Olafs Zvejnieks: Valdība sola plašu ekonomisko transformāciju, bet ko tas īsti nozīmē? 88
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ja nu kaut ko vispār var uzzināt par Krišjāņa Kariņa jaunās valdības plāniem un mērķiem ekonomikas jomā, tad to, ka tā veicināšot “plašu ekonomisko transformāciju” – šī vārdkopa plūst no visiem ekrāniem un skaļruņiem kā tāda verbāla Amazone. Taču, kā jau Amazone – tā ir duļķaina un necaurredzama, tāpēc saprast, kas tad īsti tiek solīts, nav nemaz tik viegli.
Iepriekš – “strukturālās reformas” un “viedā reindustrializācija”
Lai gan mani kā ekonomikas žurnālistu priecē tas, ka par valdības prioritāti tiek nosaukts jebkas, kur figurē vārds “ekonomika”, piesardzīgu attieksmi pret “plašo ekonomisko transformāciju” veicina tas, ka nav saprotams, ar ko tā atšķiras no “strukturālajām reformām”, ko solījušas bezmaz visas valdības pēdējo divdesmit gadu laikā.
Tāpat nav skaidrs, kur atrodas robeža starp minēto transformāciju un sākumā “reindustrializāciju”, bet vēlāk pat “viedo reindustrializāciju”, ap kuru kā totēma stabu dejojušas sākumā vienkārši “Vienotības”, bet vēlāk jau “Jaunās Vienotības” vadītās valdības pēdējo desmit gadu laikā. Taču viena lieta gan apvieno strukturālās reformas un viedo reindustrializāciju – proti, tas, ka tās nav notikušas.
Tā teikt, lai cik reizes piesauktu vārdu “halva”, mutē salds kā nekļūst, tā nekļūst. Un vēl tāda interesanta nianse – spriežot pēc ziņojumiem par koalīcijas veidotāju tikšanos ar uzņēmējiem, gan arī diskusijām valdības deklarācijas veidošanas gaitā, nopietnākās diskusijas gan vienā, gan otrā gadījumā notikušas nevis par napoleoniskiem ekonomikas transformācijas plāniem, bet gan par gauži piezemēto nodokļu politiku.
Ko varam uzzināt par valdības jauno četrgades plānu? Pirmkārt, to, ka būšot piecas jomas, kurām tikšot pievērsta pastiprināta uzmanība budžeta plānošanā, tostarp iekšējā un ārējā drošība, izglītības un zinātnes kvalitāte, enerģētika, uzņēmumu konkurētspēja, kā arī dzīves kvalitāte kopumā. Nekādi neapstrīdot iekšējās un ārējās drošības nepieciešamību pašreizējos apstākļos, nav īsti skaidrs, kā tas saistīts ar pasludināto ekonomikas transformāciju.
Līdzīgas šaubas māc par dzīves kvalitāti – vai tad tai nebija jābūt “transformācijas” rezultātam, nevis priekšnoteikumam? Nu, labi, nepiekasīsimies sīkumiem. Taču to, ka Ministru prezidents Krišjānis Kariņš valdības apstiprināšanai veltītajā preses konferencē teica, ka no katras ministrijas tiek sagaidītas trīs prioritātes, kuras attiecīgi centīsies salāgot ar kopīgajām valdības prioritātēm, gan liek uzacīm pacelties. Un ja nu nevarēs salāgot?
Varbūt ministrijām vajadzēja prasīt iesniegt tikai tādas prioritātes, kas saskaņojas ar kopējiem valdības mērķiem? Un labi vismaz, ka tikai pa trim – 14 ministrijas pa trijām prioritātēm jau dos 42 prioritātes valsts mērogā, plus vēl tās dažas Kariņa nosauktās, un, lūk, mums jau būs 47 prioritātes, ja šādu mērķu daudzumu joprojām vēl var dēvēt par prioritātēm.
Izaugsmes nebūs
Un ko šajā jautājumā saka valdības deklarācija? Atverot to, var atrast vairs ne jau piecas vai 47 prioritātes, bet gan 328 solījumus visdažādākajās jomās, no kuriem uz ekonomiku vairāk vai mazāk attiecas apmēram 130. Solījumu sasniegt izmērāmus rezultātus nav praktiski nekādu, izņemot apņemšanos sasniegt pētniecības un attīstības kopējo finansējumu ne mazāk kā 1,5% no iekšzemes kopprodukta (IKP).
