“Plānu netrūkst, tik klibo īstenošana!” Cepurītis un Ozols par to, kas jāmaina, lai Rīga kļūtu zaļāka 40
Ilze Pētersone, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Plānu zaļākai Rīgai pietiekot, būtu tik’ darītāji, vienisprātis ir domnieks un Mājokļu un vides komitejas vadītājs no “Progresīvo” partijas Edmunds Cepurītis un pilsētplānotājs, biedrības “Pilsēta cilvēkiem” aktīvists Oto Ozols. Abi karsti vides aizstāvji, tāpēc aicināti uz sarunu, kas kavē mūsu galvaspilsētai kļūt tīkamākai un ērtākai.
Par Rīgas zaļumu vīri spriež līdzīgi – daudz vērtīga mantojuma un platību iepretim iedzīvotāju skaitam, taču nevienmērīgā sadalījuma dēļ gan centrā, gan apkaimēs nepietiek apzaļumotu atpūtas zonu. Par mūsdienīgas pilsētvides nepilnību viņi nosauc dominējošo autotransportu un veloceliņa tīklojuma trūkumu.
Jauninājumi pilsētvidē rīdziniekos izsauc arī pretrunīgus vērtējumus. Par Čaka ielas eksperimentu, kur pagājušā gada nogalē tika ierīkotas jaunas joslas velosipēdiem un skrejriteņiem, pukojās autobraucēji un sabiedriskā transporta lietotāji. Kāds būs turpinājums?
Edmunds Cepurītis: Grūti lietot eksperimenta nosaukumu, jo nevaram ielu atstāt tādu, kā bija iepriekš. Šis variants ir ērtāks, drošāks un braukšanai patīkamāks, esmu to izmēģinājis pats kā autobraucējs. Veloinfrastruktūra izveidota pietiekami plata un droša, ko nevarētu teikt par risinājumu Krišjāņa Barona ielā.
Oto Ozols: Telpas sadalījums ir pareizā proporcijā un darbojas efektīvi – Čaka iela atdzīvojas, jo autotransports atvirzīts tālāk no ietves un uzņēmēji to izmanto. Transporta plūsmas statistika rādīja, ka, tikko atverot velojoslu, jau katrs desmitais braucējs bija velosipēdists.
Tagad vajadzētu notikt labiekārtošanai – puķu un koku stādīšanai, soliņu un velostatīvu ierīkošanai –, taču buksē Satiksmes departaments, laikus neizsludinot iepirkumu. Šovasar Čaka ielas iedzīvotājiem jau vajadzēja izbaudīt jaunās pārmaiņas pilsētvidē. Jādomā, kā jūtamies ielas līmenī. Paskatāmies uz augšu, kur ir bagāta arhitektūra un skats ir brīnišķīgs, bet lejā pie kājām – nav koku, krūmu, pārsālīti koki.
Ceturtdaļa Rīgas parku un skvēru esot avārijas stāvoklī, un tiem nepieciešams remonts. Vai šogad maz sanācis naudas kādai jaunai zaļajai teritorijai?
E. C.: Kamēr nebija plāna, nejutos ērti ieguldīt parkos un citās jomās tikai ieguldīšanas pēc, taču tagad ir izstrādāta pilsētas attīstības programma septiņiem gadiem, kas parāda, kur varētu būt jaunās zaļās teritorijas, un ir daudz drošāk noteikt tādas prioritātes kā Esplanāde, Ēbelmuižas parks un arī jaunās teritorijas. Turpmāk katru gadu parkiem būtu jāpiešķir pa miljonam.
O. O.: Uz parkiem jāpaskatās ar svaigu aci. Uzvaras parkā, kur parasti braucu cauri, ir pilns ar cilvēkiem, taču teritorijas potenciāls netiek izmantots, jo nav izdomāts, ko tur vēlamies redzēt. Ar stādījumiem parku varētu izveidot mājīgāku, plašo zālienu redzu piemērotu aitu ganīšanai – bērniem būtu interesanti, un zāli nevajadzētu pļaut, jāierīko vingrošanas laukumi un tā tālāk.
E. C.: Saistošajos noteikumos ir prasība, ka visos parkos jāpļauj zāle un tā nedrīkst būt garāka par 12 cm, bet, man šķiet, ka jābūt dažādībai un vietām jāizveido dabiskās pļavas – zaļās teritorijas veidosies krāsainākas, būs mazāk jāmaksā, un ietaupīto naudu varēsim ieguldīt kur citur. Ceru, ka deputāti atbalstīs grozījumus noteikumos un jau šosezon varēsim izmēģināt šo pieeju plašākās teritorijās – Nordeķu parkā, Viesturdārzā, arī Uzvaras parkā.
Statistika rāda, ka pēdējos piecos vai sešos gados Rīgā nozāģēti 2626 koki un tikai 198 iestādīti!
Šogad par 20% palielinājām koku uzturēšanas programmu, ap 250 koku tiks iestādīti nocirsto vietā.
Vēl pirms gada Rīgas iedzīvotāji piketēja pie bijušā velotreka “Marss”, kurā bija paredzēts izcirst kokus un būvēt Valsts drošības dienesta ēku.
E. C.: Pēdējā posmā galvenā atbildība bija valdības līmeņa institūcijām, bet pilsētas atbildība bija ar teritorijas plānu. Teikas apkaimē ir pelēkās zonas, gandrīz nav zaļo teritoriju, tomēr šī tika novirzīta apbūvei.
Pilsētplānotāju brāķis?
