Planētas veselība ar uzsvaru uz dzeramā ūdens esamību un saldūdens – upju, mitrāju un ezeru veselību
45
Autors: Pēteris Apinis, ārsts
Brīdī, kad cilvēkam paģirās sāp galva, stāstīt par planētas veselību ir apgrēcība. Es pieļauju, ka planētas veselība vienkārši kaitina tos, kas nevar izstāvēt rindā pēc valsts apmaksāta datortomogrāfijas izmeklējuma vai sagaidīt vizīti pie neirologa. Visiem tiem, kam šobrīd planētas veselība neinteresē nemaz, šis raksts varbūt arī nebūtu jālasa, kaut globalizācija katra cilvēka ikdienā lien caur veikala plauktiem un caur internetu. Pārliecība, ka Latvija ir izolēta sala veselības jomā, ir tikpat droša kā pārliecība, ka veikalā nopērkamajā desā ir tikai Latvijas ārēs bioloģiski tīras pļavas puķes ēdušas govs muskuļaudi.
Šo rindu autors tomēr cer, ka katrs planētas veselības jomā rakstīts vārds palielina planētas iedzīvotāju sapratni par nepieciešamību pasaulē, valstī un pagastā rūpēties par planētas Zeme ekoloģiju un dzīvildzi.
Te jāpiebilst, ka autors ilgi sēdēja domādams – vai rakstīt pareizā latviešu valodā –”planētas veselība” jeb globālajā tīmeklī un internacionālajā, samocītajā birokrātu valodā lietoto “planetārā veselība”. Visiem tiem, kam internacionālisms šajā konkrētajā vārdkopā šķiet iederīgāks, iesaku gara acīm manis rakstīto terminu pārveidot. Vēl jo vairāk tādēļ, ka globāli interesantākais un daudzveidīgākais žurnāls par vides un cilvēka veselības simbiozi ir “The
Lancet” žurnālu ģimenes izdevums “Planetary Health”. Godātajam lasītājam vēlos norādīt, ka tieši šajā žurnālā autors visbiežāk smeļas izziņas materiālu – lai pats izprastu planētas veselības aktualitātes.
Kā filozofisks jēdziens, kā starpdisciplināra joma un sociāla kustība planētas veselība koncentrējas uz cilvēka izraisīto planētas Zeme dabas sistēmu traucējumu ietekmi uz cilvēka veselību, kā arī uz visu planētas Zeme dzīvo radību. Kā sabiedrības veselības sadaļa planētas veselība var tikt definēta kā cilvēku veselības stāvoklis un labklājība, kas ir atkarīga no dabas sistēmu, piemēram, atmosfēras, okeānu, mežu un lauksaimniecības zemju, veselības un stabilitātes. Šādā izpratnē kā planētas veselību mēs varam saprast arī kā kompleksu: vides veselība + cilvēka veselība + ilgtspējīga attīstība. Tātad – planētas veselība sevī ietver gan planētas dabas resursus un ekosistēmu – gaisa, ūdens, augsnes un bioloģiskās daudzveidības, stāvokļa uzturēšanu un aizsardzību, cilvēka fizisko un garīgo veselību, kas ir atkarīga no veselīgas un drošas vides, tīra gaisa, tīra ūdens un veselīgas pārtikas pieejamības, kā arī ekonomiskās un sociālās attīstības veicināšanas, kas nodrošina pašreizējo un nākotnes paaudžu vajadzības, nekaitējot dabas sistēmām.
Planētas veselības mērķis būtu nodrošināt līdzsvarotu un ilgtspējīgu attīstību, kas garantē gan cilvēku, gan planētas ekosistēmu labklājību, tādējādi mazinot riskus un sekas, ko rada klimata pārmaiņas, vides piesārņojums un bioloģiskās daudzveidības zudums. Nav šaubu, ka mūsu globālā vide mainās: arvien karstāka kļūst gada vidējā temperatūra, izzūd kukaiņi – apputeksnētāji, abinieki un putni visā pasaulē, globāli sabrūk zivsaimniecība un zveja, bet tikai cilvēces pabarošanai vien tiek izmantota vairāk nekā puse planētas apdzīvojamās platības. Tas viss notiek paralēli tam, ka aptuveni puse cilvēkiem saražotās pārtikas tiek izmesta atkritumos.
