Planētas noslēpumi: tumša ēna aiz muguras fotogrāfijās – kā Staļins dzīvoja bailēs par savu dzīvību un baidījās no melnās maģijas 40
Juris Aplociņš, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Kādā aizgājušo laiku padomju valsts dzīvoklī Maskavā savulaik izteikti fanātiskā ietiepībā katru ceturtdienu regulāri sapulcējās dīvaina domubiedru grupa. Cenšoties netrokšņot un nepiesaistīt lieku uzmanību, viņi ievēroja konspirāciju, ierodoties katrs ar 10–15 minūšu intervālu. Tie, kuri jau bija atnākuši, allaž izbīlī satrūkās, izdzirdot kārtējo klauvējienu pie ārdurvīm – visi bija gatavi, ka jebkurā brīdī pēc viņiem ieradīsies skarbie NKVD ļaudis. Kāpēc un par ko?
Okulto sazvērnieku pulciņš
Taču nekas tamlīdzīgs parasti neatgadījās. Savukārt paši dzīvoklī sapulcējušies ļaudis pamazām pārtapa citā tēlā: uzģērba līdz grīdai garas melna zīda mantijas un mices ar smailiem galiem un vienādā attālumā cits no cita apsēdās pie apaļa galda, kura centrā bija novietota no vaska izgatavota… paša biedra Staļina biste. Iepretim katram šā slepenā pulciņa loceklim bija izlikta atvērta grāmata ar nesaprotamā un šķietami ļoti senā rakstībā izdaiļotām lapas pusēm.
Šīs dīvainās sanāksmes vadītāja funkciju uzņēmās pats dzīvokļa saimnieks, sākot velkoši dziedošā manierē kaut ko lasīt, un jau drīz visiem bija skaidrs, ka viņš skaita kaut kādus īpašos buramvārdus. Visi korī atkārtoja šos vārdus. Vajadzīgajās vietās saimnieks pamāja ar roku, pēc kā kāds no viesiem piecēlās kājās un strauji iedūra garu adatu tieši pakausī Staļina vaska bistei. Proti, tieši tajā vietā, kur, kā mūsdienās zināms visiem mediķiem un zinātniekiem, cilvēkam atrodas par plaušu un sirds darbību atbildīgie centri…
Arī Padomju Savienībā bija vairāk vai mazāk pārsteidzoši ļaudis, kuri apguvuši dažādus neparastus Austrumu noslēpumus, ko ļaudis parasti uzskata par banālu buršanos. Katrā ziņā avotos vēstīts, ka pret neparastu cilvēka spēju izmantošanu pietiekami nopietna izturēšanās jau kopš seniem laikiem bijusi daudzās valstīs, tostarp arī jau cariskajā Krievijā.
Piemēram, esot zināms, ka jau kopš seniem laikiem īpaši cilvēki valdniekus un imperatorus pasargājuši no noburšanas, lāstu uzlikšanas un noriebšanas.
Aizdomās par nelāgām darbībām pret valdītājiem turētos brīnumdarus allaž nesaudzīgi sodīja ar nāvi, parasti pat lāgā daudz neiedziļinoties lietas būtībā – pietika tikai ar vairāk vai mazāk pārliecinošu apsūdzību.
Vēlākos laikos atbildību par imperatora ģimenes locekļu un augstākās varas pārstāvju aizsardzību pret ļaunajiem spēkiem Krievijas impērijā noteica slepenajiem dienestiem. Un būtībā šī tradīcija bija saglabājusies arī PSRS.
Mistika arī padomju specdienestu kalpībā
Jau tajā laikā daudzi patiešām no sirds vēlēja iespējami ātrāku nāvi boļševiku partijas līderim, lai gan labi saprotamu iemeslu dēļ nevarēja būt daudz tādu, kuri uzdrošinātos pilnībā atklāti nostāties pret viņu, kaut vai tikai tāpēc, ka neviens jau nezināja pašu galveno: kā vispār viņam piekļūt klāt? Un tad vismaz atradās ļaudis, kuri atentāta nolūkā centās izmantot mistiskos spēkus un metodes.
