Māris Zanders: Plāns B, C, D, E … 0
Bijušajam ASV aizsardzības ministram Donaldam Ramsfeldam piedēvē tēzi, ka ir “zināmie nezināmie”, bet ir arī “nezināmie nezināmie”. Par pēdējiem pašsaprotami lieki dzesēt muti, savukārt par “zināmiem nezināmajiem” kontekstā ar dzīvi tuvākā pusgada – gada termiņā domu apmaiņa būtu lietderīga.
Kā atskaites punktu varētu minēt divus instrumentus pandēmijas ierobežošanai, par kuriem rakstīju “Latvijas Avīzē” 16. aprīlī – obligātu aizsargmasku valkāšanu publiskajās vietās un daudz plašākiem testiem.
Satiksmes ministra šonedēļ paustais, ka, sākoties ierobežojumu režīma mīkstināšanai, būtu nepieciešama aizsargmasku obligāta lietošana vismaz sabiedriskajā transportā, man šķiet saprātīga un arī izpildāma.
Ne man spriest par risinājumiem, tomēr šis “zināmais nezināmais” ir zināms jau tagad, un nevajadzētu sagaidīt to brīdi, kad tūkstošiem lietotu masku atrodas, teiksim, atkritumu tvertnēs pie transporta pieturām vai kopā ar sadzīves atkritumiem piemāju atkritumu tvertnēs, nemaz nerunājot par nomestām zemē.
Tēze par daudz plašākas testēšanas nepieciešamību arī nav nekāds jaunums, bet tikai pakāpeniski kļūst skaidrs, ka viena lieta ir atzīt šo nepieciešamību, pavisam cita – to īstenot.
Piemēram, “The Economist” 25. aprīļa numurā lasāms plašs materiāls par to, ko reāli nozīmētu ASV gadījumā masveida testēšana, lai operatīvi “izķertu” inficēšanās gadījumus. Lai tādai būtu jēga, ekspertu skatījumā ik dienu ir jātestē 2–6% populācijas. ASV gadījumā tas veido tādu skaitu, ka speciālisti neziņā groza galvu, tomēr Latvija ir nesalīdzināmi mazāka sabiedrība un prātu reibinošos ASV skaitļus nav vērts piesaukt. Pieļauju, ka mēs to varam.
Tomēr jautājums vienalga ir: ja mēs ierobežojumu mazināšanas nolūkā – līdzīgi kā citas valstis – izmantojam masveida testēšanas instrumentu, kāda infrastruktūra un finansējums tam ir nepieciešami? Naudas izteiksmē šāds risinājums var likties “nepaceļams”, bet citu valstu gadījumā jau ir parādījušies aprēķini, ka stingro ierobežojumu ietekme uz ekonomiku vienalga ir daudz dārgāka.
Un atkal – atzinīgi vērtējot speciālistu līdz šim paveikto un attiecīgi ar augstu uzticības līmeni gaidot arī viņu tālākās rekomendācijas, jāatgādina, ka mums ir tikai viens divi mēneši laika, lai tiktu skaidrībā ar testēšanas paplašināšanas “zināmajiem nezināmajiem”.
Ikviens interneta lietotājs var pats izlasīt vai noskatīties, kā, piemēram, Ķīnā uzņēmumi, pakāpeniski atsākot darbu, mēģina nodrošināt strādājošo drošību. Tas, ka tas izskatās, no “agrākās dzīves” viedokļa, maigi sakot, neparasti, būtu mazākā bēda; svarīgi ir tas, ka šī jaunā modeļa pamatā ir virkne ļoti konkrētu jautājumu un risinājumu.
Laiks rit ātri, un šobrīd vēl tikai gaidāmā vasara beigsies, un tas nozīmē, ka beigsies risinājumi, kas saistīti ar iespēju pēc ierobežojumu mīkstināšanas virkni pakalpojumu sniegt ārpus telpām.
Mums ir daži mēneši, lai nomodelētu iespējamos riskus un to mazināšanas veidus, lai nebūtu tā, ka jūnijā – septembrī nelielu atelpu ieguvušie saņemtu atkārtotu triecienu biznesa atkārtotas pārtraukšanas izskatā.
Tēlaini izsakoties, ja kādā telekompānijas BBC reportāžā no Vjetnamas redzētās caurspīdīgās plastikāta aizsargsienas, kas nošķir restorānā sēdošos (tikpat labi frizētavā vai kino), man liekas grūti “sagremojamas”, tad varbūt čehi un vācieši tuvākā mēneša laikā atradīs labākus risinājumus.
Visa pasaule šobrīd eksperimentē un neizbēgami kļūdās, tomēr jaunās situācijas sākotnēji radītais apstulbinošais šoks, manuprāt, ir mazinājies, un mēs varam modelēt “zināmos nezināmos”.
Šī teksta ietvaros apzināti neskaru no publiskās naudas avotiem plānoto finansiālo atbalstu ekonomikai, jo tā ir cita tēma. Tomēr tas, vai cilvēki jutīsies puslīdz droši ārpus mājas, vai infekciju atkārtoti uzliesmojumi “zināmu nezināmo” savlaicīgas nepārdomāšanas rezultātā nesagraus ekonomikas atjaunošanos, arī ir ar ekonomiku saistīti jautājumi.