Tāda kolektīvā imunitāte nepastāv jeb kas mums jāzina par trakumsērgām 0
Dace Bumbiere, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Trakumsērga – tā ir infekcija, kas daudzas tūkstošgades noturējusi cilvēci dziļās izbailēs. Vēl tikai burtiski pirms nieka 150 gadiem slima dzīvnieka sakostu cilvēku uzskatīja par neglābjamu. Daudzi tādējādi skartie izvēlējās nemaz nesagaidīt fatālo iznākumu, beidzot dzīvi pašnāvībā. Un arī mūsdienu pasaulē, kad jau pilnībā uzvarēta virkne savulaik nāvējoši bīstamu slimību, trakumsērga ik gadu mēdz paņemt līdz pat 70 000 cilvēku dzīvību. Un katru gadu aptuveni 15 miljoni cilvēku saņem profilaktisko poti pēc dzīvnieku koduma, jo tas pagaidām ir vienīgais veids, kā saglabāt dzīvību.
Izārstēt nevar, bet var novērst
Trakumsērga ir ļoti viltīga slimība. Pirmkārt, tai ir apbrīnojami ilgs inkubācijas periods: variē robežās no divām nedēļām līdz pat sešiem gadiem (!), taču parasti vidēji tie ir 2–3 mēneši. Tas ir tieši tas laiks, kad vēl iespējams izvairīties no fatālām sekām, pielietojot vakcināciju, ko ieteicams veikt, faktiski nekavējoties. Tiklīdz sāk parādīties pirmie simptomi, glābt cilvēka dzīvību arī mūsdienās vairs praktiski nav lielu cerību, un tad vienīgais, ko vēl var izdarīt ārsti, ir tikai puslīdz atvieglot cilvēka ciešanas pirms neizbēgamās aiziešanas no šīs dzīves.
Otrkārt, galvenā trakumsērgas vīrusa viltība ir tā, ka tas izraisa simptomus, kas ļoti līdzīgi citu slimību simptomiem. Sākotnēji slimnieku sāk nomocīt viegls vājums, galvassāpes, strauja ķermeņa temperatūras paaugstināšanās. Bet tieši tā izpaužas arī citas vīrusu infekcijas. Aizdomas tādējādi var rasties par gripu, enterovīrusu, herpi vai arī šodien tik ļoti aktuālo koronavīrusu.
Vēlākajās stadijās slimnieks jau kļūst nelīdzsvarots, uzrodas agresija, halucinācijas, murgošana. Šos simptomus pavada neiroloģiski traucējumi, ko izraisa galvas smadzeņu bojājumi jeb tā dēvētais encefalomielīts: rīkles muskuļu un diafragmas spazmas, apgrūtināta norīšana, redzes dubultošanās. Tieši šajā laikā trakumsērgu viegli var sajaukt ar alkohola delīriju, botulismu, stinguma krampjiem vai visu veidu ērču infekcijām. Un vēl viens ļoti raksturīgs simptoms ir vairākas dienas pēc liktenīgā kodiena durstoša sajūta tieši koduma vietā.
Tālāk ar trakumsērgu inficētā cilvēka slimības gaita viegli uzlabojas, taču tā ir tikai šķietama uzvara. Diemžēl visu ciešanu un moku iznākums ir nāve, ko izraisa galvas smadzeņu kustību un elpošanas centru paralīze. Pareizu diagnozi var noteikt tad, ja laikus izdodas konstatēt, ka slimnieku sakodis dzīvnieks. Taču ne gluži visi inficētie atceras par iekošanu, un tad ārstam nākas citu pēc citas spēt izslēgt virkni dažādu slimību no itin plaša spektra.
Treškārt, trakumsērgas vīruss pielieto ļoti viltīgus mehānismus, lai spētu izvairīties no imūnsistēmas uzbrukumiem, allaž spējot apsteigt jebkuru pretreakciju. Piemēram, tas izmanto hematoencefālisko barjeru jeb tātad struktūru, kas norobežo smadzeņu audus no asinīm un neļauj tajos iekļūt virknei dažādu vielu, tostarp arī ārstnieciskajiem preparātiem.
Imunitāte gan spēj tikt galā ar šādu ierosinātāju, taču tas ir ļoti ilgstošs process. Tomēr pirms zaudējuma ārējai iedarbībai vīruss paspēj pietiekami spēcīgi sagraut cilvēka nervu audus, tādējādi atņemot viņam dzīvību. Protams, vēsturē bijuši neskaitāmi mēģinājumi ārstēt trakumsērgu, un mediķi to turpina darīt arī mūsdienās. Piemēram, 2004. gadā brīnumainā kārtā izdevās izglābt dzīvību amerikāņu meitenītei Džīnai Gīsai, kurai trakumsērgas simptomi sāka parādīties pēc sikspārņa kodiena.