Taču uzreiz jāpiebilst, ka arī pats Staļins pietiekami labi zināja par tādu iespējamību, jo viņam taču bija faktiski reliģiska izglītība, proti, tāda, kādu varēja iegūt cariskās Krievijas garīgajā seminārā. Un tāpēc jau pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā Staļins savam sekretāram un personīgajam palīgam I. Tovstuham uzticēja speciālas slepenās laboratorijas izveidošanu. Tajā sapulcinātie grafoloģijas speciālisti un ekstrasensi studēja partijas kongresu un konferenču dalībnieku rokrakstus – tādā veidā Staļins sāka meklēt un laikam jau arī atrast savus slepenos pretiniekus.
Bet 1929. gadā Staļins vienam no NKVD vadītājiem Henriham Jagodam lika izveidot slepenu nodaļu, kuras speciālisti pēc fotogrāfijas pētītu un noteiktu cilvēku būtību. Tādu nodaļu patiešām arī izveidoja, un šā dienesta līdzstrādnieki – mistiķi un magi – uzmanīgi pētīja padomju un partijas darbinieku, augstāko militārpersonu, saimniecisko darbinieku, lielo rūpniecības uzņēmumu vadītāju, ievērojamu zinātnes un mākslas darbinieku, kā arī dažādu kongresu, konferenču un simpoziju dalībnieku kolektīvās grupas fotogrāfijas. Tāpat ļoti cītīgi fotografēja visus uz PSRS atbraukušos ārzemju politiskos un sabiedriskos darbiniekus, ieskaitot Komunistiskās internacionāles funkcionārus.
Mūsdienu pētnieki noskaidrojuši, ka jautājums, kas pastāvīgi nodarbinājis jeb faktiski pat nomocījis Staļinu, esot bijis par to, kā gaišreģiem, magiem un visu iespējamo veidu ekstrasensiem patiešām izdodas tikai pēc fotogrāfijas noteikt to, vai, piemēram, dzīvs vai miris ir tajā redzamais cilvēks.
Staļins esot vēlējies to pārcelt no parastas tehniskās operācijas tajā līmenī, kur tās izpildītāji būtu viņam pakļautie specdienesti. Un, cenšoties izprast un apgūt šo noslēpumu, speciālisti ļoti nopietnā kārtā pārcilājuši simtiem tūkstošus dažādu fotomateriālu, neskaitāmus attēlus un negatīvus, vecas fotoplates un pat dagerotipus ar dažādu cilvēku – kuri slepenajiem dienestiem bija gan labi pazīstami, gan arī pilnībā nepazīstami – attēliem dažādos viņu dzīves periodos.
Proti, šo specdienestu speciālistu uzdevums bija uztaustīt un saprast: vai patiešām fotogrāfijas spēj atspoguļot kaut kādas parastajai acij nesaskatāmas izmaiņas? Un, ja tas tā patiešām ir, tad: kā iemācīties tās nepārprotami fiksēt?
Nāves ēna fotogrāfijās
Visa tā rezultātā kā viens no pirmajiem tapa kāds visnotaļ sensacionāls atklājums: Vladimira Ļeņina fotogrāfijā, kas veikta gadu pirms viņa nāves Gorkos, bija pietiekami skaidri saskatāma kāda tumša ēna ar izteiktām cilvēka figūras aprisēm. Iepriekš veiktajās Ļeņina fotogrāfijās nekad nekas tamlīdzīgs nebija fiksēts…
Par šo iegūto rezultātu Jagoda nekavējoties ziņojis Staļinam, un boļševiku vadonis acumirklī licis noskaidrot, kas tad ir tas, kas attēlā slēpjas aiz Ļeņina muguras.
