Juris Lorencs: Tiešām jāsaka – draugi, nav labi! Tie, kuri cer sagaidīt nākamos Ziemassvētkus, mani sapratīs 38
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Nu kas ir, kas nav, kā tad būs ar tām vakcīnām?” “Vajag tā kā pasūtīt!” “Ideja nav slikta!” Es iztēlojos – varbūt tieši tāda izskatījās aizvadītā gadā Veselības ministrijā notikusī sanāksme, kurā sprieda par vakcīnu iepirkumu.
Krievijā dzīvojošais valodnieks Dmitrijs Petrovs savās publikācijās pieskaras, manuprāt, interesantai tēmai – valodu saistībai ar tautu mentalitāti. Viņš uzskata, ka valoda ietekmējot cilvēku raksturu.
Esot vērojams arī pretējais process – kādas tautas dzīves apstākļi mainot valodu. Tieši straujā kapitālisma attīstība Anglijā un sekojošā koloniālā ekspansija esot padarījusi angļu valodu pagalam praktisku, pragmatisku, pat egocentrisku.
Citāda esot krievu valoda, patiesībā visas slāvu un baltu valodas. Piemēram, latviešu vai krievu valodas teikums “Tu man patīc” angļu valodā skan “I like You”, burtiskā tulkojumā “Man tu patīc”.
Vārds “Tu” apmainās vietām ar “Man”. Bet mēs taču parasti tā nerunājam. Petrovs uzskata, ka slāvu un baltu valodas esot bagātākas par angļu valodu, tajās varot labāk izteikt “pustoņus” un jūtu nianses.
Diemžēl šīm valodām piemītot kāds trūkums. Proti, tās neesot īpaši piemērotas biznesam, projektiem un pasākumu organizācijai. Jo angļu valodā neesot iespējams pateikt teikumu “Vajag kaut ko izdarīt”, tajā gluži automātiski prasoties nosaukt arī pašu darītāju.
Tātad “I should do something” vai “I must do something”. Latviski – “Man vajag kaut ko izdarīt”.
Jau pašā angļu valodas būtībā esot ielikta personīgā atbildība par veicamo darbu un tā mērķi, kas daudzkārt samazinot nolaidības un “haltūras” iespēju.
Vai tas nozīmē to, ka lēmumu pieņemšana Ministru kabinetā un Veselības ministrijā veiktos labāk, ja sanāksmes angļu valodā vadītu Krišjānis Kariņš? Varbūt. Bet pagaidām esam tur, kur esam.
Ja neskaita Izraēlu (kas ir īpašs gadījums), ar potēšanu patlaban vislabāk veicas ASV un Lielbritānijā.
Lasu Nacionālā veselības dienesta informāciju: “13. februārī pirmo vakcīnas devu pret Covid-19 saņēmuši 223 cilvēki, otro – 176 cilvēki.”
Nākamjā dienā, 14. februārī, pirmo poti pret Covid-19 Latvijā saņēmis viens cilvēks, bet otro – 19. Parakņājos internetā – ASV, Apvienotajā Karalistē, pat Indijā jau darbojas (jau darbojas, nevis tiek plānoti!) masu vakcinācijas centri.
Cilvēki stāv garās rindās, lai saņemtu poti. Tas tomēr izskatās cerīgāk nekā rindas pie Latvijas veikalu durvīm.
Kaut kas ir nogājis greizi. Turklāt ne tikai vakcīnu sagādē, bet arī amatpersonu komunikācijā ar sabiedrību.
Es neesmu tā saucamās neirolingvistiskās programmēšanas cienītājs, tomēr nevar noliegt, ka vārdiem piemīt milzīgs spēks, ietekme uz mūsu psihi.
Tas, kas patlaban ļoti kaitina cilvēkus, – nemitīgi solījumi, stāsti par plāniem. Visi šie “vajadzētu”. Lūk, daži citāti, kas raksturo šo komunikācijas stilu.
“Nākamnedēļ plānots prezentēt jauno tirdzniecības ierobežojumu modeli.” “Nākamnedēļ varētu atklāt vietni “manavakcina.lv”.” “Vakcinācijas projekta birojs vērtēs, vai iespējams organizēt vakcinēšanos, cilvēkiem atrodoties savās automašīnās.”
Iznāk tāda kā iespējamo plānu plānošana.
Lūk, piemēram, veselības ministra Daniela Pavļuta tvīts 4. februārī: “Vēl viena laba ziņa šovakar – šoreiz pa īstam, bez jokiem un pilnīgi oficiāli – no rītdienas iedarbināsim brīvprātīgas iepriekšējas pašpieteikšanās rīku “manavakcina.lv”.”
Teikums – šedevrs. Vai tad pirms tam kaut kas bija ne pa īstam, tikai joka pēc?
Vēl viens tvīts tajā pašā dienā: “Neko nokavēt nevar, tā ka lūdzu neuztraukties un nesteigties, vakcīnu pietiks visiem, esam pasūtījuši vairāk, nekā Latvijā ir iedzīvotāju. Rindu veidosim, izlozējot secību no tiem, kas būs pieteikušies mēneša ietvaros gan internetā, gan pa tālruni, lai viss ir godīgi.”
Vai tiešām ministrs nesaprot, ka vakcinēšanās (kas dažam nozīmē izglābtu dzīvību) nav savienojama ar tādu lietu kā izloze, kas medijos jau iemantojusi dzēlīgo apzīmējumu “loterija” un “azartspēle”.
Daudz loģiskāk, saprotamāk un taisnīgāk būtu sagrupēt pieteikušos cilvēkus, kuri neatbilst kādai prioritārai kategorijai (mediķi, aprūpētāji, karavīri, policisti, skolotāji utt.), pēc vecuma – sākot ar simtgadniekiem un uz leju.
Es saprotu, ka ministrs gribēja visu to labāko. Taču viņam (vai viņa padomniekiem) vajadzētu vismaz mēģināt iztēloties, kā tas izskatās un izklausās no malas.
Tiešām jāsaka – draugi, nav labi! Tie, kuri cer sagaidīt nākamos Ziemassvētkus, mani sapratīs.