Skan labi, tikai derētu atcerēties, ka tādu pašu solījumu deva K. Kariņa pirmā valdība pirms četriem gadiem. Rezultāts – pašreizējais pētniecības un attīstības finansējums ir 0,7% no IKP – neliels palielinājums pēdējos gados ir, bet līdz solītajam vēl tālu, pat pusē neesam. Otrs konkrētais solījums – izstrādāt valsts stratēģiju, lai sasniegtu skolēnu skaita proporciju 50/50 vispārējā un profesionālajā izglītībā, par ko noteikti iestājas uzņēmēju interešu lobētāji. Stratēģiju noteikti izstrādās, taču tas, kad sasniegs minēto skolēnu proporciju, – vēl ar dakšām ūdenī rakstīts.
Tad vēl piesolīta valsts finanšu atgriešanās ES Stabilitātes un izaugsmes pakta noteiktajās robežās – ar budžeta deficītu 0,5% 2025. gadā (šogad – 5%) un vispārējo valsts parādu zem 40% no IKP (šobrīd ap 41%). Izsakoties īsi un skaidri, runa ir par valsts izdevumu samazināšanu tuvākajos gados. Viss pārējais ieturēts nekonkrētajā “nodrošināsim, panāksim, sasniegsim, izveidosim” stilā, kas neļaus nevienu politiķi grābt pie rokas un norādīt uz solījumu nepildīšanu.
Tomēr 328 dažādiem solījumiem, 5 un 47 prioritātēm ir vēl kāds efekts. Nākamais gads, kā to jau norādījuši gan ekonomisti, gan arī atzinis K. Kariņš, nebūs izaugsmes gads – proti, neaugs ne nodokļu ieņēmumi, ne iedzīvotāju dzīves līmenis. Tāds gads Latvijā būs pirmais kopš 2008.–2011. gada lielās recesijas. Un, lai gan kritienu lejup sola īsu un seklu, tas kombinācijā ar apņemšanos samazināt valsts budžeta deficītu un parādu un vispārējo kontekstu – nepieciešamību ieguldīt lielu līdzekļu apjomu enerģētikā, lai sasniegtu maksimālu neatkarību no Krievijas, un palielināt aizsardzības izdevumus – liek skeptiski vērtēt daudzu valdības deklarācijā sarakstīto solījumu izpildāmību, vismaz nākamgad.
Prioritāšu saraksts nesamocītā veidā
Ar to kritienu lejup, starp citu, saistīta tāda pikanta nianse, ka tā dziļums un ilglaicīgums ir pilnībā Latvijas iedzīvotāju rokās. Proti, ja Latvijas iedzīvotāji nolems netaupīt un turpinās tērēt, kā ieraduši, šim mērķim būs nepieciešams iebāzt roku kabatās un izvilkt no tām vismaz daļu no pusotra miljarda eiro uzkrājuma, kas izveidojies abos Covid-19 gados, tad lejupkritiens tiešām būs īss un sekls, kā cer valdība. Savukārt, ja iedzīvotāji nolems taupīt un krasi samazinās izdevumus, tad vēl nevar zināt, kā iznāks. Taču valdības optimismam pamats ir – ja tiek solīta īsa krīze, tad patērētāji parasti savu uzvedību nemaina.
Bet kā tad beigās paliek ar to plašo ekonomisko transformāciju? Tā arvien vairāk sāk izskatīties pēc tādas pašas mirāžas kā strukturālās reformas un viedā reindustrializācija. Neparasti atklāts šajā ziņā ir bijis jaunais finanšu ministrs Arvils Ašeradens. Viņš “Latvijas Avīzei” izteicies, ka “tas bija K. Kariņa noteiktais mērķis arī viņa pirmajā valdībā, bet toreiz to sauca par “viedo reindustralizāciju”.
Būtībā tas nozīmē atbalstīt uzņēmumus, kas eksportē augstas pievienotās vērtības preces un pakalpojumus”. Ašeradens arī uzsvēris, ka valdības mērķiem jābūt saistītiem ar eksporta pieaugumu, enerģētisko neatkarību un izaugsmi izglītībā, šo prioritāšu sarakstu papildinājusi tikai veselība. Šādā ar dokumentiem un runām nesamocītā izskatā valdības prioritāšu saraksts ir skaidrāks.
