Plašsaziņas līdzekļus izmanto, lai kaitētu 0
“Temats ir slidens, jo jautājums ir par to, vai medijiem jāspēlē arī kāda ideoloģiska loma. Tas nav vienkārši, jo būs dažādi viedokļi,” ievadot diskusiju “Masu mediju ietekme uz sabiedrisko domu, nacionālo drošību un valstisko identitāti”, norādīja tās vadītājs žurnālists Edijs Bošs.
Kā noprotams, ierosme pievērsties šai tēmai nākusi no aizsardzības ministrijas, ko arī apstiprināja pirmais runātājs – ministrs Artis Pabriks, kurš situācijas raksturošanai izmantoja savulaik apgūtās politoloģijas zināšanas.
Astoņpadsmitajā gadsimtā franču filozofs Monteskjē izdalījis trīs varas – likumdevējs, izpildvara un tiesu vara, kā arī aprakstījis sistēmu, kas ļauj tās visas sabalansēt. Tomēr laika gaitā tām pievienojusies arī ceturtā vara – masu mediji, kas ar katru gadu kļūst arvien daudzveidīgāka un spēcīgāka. No vienas puses, tā atvieglo sabiedrības iesaisti, nodrošina vārda brīvību, tiesības paust savu viedokli. No otras puses, to var izmantot arī tam, lai kaitētu sabiedrības kopējām interesēm un pat nacionālajai drošībai. Šai jomai joprojām nav atrasts skaidrs līdzsvara mehānismu, vienīgi dažkārt piesauktie žurnālistu ētikas standarti, taču tie var atšķirties, spriež A. Pabriks. Turklāt vēl nopietnāka šī aina sāk izskatīties, ja uz to paskatās no ārpuses, jo informatīvā telpa nepazīst nacionālās robežas, pasu kontroli un vīzu sistēmas. Tad var nākties secināt, ka Latvijas mediju ietekmes robežas ir mazākas nekā nacionālās robežas, bet iekšā spiežas ārzemju TV kanāli, kurus, protams, var izmantot arī dažādu Latvijai neizdevīgu interešu paušanai.
Aizsardzības ministrs atgādināja, ka dezinformācija tikusi veikli izmantota jau Otrā pasaules kara izraisīšanā, bet mūsdienās šīs metodes ir vēl viltīgākas un daudzveidīgākas. “Mēs esam daudz strādājuši, lai nostiprinātu liberāldemokrātisku sabiedrību, bet esam atstājuši novārtā sekas,” uzskata A. Pabriks.
Pie līdzīga secinājuma nonākusi arī Ministru prezidenta padomniece integrācijas jautājumos Sarmīte Ēlerte: “Demokrātija ir laba, lai aizstāvētu dažādas indivīdu brīvības, bet tā nespēj aizstāvēt sevi. Tādas organizācijas kā “Russkij mir” taču darbojas kā nevalstiskās organizācijas, tās izmanto demokrātiju kā čaulu, bet valstij ietekmēt tās ir neiespējami. Pēc Ēlertes domām, ir četri galvenie traucēkļi vienotai informatīvai telpai Latvijā: 1) Krievija, kurai ir mērķis vairot ietekmi citās valstīs. To apliecinot arī Krievijas kontrolētajos medijos izplatītie aicinājumi pirms 18. februāra referenduma balsot par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai; 2) ekonomiskā krīze, kas sāpīgi ietekmējusi gan drukātos, gan elektroniskos medijus; 3) mediju fragmentēšanās; 4) koruptīvais risinājums digitalizācijai Latvijā.
Ar situācijas konstatēšanu diskusijā veicās diezgan raiti, bet ar risinājumiem īsti ne. Izskanēja viedoklis, ka valsts varētu ierobežot Krievijas mediju darbību Latvijā. Kā norādīja Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes vadītāja vietniece Aija Cālīte-Dulevska, daudzas valstis esot sapratušas, ka mediju tirgū var izvirzīt noteikumus un stingrāk vērsties pret plašsaziņas līdzekļiem, kas kurina naidu. Šādi priekšlikumi gan uzreiz izraisīja klātesošā “Saskaņas centra” Saeimas deputāta Borisa Cileviča vaimanas, ka atgriežas padomju laiki: “Mēs atkal runājam par informatīvo karu, ideoloģiju, naidīgām balsīm un kā tās apklusināt.”
Tomēr viņš pārliecināts, ka krieviskajiem televīzijas kanāliem nekādus lielus šķēršļus neizdosies likt, ja nu vienīgi “nedaudz sabojāt dzīvi”. Viņaprāt, diskusijas iemesls esot nevis nacionālā drošība, bet gan biznesa intereses, jo latviski raidošajām televīzijām nepatīkot konkurence.
Vēl viens risinājums būtu valsts pasūtījums, lai gan konkrētākas tā aprises diskusijā pagaidām neiezīmējās.