Viskonsinas bērnu hospitālī ar ketamīna un midazolāma palīdzību pacienti ieveda mākslīgajā komā, lai nervu sistēmai dotu laiku atjaunošanās procesam. Vienlaikus viņai ievadīja arī pretvīrusa preparātus. Un sešu dienu laikā mediķiem izdevās slimību uzvarēt. Šī ārstēšanas shēma iemantoja apzīmējumu “Milvoki protokols”, un to mēģināja izmantot arī ar citiem pacientiem, taču atkārtotus panākumus izdevās sasniegt tikai dažos no pietiekami daudziem mēģinājumiem.
Turklāt noskaidrojās, ka daudzi no tamlīdzīgi izglābtajiem, tāpat kā Džīna, bija cietuši konkrēti tieši no sikspārņa koduma. Virkne pētnieku pauduši, ka šādas sekmes saistītas ar to, ka šie dzīvnieki pārnēsā ievērojami “vājāku” konkrētā vīrusa variantu. Līdz ar to arī mūsdienās trakumsērgu uzskata par praktiski neārstējamu slimību un, ja cilvēku sakodis slims dzīvnieks, glābt var tikai laikus veikta vakcinācija.
Tāda kolektīvā imunitāte nepastāv
Aroda speciālisti pauduši, ka saistībā ar daudzām infekcijām dažkārt varot lietot jēdzienu – kolektīvā imunitāte. Proti, ja kādā populācijā lielākais vairākums cilvēku ir vakcinēti vai arī jau izslimojuši konkrēto slimību, turpmāk pret to aizsargāti būs visi – arī tie, kuru ķermenī nav antivielu, un slimība tad it kā izbeidzas pati no sevis vai vismaz ļoti ievērojami sarūk tās izplatība. Izklausās, protams, maksimāli ezoteriski, bet, kā vēl joprojām mēdz bieži teikt saistībā ar cilvēku pierunāšanu eksperimentālā kārtā vakcinēties pret aktuālo koronavīrusu – uzticies zinātnei, un viss (tad jau redzēsim, kā tur viss beigsies, kamēr uzradīsies patiešām īstas vakcīnas).
Tostarp godprātīgākās mediķu aprindas bezbailīgi pauž, ka šai kolektīvajai imunitātei tomēr ir ļoti nopietni ierobežojumi. Vispirms tā ir darboties spējīga tikai pret tādām infekcijām, kas pāriet no cilvēka uz cilvēku (līdz ar to varbūt koronavīrusa gadījumā šī ideja teorētiski var arī sekmēties). Taču trakumsērga izplatās ar slimu dzīvnieku kodieniem, un kā pirmie un visbīstamākie šajā ziņā esot suņi.
Tāpēc trakumsērgas gadījumā visiem un uzreiz aizsargāties nekādi nesanāks. Un tieši tā iemesla dēļ nav iespējams pilnībā likvidēt šo slimību līdzīgi, piemēram, kā bakas: pat ja vakcinācijai būtu pakļauti pilnībā visi cilvēki, trakumsērgu praktiski netraucēti turpinās pārnēsāt dzīvnieki.
Šī slimība spēj inficēt jebkuru zīdītāju, un tas jau tāpat faktiski neiespējamo to visu izķeršanu padara absolūti bezcerīgu. Līdz ar to vienīgais, ko var ieteikt speciālisti, ir virkne profilakses pasākumu: izvairīties no svešiem dzīvniekiem, jo sevišķi tiem, kas izraisa aizdomas saistībā ar savu uzvedību; nepieskarties apkārt klaiņājošiem suņiem un kaķiem; ja mājdzīvnieki periodiski uzturas ārpus mājas, tos obligāti vajadzētu vakcinēt pret trakumsērgu; un katrā ziņā, ja dzīvnieks tomēr pamanījies iekost, acumirklī koduma vieta jāizmazgā ar ūdeni un ziepēm un strauji jāmeklē tuvākā medicīnas iestāde.
Dažādi aplami stereotipi
Lai aizsargātu sevi un tuviniekus, ir ļoti svarīgi zināt to, no kuriem dzīvniekiem var inficēties ar trakumsērgu, kā arī to, kā šie dzīvnieki parasti uzvedas. Var piebilst, ka atkarībā no inficēšanās avotiem speciālisti izšķir divas saslimšanas formas.
