Braucējam jābūt gudrākam, lai būtu par kādu apdauzītu gājēju mazāk 19
Kaut milzīgs un šķietami bagāts pār mums līstošās informācijas vilnis, gauži trūcīgas ir vēstis par desmitiem lielāku un mazāku traģēdiju, kuras notiek satiksmē. Darbdienu rītos mediju pastkastēs gan iekrīt Valsts policijas sausas uzziņas par negadījumu skaitu, desmitiem tomēr pieķertiem dzērājiem pie stūres, simtiem radaru stara trāpīto, dažiem uz neatgriešanos aizbraukušo. Bet bez sīka skaidrojuma, bez pamācošām detaļām, bez iespējamo cēloņu skicēm. Tādēļ neinteresantas un līdz plašākai publikai nonāk reti. Par brīvdienām pat šādu trūcīgu ziņu nav. Atpūšas attiecīgie VP dienesti…
Esi gatavs citu kļūdām!
Bet skaitļi ir baigi. Izvilku no janvāra tabuliņām “mazaizsargātos” – gājējus (un dažus ziemas riteņbraucējus – tādi arī ir). Gandrīz simts lauztu kāju, ribu, pārsistu galvu nepilnā mēnesī. Trīs salāpīt nav izdevies.
Paši vainīgi? Juridiski bieži vien tā izrādās. Taču – atļaušos palikt pie sava (un angļu) viedokļa. Tieši viņi, nevis vācieši (kuru ceļi ir labākie pasaulē) sasnieguši zemākos ceļu satiksmes nāves gadījumu rādītājus. Un viens no cēloņiem, manuprāt, ir viņu noteikumos, viņu sodu un audzināšanas sistēmā ieliktais pamata princips – esi gatavs citu kustības dalībnieku iespējamajām kļūdām! Sevišķi gājēju, tikai cilvēki (arī tie “ar slikto genofondu” tādi joprojām ir), viņu rīcība var būt aplama. To tu mainīt nevari. Savu reakciju gan vari.
Šī rīcības programma man šķiet gan grūtāk realizējama, taču cilvēcīgāka un Latvijas sarežģītajos kustības apstākļos efektīvāka nekā vācu un mūsu satiksmes noteikumu pamatos liktais militārais princips – man ir tiesības uzskatīt, ka visi citi rīkosies atbilstoši noteikumiem. Proti – visi gājēji uzliks atstarotājus vai vismaz uzvilks baltas bikses, ies tikai pa pareizo ceļa pusi. Nu neies taču…
Redzi plaši – brauc ātri!
Braucējam jābūt gudrākam. Bet nav. Gluži nejauši nupat gadījās papļāpāt ar jaunu dāmu (nekāda seksisma – tikpat labi tas varēja būt čalis!), kura nesen tantukam pa sāniem trāpījusi. Paldies Dievam, tā vieglītēm. Bez policijas un dakteriem abas iztikušas. “Pie paša deguna uz gājēju pārejas ieraudzīju…”
Sāku stāstu par vienu no labas prakses likumiem, kurš šī rakstiņa virsrakstā likts. Pats sevi un gājējus pasargās tas, kurš nevis uz šobrīd tukšo pāreju blenzīs, bet jau pirms sekundes, pirms divām būs abus tās galus krietni tālu pārskatījis. Ātrums 70 kilometru stundā atļauto 50 vietā ir tikai formāls grēks, ja redzi, ja zini, ka tuvumā neviena nav. Pedantiski ievērota skolas zīme “30” neglābs no daudzu nākamo nakšu murgiem, ja aiz pārejas tuvumā novietota busiņa nebūsi pamanījis uz mājām skrienošu izsalkušu futbolistu. Redzi plaši – brauc ātri. Neredzi, neesi par tukšu ceļu pārliecināts – bremzē pat zem limita. Iespējams, ka simt reižu tas būs lieki. Bet ar 101. varēsi lepoties.
Tev jāredz, pat jāparedz viss sev priekšā! Vēl vairāk – patiešām labs pilots allaž zina arī to, kas notiek aiz viņa. Ja esmu to ātro zēniņu ieraudzījis, es skatos spogulī vēlreiz – iespējams, ka vajag ar sarkaniem “stopiem” vai pat dzelteno avārijas mirkšķi (tas nav tikai paldies teikšanai domāts!) kāda fiksā azartu slāpēt.
Stāstu un jūtu – dāmai viss teiktais ir jaunums. Pēc pieciem nobrauktiem gadiem?
Noslauki lukturi!
Un vēl. Vēl un vēlreiz par gaismām. Pārāk daudz joprojām blāvu, nenoslaucītu lukturu. Pārāk reti redzu pie apvāršņa spožus tālos uguņus. Pārāk bieži šie kolēģi jau kilometra attālumā sāk man mirkšķināt un tumsu prasīt. Atļaujos atgādināt – jūsu tuvie apgaismo labākajā gadījumā 50 metrus. Šis attālums nav pietiekams, lai dzēstu 80 km/h. Tālie gaismo 150 – 200 m. Un tikai šādā attālumā no pretimbraucošā ir jānodzēš. Tā saka gan CSN, gan labās prakses likumi. Sekojiet tiem, būs par kādu apdauzītu gājēju mazāk.