Es liktu atbildību uz politiķiem, kas pieņem gala lēmumu. Taču tagad pieeja ir mainījusies, nav vairs tā, ka nevajag zaļas zonas, mazdārziņus u.c.
Vai zaļās politikas virziens Rīgā ir mainījies?
Varu teikt, ka – jā. Mūsu izaugsmes problēma ir tā, ka visu laiku konkurējam ar Pierīgu, taču nevaram apbūvēt zaļās teritorijas, jāizmanto tukšās un grausti, kuru nav maz. Ja pazaudējam zaļās teritorijas, pazūd atbilde uz jautājumu, kāpēc dzīvot Rīgā, ja varu atļauties to darīt citur?
Daudz rīdzinieku atpūsties brauc uz Siguldu, Ķemeriem, bet mums pašiem ir izcilas dabas teritorijas, piemēram, Daugavgrīvas dabas parks, Biķernieku mežs, Piejūras teritorija u.c., tomēr lielākā daļa par tām zina ļoti maz. Tāpēc izveidojām ātro kampaņu “Rīgas mežiem” – “Ej mežā” un kartē iezīmējām labākos pastaigu maršrutus, lapu apmeklēja ap 100 tūkstošiem lasītāju.
Jūs, Oto, ikdienā var redzēt Rīgā uz velosipēda, turklāt ar kulbu bērniem. Vai ir droša braukšana?
O. O.: Dzīvoju Āgenskalnā, strādāju centrā un pa ceļam vedu bērnus uz bērnudārzu un skolu, sanāk septiņi kilometri – labs attālums, lai izkustētos un, braucot cauri parkiem, izbaudītu gadalaiku maiņu. Pēc kāda laika dēls Rūdis varētu viens pats braukt uz skolu, tomēr infrastruktūras dēļ nejūtamies droši. Tā ir viena no problēmām, kāpēc ir sastrēgumi, jo pilsēta nav piemērota bērniem.
Vai vispār lielpilsētas mūsdienās var būt drošas bērniem?
Piemēram, Kopenhāgenā ar riteni uz skolu dodas daudz bērnu, un vecākiem nav jāstrādā par šoferi, bet jaunajai paaudzei iemāca patstāvību. Normāli būtu, ka viņi paši var nokļūt uz skolu, pulciņiem un treniņiem.
E. C.: Galvenais mērķis ir savienot apkaimes, jo šobrīd veloceļi kādā posmā beidzas, arī pie daudzdzīvokļu ēkām, kur velosipēdu pat nav kur novietot, jo 5. stāvā jau neuznesīsi. Ar “Rīgas namu pārvaldnieku” runājam, ka vajadzētu pārliecināt iedzīvotājus, ka izmaksas par velonovietni atmaksājas.
O. O.: Plāni ir sarakstīti jau 2014. gada koncepcijā, bet vajadzīgi projekti – ja to nav, attīstība nenotiks un nevaram gaidīt saulainu nākotni.
E. C.: Par plānošanu – daudz kas ilgtermiņa plānos ir izstrādāts, bet palicis plauktos.
Kur problēma?
O. O.: Buksē gan projektēšana, gan realizācija. It sevišķi ar satiksmes infrastruktūru, kas ļoti ietekmē mūsu dzīves kvalitāti. Gadu intensīvi sekoju līdzi un mēģinu iesaistīties, bet Satiksmes departamentā to ir ļoti sarežģīti izdarīt. Ja, pārveidojot jaunu ielu, nevaram uztaisīt krustojumā četras gājēju pārejas, kā tas bija, piemēram, ar Ģertrūdes ielas projektu, Asara un Artilērijas ielas krustojumu, lai cilvēki var droši šķērsot ielu, kā varam runāt par prioritāti gājējiem?
E. C.: Cik paskaidrojuma rakstu nav bijis jāraksta, pagaidām mums, deputātiem, ir pašiem jānosaka precīzs uzdevums, lai departaments nevarētu izlocīties. Ilgtermiņā tā nevar strādāt. Mājokļu departamentā arī bija daudz problēmu, bet tagad redzu, ka attieksme mainās un rezultāti ir labāki. Tomēr ir departamenti, kuros pārmaiņas nav ienākušas.
O. O.: Izcils piemērs, kā notiek Satiksmes departamenta darbošanās, ir Kokneses projekts Mežaparkā, kur radās ideja par velojoslām. Tikāmies pagājušajā rudenī ar departamentu un politiķiem un izrunājām, ka var būt trīs versijas, taču pēc ilga klusuma perioda ieraudzījām absolūti bīstamu risinājumu – uz 1,30 m platas velojoslas, kas pēc valsts standarta ir bez apdzīšanas iespējām, savietoti gan ātrie, gan lēnie braucēji. Prioritāte ir gājējs, tāpēc nevar radīt infrastruktūru, kur viņi būs kopā ar velobraucējiem un skūteriem, jo jutīsies nekomfortabli.
E. C.: Tas ir mūsu politiskais uzdevums, kā taisnīgāk sadalīt pilsētas telpu. Automašīnas paņem nesamērīgi daudz, lai gan Rīgā cilvēku bez automašīnām ir izteikts vairākums. Tā paliks vēl kādu laiku, bet jāpiešķir sava telpa velosipēdiem, skūteriem un gājējiem, kurai jābūt drošai, lai neviens nebrauc ātrāk par iešanas ātrumu.
Kas notika ar projektu?
O. O.: Nolikts uz pauzes. Departaments pusgadu projektēja, un tagad darbs izmests miskastē. Labā ziņa, ka politiķi mūs sadzirdēja un pateica departamentam, ka tā nedrīkst strādāt.
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
