci. Lai būtu drošāk, arī lamināta materiālu lietojam tikai vienu reizi!
Reizēm preces marķējumā nav skaidras norādes par iepakojuma sastāvu. Tādu izvēloties, jābūt piesardzīgam. Piemēram, pārtikas plēve – šis it kā parocīgais, elastīgi plānais materiāls, ko pārliek produktam, lai tas neapkalstu. Ražotājs rīkojas viltīgi, nenorāda nekādu informāciju par šo polimēru materiālu, lai gan, iespējams, trijstūrītī būtu jāraksta 3. Tas nozīmē, ka plēve ražota no PVC materiāla. Tādu labāk neiegādāties.
Bieži vien pārtikas plēvi izmanto jaunās māmiņas, lai iepakotu ēdamo saviem zīdainīšiem. Nopērk kvalitatīvu gaļu, sagriež porcijās, katru ietin plēvē un saliek saldētavā. Tas ir bīstami – pārtikas plēve nav paredzēta saldēšanai!
Ja uz plastmasas iepakojuma ir norāde, piemēram, par pieļaujamo temperatūru – saldējot, lietojot mikroviļņu krāsnī vai mazgājot trauku mazgājamā mašīnā, tātad tas ir paredzēts daudzreizējai lietošanai.
“Pat ja rakstīts, ka drošs mikroviļņu krāsnī, tas nenozīmē, ka drošs cilvēkam. Trauks patiesi neizkusīs, bet nav zināms, kā tajā sildītais ēdiens iespaidos mūsu veselību. Jo augstāka temperatūra, jo lielāka iespēja, ka tā var plastmasu izmainīt,” uzskata vides eksperts Jānis Brizga.
Pat tad, ja plastmasas preci drīkst lietot atkārtoti, tajā nevajadzētu ievietot neko pārlieku karstu.
Ja trauks saskaras ar augstu temperatūru un sāk kļūt mīksts, maina formu vai struktūru, top matēts, to labāk vairāk neizmantot.
Preces mānītājas
“Protams, būtu ideāli, ja visu pakotu dabai draudzīgā biomateriālā, kas noteiktā temperatūrā un mitrumā bioloģiski sadalās, pāri nepaliek nekas. Pirms kāda laika rādīja reklāmu – lido maisiņš, ieķeras zarā un paliek, pamazām izplēnot… Ir dažādu veidu polimēru maisiņi – vieni patiešām sadalās gaisā, skābekļa klātbūtnē, citiem, lai tas notiktu, nepieciešams ūdens, bet vēl citiem vajag speciālus apstākļus – 60 grādu temperatūru,” skaidro Sandra Muižniece–Brasava.
Daudzi ir baudījuši sviestmaizi, kas iepakota papīra trīsstūrveida kastītē ar lodziņu. Šis iepakojums ir dabai draudzīgs, tomēr nesadalīsies apkārtējā vidē. Papīrs satrūdēs, bet ne caurspīdīgais PLA materiāls jeb poliaktīds. Tas jāieliek termokamerā, 60 grādos, tad 80 dienu laikā no tā nekas nepaliek pāri.
Tātad arī videi draudzīgo iesaiņojumu jomā reizēm tiekam maldināti. Piemēram, tā dēvētie EPI maisiņi, ko pirms kāda laika ieviesa vairāki lielveikali, sludinot kā dabai vēlamus. Nesen izbīlī zvanīja paziņa. Pērn ielikusi šādā maisiņā drēbes, bet nu tas skrandu skrandās. Skapī ieviesušās peles! Taču vainīgs bija maisiņa materiāls, kas sāka sadalīties.
Šādu maisiņu izejmateriāls ir parasts polietilēns ar EPI, degradējamu piedevu, kas nodrošina daudz ātrāku sairšanu nekā tradicionālā plastmasa. Tomēr sabrūk nepilnīgi, paliek ļoti sīkas daļiņas – tādas kā pārslas. Ja EPI maisiņš nonāk izgāztuvē, pamazām tas kļūst ar aci neredzams. Līdzīgi, ja to iemet komposta kaudzē. Taču sīkās daļiņas nepazūd, ķīmiskie savienojumi piesārņo augsni un gruntsūdeņus.