Cilvēce ir nonākusi jaunā ģeoloģiskā laikmetā – antropocēnā, ko raksturo cilvēkvides dramatiska ietekme uz Zemes biofizikālajiem apstākļiem. Lai gan vidējā pasaules iedzīvotāju veselība pēdējā gadsimta laikā ir uzlabojusies, cilvēki dzīvo arvien ilgāk, mūsu planētas dzīvības uzturēšanas sistēmu stabilitāte ir strauji samazinājusies, tādējādi apdraudot sasniegumus sabiedrības veselības un ekonomikās attīstības jomā.
Runa jau nav tikai par klimata pārmaiņām, runa ir par visām pārmaiņām, kaut globālā politika, globālais bizness un globālie mēdiji to mēdz reducēt tikai uz klimata izmaiņām.
Planēta Zeme saskaras ne tikai ar klimata sistēmas traucējumiem, bet arī ar sesto masveida dzīvības izmiršanu uz Zemes, globāla mēroga gaisa, ūdens un augsnes piesārņojumu, aramzemes un saldūdens trūkumu, visaptverošām zemes izmantošanas un seguma izmaiņām (vismaz 10 % no Rietumeiropas zemes ir zem asfalta) un jūras sistēmu degradāciju.
Šīs antropogēnās vides pārmaiņas ietekmē mūsu elpojamā gaisa kvalitāti, dzeramā ūdens kvalitāti, saražotās pārtikas kvalitāti un daudzumu, mūsu pakļaušanu infekcijas slimībām un pat pārapdzīvotību dzīvesvietās (kas gan Latviju tas vēl neskar; neesmu pārliecināts, ka arī Latvijā tuvākā pusgadsimta laikā nesasniegs vairāku miljonu imigrantu plūsmas). Izmaiņas dabiskajās dzīvības uzturēšanas sistēmās jau šobrīd ietekmē cilvēku veselību, un tiek prognozēts, ka nākamajā gadsimtā tās izraisīs lielāko daļu globālā slimību sloga, vissmagāk ietekmējot mūsdienu visneaizsargātākos cilvēkus un nākamās paaudzes.
Mani kā ārstu visvairāk satrauc antibakteriālā rezistence, ko nosaka ne tikai nekontrolēta antibiotiku lietošana medicīnā un veterinārmedicīnā, bet vēl vairāk – pesticīdu plaša lietošana
lauksaimniecībā.
Pesticīdi pēc savas ķīmiskās uzbūves ir tādas pašas indes kā antibiotikas, tikai lietotas tonnās nevis mikrogramos. Tiem ir galvenais iespaids uz mikrobioloģiskās daudzveidības mazināšanos. Nekas dabā nav vairāk saistīts kā makrobioloģija un mikrobioloģija – melnzemes augsnes lielāko daļu sastāda baktērijas, kas nosaka augu augšanas apstākļus, gluži kā cilvēka mikrobioms resnajā zarnā lielā mērā nosaka smadzeņu kognitīvos procesus.
Viss ir saistīts – planētas Zeme dabisko sistēmu izmaiņas ietekmē cilvēkus galīgi ne tajā veidā, kā cilvēki to sagaida.
Vēl nekad cilvēces (vai kādas dzīvības formas, kādas sugas) ietekme uz Zemes dabas sistēmām nav bijusi tik liela. Jau šobrīd cilvēces 8 miljardi iedzīvotāju pārsniedz vienīgās mums zināmās apdzīvojamās planētas pieejamos resursus. Kopš 1950. gada cilvēku populācija ir palielinājusies divkārt, kamēr fosilā kurināmā patēriņš – par vairāk nekā 550 %, bet jūras zivju nozveja – par vairāk nekā 350 %. Cilvēki ir uzcēluši aizsprostus uz aptuveni 60 % pasaules upju, cilvēki ir izcirtuši gandrīz pusi mērenā un tropiskā klimata mežu, katru gadu cilvēce patērē gandrīz pusi no pieejamā saldūdens un – kā jau teicu – izmanto vairāk par pusi planētas apdzīvojamās platības, lai sevi pabarotu.