Tā dēvētā pilsētas trakumsērga pāriet caur mājdzīvnieku kodumiem, galvenokārt un pamatā tātad no suņiem. Vēstīts, ka 99% visu trakumsērgas izraisīto nāves gadījumu saistīti ar klaiņājošo suņu kodumiem. Ja dzīvnieks pēc kodiena aizmucis un nav izdevies to noķert, nav nekāda iemesla izslēgt infekcijas iespējamību un obligāti nāksies iziet pilnu profilaktiskās vakcinācijas procesu. Savukārt tajā gadījumā, ja suns tomēr ir noķerts, tas jānovēro vismaz desmit dienas – šajā termiņā fiksētā simptomu neesamība liecinās par to, ka dzīvnieks nav bijis inficēts, tāpēc imunizāciju var pārtraukt. Nosacītajā otrajā vietā no bīstamajiem mājdzīvniekiem ir kaķi.
Tā dēvēto meža jeb brīvdabas trakumsērgu izplata savvaļas dzīvnieki – faktiski jebkurš zīdītājs. Vēstīts, ka vismaz 90% gadījumu inficēšanās ar trakumsērgu notiek pēc lapsas kodiena. Taču katrā ziņā suns vai vispār jebkurš dzīvnieks, kas ar stiklainu skatienu un putām uz lūpām uzklūp visiem apkārtesošajiem, ir tikai maldīgs stereotips, jo patiesībā ar trakumsērgu slimi dzīvnieki pat ne tuvu neizskatās un neuzvedas tā.
Tāpat itin bieži sastopama paralītiskā jeb vienkārši “klusā” trakumsērgas forma. Proti, dzīvnieks tādā gadījumā kļūst neierasti mierīgs un maigs, katrā ziņā bez putām mutē, taču vienlaikus tam dāsni izdalās slienas un pārvietošanās laikā tas grīļojas gluži kā iereibis. Ja šos izpausmes veidus nezina, tāds ārējais paskats drīzāk izraisīs žēlumu nekā bažas: lielākajam vairākumam cilvēku parasti rodas vēlme palīdzēt klaiņojošajam sunim, un tieši tā var izrādīties liktenīgā kļūda.
Tāpat var uzvesties arī savvaļas dzīvnieki. Piemēram, veselas lapsas, saodušas barību, pietiekami bieži pienāk tuvu piknika vietai vai apciemo lauku sētas, taču bailes no cilvēkiem vienmēr liek aizbēgt. Bet, ja lapsa nebaidās un uzvedas gluži kā pieradināta, tas jau ir pamats kļūt uzmanīgam. Un vispār jebkurai dzīvniekam neraksturīgai uzvedībai nešaubīgi jāraisa aizdomas. Piemēram, ar trakumsērgu inficēti sikspārņi nereti “aizmirst” par savu nakts dzīvesveidu un sāk lidināties gar māju dienas laikā un tamlīdzīgi.
Tiesa, ar trakumsērgu inficētam dzīvniekam var arī nebūt vispār nekādu simptomu. Un tieši tāpēc jebkurš kodums uzskatāms par bīstamu. Turklāt var piebilst, ka trakumsērgas vīruss var pārceļot ne tikai koduma rezultātā. Zināmi arī citi inficēšanās mehānismi: slienas nokļūšana uz gļotādas vai ievainotas ādas fragmenta – piemēram, caur sīku skrambiņu vai brūci; tie var būt arī paša dzīvnieka skrāpējumi, jo lielākā daļa dzīvnieku regulāri aplaiza savus nagus; tie var būt nejauši iegriezumi inficēta dzīvnieka liemeņa sadalīšanas laikā; tāpat zināmi inficēšanās gadījumi, ieelpojot gaisu, kurā sakoncentrējies liels daudzums vīrusa daļiņu, kas kā precedenti nereti novēroti speleologiem un medicīnas laboratoriju līdzstrādniekiem; gluži teorētiski var inficēties arī pēc inficēta donora audu transplantācijas, lai gan tas esot fiksēts burtiski tikai dažos gadījumos; un teorija vēl paredz arī iespēju saslimt caur inficēta cilvēka kodumu, lai gan vēstīts, ka realitātē tādi gadījumi gluži oficiāli pat nemaz nav fiksēti.
Tostarp inficēta dzīvnieka sakosts cilvēks atsevišķos gadījumos var arī izvairīties no saslimšanas ar trakumsērgu. Esot zināms, ka pēc saslimuša dzīvnieka uzbrukuma slimība sākoties tikai 30% nevakcinēto cilvēku. Tas daļēji esot atkarīgs no individuālajām organisma īpatnībām, turklāt vismaz puse ar trakumsērgu slimo suņu vīrusu neizdala tieši ar slienām. Pietiekami liela loma ir arī tam, cik daudz vīrusa nokļuvis organismā un cik tālu attiecīgā rēta atrodas no galvas smadzenēm. Inficēšanās risks palielinās, ja infekcija organismā nokļuvusi caur dziļām vai plēstām brūcēm, ja cilvēks sakosts vairākas reizes vai arī brūce atrodas uz ādas ķermeņa augšējā daļā.
