Ilze Pētersone: Plāns uz papīra vai patiesas rūpes par valodu? 6
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
“Ja pēc visiem okupācijas gadiem mūsu valoda ir saglabāta un uzplaukusi, tad tagad tā jāsargā ar zobiem un nagiem, lai neatgriežamies pie ķēķa valodas,” sarunā, kuru varat lasīt šajā “Mājas Viesī”, saka tulkotāja Silvija Brice.
Vai ir pamats bažām, ka atjaunotās neatkarības gados kaut ko esam palaiduši garām, neesam pietiekami sargājuši vienu no nacionālas valsts balstiem? Ir gan.
Vēl nav aizslaucītas padomju okupācijas pārkrievošanas politikas pēdas, kad ar milzīgu sparu latviešu valodas telpā ienākusi arī angļu mēle.
Valodas inspektori stāsta par uzņēmējiem, kas, riskējot pārkāpt Valsts valodas likumu, goda vietu ierāda angļu valodai, saucot to par “Premium”; augstskolas kaļ plānus par zinātnisko darbu rakstīšanu tikai angliski; pilns tviteris, instagrams, feisbuks un citas vietnes ar tekstiem sliktā latviešu valodā; arvien biežāk dzirdam, ka jaunā paaudze izvēlas sarunāties angliski un tā tālāk.
Un turpat līdzās ausīs joprojām griež arī “ņepoņimaju” jeb nesaprotu, ko pavada izaicinoša un reizēm pat agresīva reakcija, kad sarunas biedrs izvēlas valsts valodu. Bieži vien piekāpīgākie izvēlas vienkāršāko ceļu – atbild krievu valodā, jo kam gan gribas klausīties rupjības.
Ja vaicātu politiķiem un atbildīgo institūciju ierēdņiem, viņi liktu galdā plānus un pasākumus valsts valodas stiprināšanai. Cik esmu runājusi ar valodniekiem, nav vienprātības – vieni ir norūpējušies vairāk, citi – mazāk un saka, ka valoda attīstās.
Nupat neilgi pirms neatkarības atjaunošanas svētkiem Valsts prezidents Egils Levits Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam nosūtījis vēstuli “Par latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas nostiprināšanu”, kurā minējis deviņus prioritārus darbus, ko sagaida īstenojam valsts valodas politikā tuvākajā laikā.
Priekšlikumi ir pamatoti un vērtīgi – novērst diskrimināciju darba tirgū, nepamatoti pieprasot krievu valodas zināšanas; izstrādāt diferencētu politiku angļu valodai, veicinot tās plašu apgūšanu un vienlaikus novēršot destruktīvo ietekmi uz latviešu valodu; stiprināt latviešu valodu augstākajā izglītībā un zinātnē; paredzēt nepieciešamo atbalstu kvalitatīva satura pieejamībai latviešu valodā, samazinot PVN latviešu oriģinālliteratūrai un masu informācijas līdzekļiem latviešu valodā, kā arī piešķirot mērķfinansējumu latviešu valodas redaktora darbam plašsaziņas līdzekļos u.c.
Prezidents paredzējis arī ikgadēju Ministru kabineta ziņojumu par valsts valodas situāciju un tā apspriešanu Saeimā un vēl – 15. oktobri rosinājis noteikt par Valsts valodas dienu.
Valdības un Saeimas darbi rādīs, vai E. Levita priekšlikumi paliks uz papīra vai spēs iekustināt valodas sargus uz reāliem darbiem. Ko varam darīt mēs – turēt varu pie rokas un katram izvētīt arī savu “valodas politiku”.