Planētas Zeme vide mainās. Oglekļa dioksīda līmenis atmosfērā pieaug rekordlielā ātrumā, un kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem tā pašreizējais līmenis ir pieaudzis par aptuveni 24 %. 2016. gads bija planētas Zemes vissiltākais gads, kāds jebkad reģistrēts, un 2018. gads bija vissiltākais gads okeāniem, kas kopš industriālās revolūcijas ir kļuvuši arī par 30 % skābāki. Bet pēc tam nāca 2022. un 2023. gads, kas uzstādīja atkal jaunus siltuma rekordus. Bioloģiskā daudzveidība strauji samazinās, jo katru dienu izzūd aptuveni 150 sugas, kas ir 1000 reižu vairāk nekā “dabiskais” jeb “fona” rādītājs. Kā jau minēju – visā
pasaulē izzūd apputeksnētāji, kas ir nepieciešami augu un kultūraugu augšanai, vienkāršoti – izmirst kukaiņi, bet līdz ar tiem – abinieki un putni.
Plakani izklausās, bet fakts – klimata pārmaiņas, bioloģiskās daudzveidības mazināšanās, mežu izciršana un citi faktori ietekmē infekcijas slimību izplatīšanos. Lielāks sausums, apputeksnētāju skaita samazināšanās un vētras apgrūtina pārtikas audzēšanu. Gaisa piesārņojums, ko rada rūpnieciskās emisijas vai dūmi no ugunsgrēkiem (baisākais piemērs – ikgada meža ugunsgrēki Krievijas taigā vasarās) ir veicinošs faktors sirds un elpošanas ceļu slimībām. Šķiet, ka globālā ekoloģiskā katastrofa korelē ar garīgo slimību pieaugumu.Apkopojot šo fragmentāro skici planētas Zeme veselības jomā varam secināt, ka planētas veselību visvairāk ietekmē:
• klimata pārmaiņas, kas ietekmē planētas veselību, piemēram, palielinoties dabas katastrofu (plūdi, sausumi, vētras) biežumam un intensitātei. Tas savukārt apdraud cilvēku veselību, izraisot slimību izplatību, pārtikas trūkumu un piespiedu migrāciju;
• bioloģiskās daudzveidības mazināšanās, kas rada ekosistēmu sabrukumu, kas savukārt ietekmē pārtikas ķēdes un dabas resursu pieejamību. Piemēram, apputeksnētāju sugu zudums var ietekmēt lauksaimniecības ražību un pārtikas drošību;
• vides piesārņojums, piemēram, gaisa un ūdens piesārņojums, var izraisīt veselības problēmas, piemēram, sirds, asinsvadu, elpošanas slimības, vēzi un citas hroniskas slimības.
Planētas veselības sliktais piemērs – saldūdens ekosistēmu katastrofālais stāvoklis
Cilvēces izdzīvošanas divi būtiskie nosacījumi ir tīra gaisa un dzeramā ūdens pieejamība. The Lancet par lielāko globālo izaicinājumu uzskata tuvākās nākotnes iespēju zemeslodes cilvēkiem noslāpt, jo tiks iznīcināti (piesārņoti) globālie saldūdens krājumi. 8 miljardi cilvēku kā cilvēce visvairāk noposta un iznīdē upes, mitrājus, ezerus un citas saldūdens ekosistēmas, kas kopā aizņem tikai 1 % no Zemes virsmas. Tomēr tieši šīs ekosistēmas nodrošina proporcionāli nesamērīgi lielu un plašu bioloģisko daudzveidību. Pašlaik šīs ekosistēmas saskaras ar daudziem apdraudējumiem, pirmkārt, ķīmisku piesārņojumu ar lauksaimniecības indēm (herbicīdiem, pesticīdiem, minerālmēsliem), rūpniecisku un militāru piesārņojumu, biotopu pārveidošanu, fragmentāciju, invazīvām sugām, pārmērīgu izmantošanu, pārmērīgu ūdens ieguvi, klimata pārmaiņām un citiem jauniem stresa faktoriem. Saskaņā ar Pasaules Dabas fonda Dzīvās planētas indeksu saldūdens ekosistēmas un bioloģiskā daudzveidība tiek uzskatītas par visvairāk apdraudētajām ekosistēmām uz planētas, jo kopš 1970. gada saldūdens organismu populācijas ir samazinājušās vidēji par aptuveni 83 %.