Tad Jagodas speciālisti, kuri darbojās jau divās laikmetīgi aprīkotās laboratorijās, kas bija pārvērstas īpašās specdienesta apakšvienībās, kuru galvenais uzdevums bija nepārtraukti pētīt šķietami pilnībā neiespējamas parādības, secināja:
tas esot Ļeņina astrālais dubultnieks, ko tautā mēdzot dēvēt arī vienkārši par “nāves ēnu”.
Gluži nopietni – tieši tāds bijis Jagodas vadītā slepenā dienesta speciālistu slēdziens! Tiesa, dziļākas detaļas neviens okultās jomas speciālists gan neizpauda, izvēloties vairāk vai mazāk saprātīgu un dziļdomīgu klusēšanu, jo labi apzinājās, cik īpaši slidens un bīstams ir šāds jautājums. Vai, visdrīzāk, neviens jau arī neko lāgā nezināja.
Par šiem secinājumiem Jagoda ilgi nespēja saņemties pavēstīt Staļinam, taču mūžīgi to atlikt nevarēja, tāpēc beidzot bija jāsaņemas un tas jāizdara. Viņam par lielu pārsteigumu, boļševiku līderis itin nemaz nesaniknojās, bet, izpūtis gaisā kuplu mākoni aromatizētas tabakas dūmu, norādot ar pīpes kātu kaut kur virzienā uz debesīm, dziļdomīgi teicis, ka tur, augšā, tātad mīt tādi spēki, kas mums nav pakļaujami, un ne jau mēs, bet tieši tie lemj ļaužu likteņus.
Un piebildis, ka boļševikiem tomēr vajadzētu ieklausīties šajos spēkos un iespēt laikus saprast, ko tie sagatavojušies darīt. Proti, Jagoda saņēmis faktiski šādu jauno Staļina rīkojumu: “Jūsu ļaudīm jāuzzina tā Dieva griba. Lai arī mēs, protams, neticam nekādam Dievam un sludinām tikai Marksa mācību…”
Speciālisti no ezoterikas jomas mūsdienās atzinuši, ka tostarp slepena bio un psiho enerģētiskā ieroča eksistēšanas iespējamībai PSRS visā nopietnībā ticējuši gan tie spēki, kuru rokās bija reālā vara, gan arī tie grupējumi, kuri tai veidoja opozīciju vai pat pretstāvi. Par to cita starpā esot pietiekami daudz pausts arī daudzu tā laika padomju un partijas darbinieku dienasgrāmatās un atmiņu vēstījumos.
Vēl viens nesekmīgais atentāts pret vadoni
Avotos vēstīts, ka galvenā persona savdabīgā atentāta pret Staļinu rīkošanā bija it kā vienkāršs padomju radio inženieris V. Čehovskis, kurš bija uzsācis visnotaļ nopietnu eksperimentēšanu un pētījumus saistībā ar domas spēka iedarbīgumu.
Izvirzītā mērķa sasniegšanai viņš izmantoja tā dēvēto kolektīvo induktoru – cilvēku grupu, kas vienlaikus cenšas, piemēram, blakus telpā esošam cilvēkam ar domas spēku iegalvot sev nepieciešamo domu vai pavēli vai noraidīt viņam iepriekš nepazīstama cilvēka fotogrāfiju. Un šie eksperimenti principā esot uzrādījuši absolūti neticamus rezultātus.
Kādā brīdī šos savus sasniegumus Čehovskis centies izmantot arī nolūkā ar domas spēku iespēt nogalināt boļševiku līderi Staļinu.
Proti, šādā gadījumā taču absolūti nav nepieciešams pat mēģināt kaut kādā veidā slepus iekļūt viņa rezidencē, nav nepieciešams arī izmantot šaujamieroci, un faktiski pat vispār nav vajadzības darīt kaut ko tādu, ko varētu laikus pamanīt pietiekami drošā un profesionālā apsardze.