“Augi ar saknēm uzsūc kaitīgās vielas, tātad, baudot savā dārzā izaudzētu tomātu, apēdam arī to, no kā gatavots EPI maisiņš. Tikpat slikti, ja šādā maisiņā kaut ko saldē: sākas sadalīšanās, turklāt papildu kaitīgums rodas, produktu atlaidinot. Ir valstis, kur šāds polietilēna iepakojums ir aizliegts. Es teiktu tā: tas ir bīstamāks nekā plastmasas pudele, kurā otrreiz ielej pienu,” uzsver iepakojuma pētniece.
Ja biomateriālu rotā zīme – zaļa lapiņa vai eglīte, ir simtprocentīga drošība, ka tas dabā pilnībā sadalīsies un arī nekaitēs.
Ja uz maisiņa ir apzīmējums Home OK compost, tajā var droši iebērt kartupeļu mizas un likt kompostā, dabā viss pilnībā sadalīsies, nekas nepaliks pāri. Ja iekļauts vārds Water, maisiņu var droši nogremdēt savā dīķī.
IEVĒRO!
Latvijas Lauksaimniecības universitātes studenti ik gadu veic patērētāju aptauju par iepakojumiem. Izrādās, ļoti daudzi domā, ka tetrapaka ir ekoloģisks iesaiņojums, jo šķiet, ka izgatavota no papīra. Taču pat vienkāršākā tetrapaka sastāv no trīs kārtām – papīra un diviem polimēra slāņiem, bet ir tādas, kas veidotas pat no septiņiem vai astoņiem. Tetrapaku nedrīkst izmantot otrreiz!
SKAIDROJOŠĀ VĀRDNĪCA
1 – PET (polietilēntereftalāts, poliesters).
2 – HDPE (augsta blīvuma polietilēns).
3 – PVC (polivinilhlorīds).
4 – LDPE (zema blīvuma polietilēns).
5 – PP (polipropilēns).
6 – PS (polistirols).
Jūtos slikti, jo visu plastmasu, kas atnesta mājās, nākas izmest atkritumos, uzkraut dabas pleciem. Kā rīkoties, lai apkārtējai videi kaitētu pēc iespējas mazāk?
Komentē vides eksperts Jānis Brizga: – Labākais, ko varam darīt, – jau pērkot izvairīties no lieka iepakojuma. Itin bieži katrs kārums iesaiņots atsevišķi, un tie visi kopā vēl kādā plastmasā. Iespējams, to pašu preci varam dabūt nefasētu – tad izvēlamies tādu!
Varam šķirot atkritumus. Otrreizējā pārstrāde ir labākais, kas ar plastmasu var notikt. Ir zināms, ka apkārtējā vidē tā ļoti lēni sadalās, saglabājas vairāk nekā simts gadus. Pamazām vien nonāk ūdeņos. Kā kosmoss ir pilns ar pamestajiem gaisa kuģiem un pavadoņiem, tā pasaules okeāns – ar plastmasas atkritumiem. Dzīvā radība, daudzi lielie ūdeņu iemītnieki un putni iet bojā, jo to vēderi ir pilni ar nesagremojamiem polimēru krikumiem.
Nekādā gadījumā nededzināt plastmasu! Karstumā tā izkūst un it kā pazūd, kļūst neredzama, taču šis priekšstats ir mānīgs. Kaitīgās ķīmiskās vielas līdz ar nokrišņiem nonāk atpakaļ uz zemes – kaitējums nekur nezūd.
Apdrukā, kas nav domāta pārtikas iepakojumam, atļauts lietot arī ne tik drošas krāsas. Tātad – zeķbikšu maisiņā nekādā gadījumā neliksim sviestmaizi!