Šie planētas veselības vides skaitļi draudoši korelē ar globālu dzeramā ūdens trūkumu, īpaši Āfrikā un dažās pārapdzīvotās Āzijas valstīs. Aptuveni diviem miljardiem cilvēku visā pasaulē šobrīd nav pieejams drošs dzeramais ūdens, un aptuveni puse pasaules iedzīvotāju vismaz daļu gada izjūt nopietnu ūdens trūkumu. Šie skaitļi pieaug gadu no gada. Klimata pārmaiņas, iedzīvotāju skaita pieaugums un arvien lielāks ūdens trūkums rada spiedienu uz pārtikas apgādi, jo 70 % no cilvēku globāli patērētā saldūdens tiek izmantota lauksaimniecībā (lai saražotu viena cilvēka ikdienas pārtiku, ir nepieciešami 2000 līdz 5000 litru ūdens); Tikai 0,5 % ūdens uz mūsu planētas ir dzeršanai izmantojams un higiēnai pielietojams saldūdens, bet klimata pārmaiņas bīstami ietekmē šo daudzumu. Pēdējo divdesmit gadu laikā sauszemes ūdens krājumi, tostarp augsnes mitrums, sniegs un ledus, samazinās par 0.1 % gadā.
Globālais dzeramā ūdens rezervuārs – gan virszemes, gan pazemes ūdeņi tiek piesārņoti – kā jau iepriekš minēju – visbīstamākais ir piesārņojums ar pesticīdiem un ķīmiskās rūpniecības notekūdeņiem. Otra problēma ir upju, ezeru un jūras eitrofikācija jeb pārbarošana, ko rada minerālmēsli un mazgāšanas līdzekļi. Ūdenstilpju pārmēslošana ar slāpekļa un fosfora savienojumiem izraisa aļģu savairošanos un pēc tam to atmiršanu, pūšanu un skābekļa deficītu. Baltijas jūras dziļākās ieplakas ir pilnīgi mirušas. Lielā mērā tur vainojami fosfora savienojumi, ko satur mazgāšanas līdzekļi. Vienkāršais latvietis domā, ka mazgā veļu, bet mazgā jūru.
Strauji pasaulē mazinās mitrāju teritorijas. Mangroves, jūras zāļaudzes, purvi ir paši efektīvākie oglekļa piesaistītāji, kas absorbē un uzkrāj ogļskābo gāzi, palīdzot samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas. Mitrāji kalpo arī kā buferis pret ekstrēmām laikapstākļu parādībām. Tie ir dabisks vairogs pret vētrām, plūdiem, absorbē lieko ūdeni un nokrišņus. Mitrājos augošie augi un mikroorganismi nodrošina ūdens uzkrāšanu un attīrīšanu.
Visvairāk pēdējos gados mitrāju iznīcināts Ukrainā, to veikusi Krievijas militārā agresija pret Ukrainas biotopiem, kā arī ūdens un kanalizācijas sistēmām. Ukrainā šobrīd ir ne tikai humānā, bet arī ekoloģiskā katastrofa, piemēram – Dņestras upes baseina bioloģiska nāve.
Šādi zaudējumi ir būtiski ne tikai no bioloģiskās daudzveidības, bet arī no cilvēku veselības un labklājības viedokļa. Saldūdens sistēmas ir ļoti svarīgas cilvēkiem, jo vairāk nekā 50 % cilvēku dzīvo 3 km attālumā no virszemes saldūdeņiem un tikai 10 % dzīvo no tiem vairāk nekā 10 km attālumā. Saldūdens ekosistēmu zudums un degradācija tieši ietekmē katra cilvēka un cilvēku kopienu veselību un labklājību. Piemēram, saldūdens bioloģiskā daudzveidība zivsaimniecības veidā ir galvenais mikrouzturvielu un nepiesātināto taukskābju avots lielai daļai no planētas iedzīvotāju.
Saldūdens klātbūtne nodrošina atpūtas iespējas, tradīciju un kultūru saiknes. Saldūdens bioloģiskā daudzveidība nodrošina arī iztikas līdzekļus, bet daudzos reģionos un pat valstīs – ekonomiku.