Kaut kādā veidā par salīdzinoši ļoti lielu naudu Čehovska līdzgaitniekiem bija izdevies no Staļina friziera nopirkt viņa nogrieztos matus, kurus tagad piestiprināja no vaska izgatavotajai bistei.
Dažkārt attiecīgajos seansos vaska izstrādājuma vietā galda centrā bija novietota kāda no oficiālajām Staļina fotogrāfijām, galvenokārt tāda, kurā viņa galva redzama vairāk no aizmugures. Tad visi apsēdās savās vietās pie galda un ļoti centīgi neskaitāmus seansus pēc kārtas mēģināja nosūtīt Staļinam savu kolektīvo nāvējošo impulsu, kas paredzēja gan visu iespējamo veidu lāstus, gan tostarp arī viņa nāvi. Tostarp vēstīts, ka okultajiem sazvērniekiem dažkārt izdevies savā īpašumā iegūt arī Staļina nogrieztos nagus, kurus viņi izmantoja savās buršanās sesijās, lai arī ar to palīdzību uzsūtītu boļševiku vadonim kādu būtisku ligu.
Lielā mērā nemaz nav iespējams tā īsti iedomāties, ar ko gan šis savdabīgais eksperiments būtu beidzies, ja tomēr nebūtu noticis Čehovska grupas arests. Par to, kā specdienestiem izdevās nonākt uz pēdām savā ziņā patiešām labi konspirētajai Čehovska grupai, pagaidām nekas konkrēts un pārliecinošs nav zināms, taču, kā jau tādos gadījumos parasti mēdz būt, spēkā uzturētas dažādas baumas. Viena no versijām pauž, ka šajā jautājumā tomēr beidzot ļoti būtiski palīdzējis slepenais un speciālais fotodienests.
Līdz tam brīdim attiecīgie speciālisti tomēr jau bija daudz ko sasnieguši. Piemēram, viņi patiešām esot iepriekš paredzējuši ievērojamā boļševika Sergeja Kirova slepkavību. Neilgi pirms šā gadījuma Jagoda parādījis Staļinam kādu aktuālu Kirova fotogrāfiju, kurā aiz potenciālā upura muguras kārtējo reizi bija skaidri saskatāma baisā ēna, kas specdienestu pētniekiem un Staļinam bija pietiekami labi pazīstama pēc virknes citu līdzīgo “pirmsnāves” fotoattēlu.
Nekas nav vēstīts par tās reizes Staļina reakciju, taču jau drīz pēc reālās Kirova nogalināšanas viņš beidzot sācis pilnā nopietnībā bažīties par savu dzīvību.
Jo tagad attiecīgā “nāves ēna” bija uzradusies arī uz kādas viņa paša fotogrāfijas. Un sākās ļoti specifiska meklēšana.
Kā jau minēts, nav zināms, tieši kādā veidā īpašo laboratoriju speciālisti uzgājuši Čehovska grupas pēdas, taču fakts ir tāds, ka principā tas viņiem izdevās gan. Līdz ar to nebūtībā pazuda arī potenciāli liktenīgais Staļina vaska dubultnieks, aplipināts ar boļševiku vadoņa nogrieztajiem matiem un nagiem, savukārt arestētos sazvērniekus jau ļoti drīz bez jebkādas maģijas un liekas fotografēšanas vienkārši apraka anonīmās kapavietās…
Nāvējošais nindzjas pieskāriens
Vēl var piebilst, ka gan šīs, gan virkni citu slepeno zinību par cilvēka neapzinātajām spējām sevī glabā Austrumu senā kultūra un tās kaujas mākslas. Pētnieki pauduši pārliecību, ka padomju radioinženieris Čehovskis, par kuru skaidri zināms, ka viņš savulaik apmeklējis Japānu, esot pilnībā apguvis tā dēvēto nindzjas pieskārienu, kas spēj nāvējoši skart cilvēka dzīvībai izšķiroši svarīgus orgānus. Tāds pieskāriens izvēlētajam upurim var atnest nāvi gan acumirklī, gan pēc dažām dienām vai nedēļām, vai pat pēc gada. Turklāt tas viss notiek absolūti bez jebkādām ārējas iejaukšanās pēdām.