Ņemot vērā šo svarīgo sistēmu un pakalpojumu nestabilo stāvokli, pašreizējie centieni risināt saldūdens bioloģiskās daudzveidības krīzi joprojām ir nepietiekami gan globālā, gan – Latvijas mērogā.
Planētas veselība ir jauna sistēma, kuras mērķis ir nodrošināt dabas sistēmu stāvokli arī konkrētas vides robežās. Planētas veselības koncepcija ir saistīta ar planētas robežu sistēmu, kurā ir noteikti dažādi ekoloģiskie sliekšņi – ar mērķi ierobežot cilvēka darbību, lai tā nepārsniegtu šīs robežas. Diemžēl saldūdens baseini nekorelē ar valstu robežām, un visbiežāk atbildību par kādas upes baseina, kāda konkrēta ezera vai pazemes ūdeņu baseina veselību jāuzņemas vairākām valstīm. Saldūdens sistēmas ietekmē arī daži planētas mēroga procesi, piemēram, klimata sistēmas un fosfora – slāpekļa cikli. Bez tam, nosakot drošas robežas saldūdens ekosistēmu saglabāšanai un apsaimniekošanai, jāņem vērā to nevienmērīgais izvietojums visā pasaulē, kā arī to ekoloģiskās un hidroloģiskās robežas, kas bieži vien ir atkarīgas no valsts politikas, urbanizācijas, ekonomikas, vietas un konteksta.
Planētas veselība pašlaik ir globālās politikas diskusiju priekšplānā, un tā varētu būt līdzeklis, kā šajā līmenī paaugstināt saldūdens ekosistēmu veselību. Praksē saldūdens ekosistēmu veselība parasti netiek ņemta vērā diskusijās par planētas veselību, jo tiek aplūkota tikai caur ūdens kvantitātes un kvalitātes prizmu (visbiežāk tiek runāts par iepriekš minēto eitrofikāciju). Ne Latvijas, ne Eiropas publiskajā telpā neatrodas pietiekami daudz vietas darbiem un publikācijām par saldūdens ekosistēmām vai bioloģisko daudzveidību. Šāds pārstāvniecības trūkums labi saskan arī ar nacionālo un starptautisko diskursu un politikas instrumentiem, kuros saldūdens sistēmas ilgstoši ir ignorētas, aizmirstas un nepietiekami novērtētas. Pat ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķos saldūdens ekosistēmas un bioloģiskā daudzveidība ir dziļi noslēptas: 14. mērķis ir vērsts uz jūras sistēmām, bet 6. mērķī, kas pieskaras ūdens sanitārijai, saldūdens dzīve pieminēta itin pavirši.
Pirmais globālais dokuments, kas nopietni nosaka attieksmi pret saldūdens sistēmām ir parakstīts tikai 2022. gada decembrī Kunmingā un Monreālā notikušajā Pasaules bioloģiskās daudzveidības konvencijas sanāksmē, kur saldūdens sistēmas tika skaidri atzītas par atšķirīgām no sauszemes un jūras sistēmām un noteikts, ka tām ir nepieciešami īpaši saglabāšanas centieni. 2023. gada martā ANO Ūdens konferencē tika uzsākts darbs pie “Saldūdens izaicinājuma”, lai “pamatotu, integrētu un paātrinātu mērķtiecīgus pasākumus” saldūdens sistēmām pasaules un valstu mērogā.
Tādējādi gan globāli, gan Latvijas mērogā uzdevums būtu nodrošināt, lai saldūdens ekosistēmas un to bioloģiskā daudzveidība netiktu izņemtas no politiskajiem dialogiem par planētas veselību. Praksē to varētu definēt – pārtraukt ražot bezjēdzīgus un deklaratīvus mērķus vai ieteikumus ekosistēmu un to sniegto pakalpojumu praktiskai saglabāšanai un pārvaldībai, bet gan identificēt un monitorēt problēmas, un galu galā – tās risināt.
Pastāv būtiski traucēkļi, mēģinot piemērot vispārēju globālu aizsardzības sistēmu saldūdens ekosistēmu integritātei un veselībai, jo katrā valstī tie tiek uzskatīti par vietējiem jautājumiem, ar uzsvaru, ka tie ir daudzdimensionāli daudzveidīgi un sarežģīti. Saldūdens ekosistēmu aizsardzība un atjaunošana ir atkarīga no vietējiem un reģionālajiem centieniem, ko virza vietējie speciālisti un politiķi – vai arī viņi saldūdeņus neaizsargā, pamatojoties ar atsevišķu grupu ekonomiskām interesēm.