Tostarp piebilsts, ka savdabīgā kārtā upura nāves “atlikšanu” uz gadu varēja izraisīt pat vispār bez jebkāda fiziska kontakta, proti, iztiekot faktiski tikai ar spēju noraidīt negatīvu kosmiskās (vai dievišķās) enerģijas plūsmu. Un viss tātad izskatās tā, it kā pēkšņā nāve būtu iestājusies pilnībā dabisku iemeslu dēļ – nu vienkārši ņēma un nomira viens cilvēks, un viss.
Un vēl var pieminēt mūsdienu ezoterisko parādību pētītāju noformulēto viedokli par domas spēka iedarbību uz cilvēku gan teorētiskās, gan gluži praktiskās izpausmēs. Aizvadīto burtiski dažu pēdējo desmitgažu laikā pasaulē veikta virkne visdažādāko pētījumu nolūkā vai nu apstiprināt, vai pilnībā noliegt iespēju ar domas spēku no attāluma iedarboties uz cilvēku. Nepieciešamais attālums variējis no dažiem metriem līdz pat vairākiem tūkstošiem kilometru. Un pārliecinoši lielākais vairākums pētnieku pauduši, ka esot ieguvuši neapšaubāmu apstiprinājumu tam, ka šāda iedarbība no attāluma principiāli patiešām ir iespējama.
Tāpat izrādījies, ka domas iedarbības spēks lielā mērā atkarīgs no ietekmētāja jeb ietekmētāju kolektīva ētiskajiem uzstādījumiem. Piemēram, virkne speciālistu uzskata, ka ļauni tendēta telepātiskā iedarbība tikai ar ļoti lielām grūtībām nonākot līdz izvēlētajam adresātam. Vai arī faktiski pat vispār nenonākot nemaz! Un saistībā ar šo apgalvojumu laikam ir vērts vēl reizi atcerēties Čehovska grupas nesekmīgos centienus tādā veidā nogalināt Staļinu.
Attiecīgā atentāta galvenais objekts ne tikai palika pilnībā neskarts, bet pēc tā faktiski pilnā veselībā atšķirībā no visiem viņa nogalināšanas iecerētājiem nodzīvoja veselu ceturtdaļgadsimtu.
Turklāt ir pilnībā iespējams, ka šie sazvērnieki varbūt arī bija vieni no pirmajiem, kuri tādā veidā centās nogalināt boļševiku līderi, bet katrā ziņā ne vienīgie un ne pēdējie. Taču arī par visiem citiem iespējamajiem mēģinājumiem var skaidri pārliecināties – neviens no tiem nav izdevies, visi ezoteriskie pūliņi bijuši pilnībā veltīgi.
Tiesa, vēl piebilsts, ka daudzu etnogrāfu darbos tomēr fiksēts daudz dažādu noslēpumainu gadījumu saistībā ar to, kā ļaunie burvji spējuši uzsūtīt no attāluma ļaudīm slimības un nāvi, pašu upuri tā arī nekad savām acīm neredzot. Līdz ar to laikam vēl būs pāragri runāt par kādu viennozīmīgu secinājumu. Iespējams, piemēram, ir tas, ka viss slēpjas iedarbošanās tehnikā, kuru īstenie būrēji zina, kā mēdz teikt, “no dieva”, savukārt visiem mūsdienu ezoterikas centīgajiem entuziastiem un ekstrasensiem tas vienkārši nav un nekad arī nebūs dots. Un varbūt pat, ka tā ir labi. Sak, lai jau tā tas arī paliek…