Planētas veselības koncepcija var atzīt vietējo un reģionālo centienu būtisko nozīmi, iesaistot praktizējošus speciālistus, kopienas, tiesību īpašniekus un citus pārvaldītājus sistēmu aizsardzības un atjaunošanas centienos. Piemēram, saldūdens bioloģiskās daudzveidības mazināšanās apturēšana ūdens baseinu mērogā pozitīvi ietekmē visas apkārtējās barības ķēdes un barības vielu ciklus. Diemžēl, rakstot šīs rindas, es labi apzinos Daugavas baseina ekoloģiju, ko visvairāk ietekmē Krievijas un Baltkrievijas neiesaiste saldūdens veselības jautājumu risināšanā.
Darbs dažādos telpiskos un institucionālos mērogos sniedz iespēju saskaņot dabas aizsardzības politiku un rīcību. Šādām integrējošām darbībām ir lielas izredzes patiesi novērst saldūdens bioloģiskās daudzveidības krīzi cilvēku un planētas labā. Tomēr jebkurai plaša mēroga pieejai planētas saldūdens ekosistēmu veselībai būtiska sastāvdaļa ir nodrošināt monitoringu ūdens baseinu mērogā un izprast šo baseinu ekoloģiskās robežas. Šāda monitoringa saldūdens bioloģiskajai daudzveidībai vienmēr ir trūcis vai arī – šis monitorings ir bijis pārlieku niecīgs. Baseinu novērtējumi kalpotu arī par atskaites punktu, lai uzraudzītu un izprastu robežas, kas nepieciešamas, lai noteiktu intervences pasākumus, kuri izlīdzinātu saldūdens bioloģiskās daudzveidības līkni.
Gan globāli, gan Latvijas mērogā šobrīd ļoti nepieciešams daudz vairāk uzmanības vērst saldūdens veselībai kā planētas veselības nozīmīgai sastāvdaļai.
Planētas veselības veicināšana
Planētas veselība ir konceptuāla pieeja, kas fokusējas uz cilvēku veselības un planētas ekosistēmu savstarpējo saistību un atkarību. Šis jēdziens atspoguļo izpratni, ka cilvēku veselība un labklājība ir cieši saistīta ar dabas sistēmu veselību, un ka veselīgas ekosistēmas ir būtiskas ilgtspējīgas attīstības un nākotnes nodrošināšanai. Patīk kādam tas vai nē, bet risinājumi planētas veselībā ir:
• ilgtspējīga enerģija, kas vienkāršoti nozīmē pāreju uz atjaunojamiem enerģijas avotiem, lai mazinātu siltumnīcu efekta gāzu emisijas un gaisa piesārņojumu;
• dabas resursu aizsardzība, kas nozīmē saglabāt un atjaunot dabas ekosistēmas, piemēram, mežus, mitrājus un jūras ekosistēmas, lai nodrošinātu ekosistēmu daudzveidību un nepārtrauktību. 21. gadsimta trešajā gadu desmitā esam atdūrušies pie atziņas, ka visvairāk apdraudēti ir saldūdens krājumi – upes, mitrāji, ezeri;
• ilgtspējīga lauksaimniecība, kas nozīmē veicināt tādu lauksaimniecības praksi, kas samazina negatīvo ietekmi uz vidi, ar uzsvaru uz pesticīdu un ķīmisko mēslojumu lietošanas mazināšanu, veicinot bioloģisko daudzveidību. Arī pesticīdu un minerālmēslojuma ierobežošana nepieciešama lai saglabātu saldūdens – īpaši ezeru un mitrāju veselību;
• vides izglītība ar uzsvaru uz nepieciešamību palielināt sabiedrības izpratni par planētas veselības nozīmi un veicināt aktīvu līdzdalību dabas aizsardzības un ilgtspējīgas attīstības pasākumos.
Kopumā planētas veselība aicina uz globālu un integrētu pieeju, lai risinātu vides un veselības problēmas, nodrošinot cilvēku un planētas ekosistēmu ilgtermiņa veselību un ilgtspējību.