Svarīgi: kas sakodis un tieši kurā vietā
Saslimšanas ar trakumsērgu pakāpe atkarīga arī no konkrētā dzīvnieka sugas. Ļoti liela iespēja cilvēkam nāvējoši inficēties ir pēc plēsīga dzīvnieka koduma dabā, taču mūsdienās, kad pārliecinoši lielākā daļa cilvēku mīt pilsētās, ar to sastapties nākas aizvien retāk. Tāpēc galvenokārt ļoti uzmanīgiem jābūt pamatā ar suņiem un kaķiem. Salīdzinoši mazākas iespējas inficēties ir pēc peles, truša, kāmja vai žurkas koduma.
Ņemot vērā visus šos mainīgos lielumus, risks saslimt ar trakumsērgu pēc kontaktēšanās ar slimu dzīvnieku esot visnotaļ plašās robežās: 0,1–60%. Taču arī salīdzinoši niecīgās iespējas gadījumā paliek spēkā fakts, ko ir vērts atgādināt: trakumsērga joprojām ir nāvējoši bīstama slimība. Pat ja iekodušais dzīvnieks ārēji izskatās pilnībā normāls un vesels, vienmēr obligāti vajadzētu nodrošināties un veikt visus profilaktiskos pasākumus.
Vakcinācijas savdabīgais ceļš
Kā jau tas ir saistībā ar praktiski visām infekcijām, arī trakumsērga cilvēkiem ir pazīstama jau kopš senatnes. Par vienu no pirmajām atsauksmēm par inficēšanos no koduma var uzskatīt senā dieva Jama Radžas nāvi – pirms vairāk nekā 5000 gadu tālīnie mūsdienu Indijas priekšteči uzskatīja, ka drūmā aizpasaules iemītnieka nelāgo darbiņu palīdz veikt suņi. Bet Senajā Babilonijā aptuveni 2300. gadā pirms mūsu ēras pat bija spēkā īpašs likums: cilvēkam, kuram piederēja dzīvnieks, kas inficējis kādu citu cilvēku ar trakumsērgu, vajadzēja samaksāt ļoti bargu soda naudu.
Pirmais, kurš aprakstīja trakumsērgas simptomus, pašā mūsu ēras sākumā bija Senās Romas zinātnieks Celss. Viņš izvirzīja pieņēmumu, ka trakumsērgu var iemantot ar dzīvnieka slienām, un ieteica saslimušos ilgstoši turēt zem ūdens. Vēlāk senie ārsti dzīvnieku sakostiem pacientiem izrakstīja vēl neordinārākas ārstēšanas metodes, piemēram – piededzināšanu ar nokaitētu krāsns kruķi, koduma vietai ieteica pielikt suņa spalvas kumšķi un akmeņus, kas atrasti aitu un govju kuņģos, un tamlīdzīgi…
Izredzes paglābties no nāvējošās slimības ievērojami palielinājās pēc tā, kad franču ķīmiķis un mikrobiologs Luijs Pastērs 19. gadsimtā veica savu lielisko atklājumu: pētot vistu holeru, viņš ievēroja, ka tie cāļi, kas bijuši kontaktā ar novājinātiem infekcijas ierosinātājiem, nesaslima pēc “pilnvērtīgo” ievadīšanas. Pielietojot tādas pašas novājinātas baktērijas liellopiem imunitātes pret Sibīrijas mēri izstrādāšanai, Pastērs sasniedza vēlamo rezultātu – dzīvnieki kļuva imūni pret infekciju. Acumirklī par nākamo pētniecības objektu kļuva trakumsērgas vīruss. Pastērs ārstēšanas tehnoloģiju atstrādāja ar suņiem un vēl ilgi negatavojās to pielietot arī cilvēkiem, taču liktenis bija lēmis mazliet citādi.
1885. gada jūlijā deviņus gadus veco Džozefu Maisteru sakoda trakumsērgas skarts suns. Vietējais ārsts apstrādāja brūces, vienlaikus pavēstot nelaimīgā zēna vecākiem, ka viņu izglābt varot tikai diženais Pastērs. Taču Pastērs atteicās, jo nevēlējās veikt zinātniskus eksperimentus ar bērniem. Tomēr zēna vecāku izmisums bija tik liels un kopumā ar mediķu totālo bezspēcību viss izskatījās tik ļoti nelāgi, ka pētnieks tomēr mainīja savu nostāju. Nākamo vienpadsmit dienu laikā Džozefam veica trīspadsmit injekcijas, kā rezultātā viņš patiešām izglābās no šķietami drošās bojāejas. Ziņa par šo panākumu izplatījās ļoti ātri, un jau drīz gribētāju vakcinēties pret trakumsērgu bija tik daudz, ka nebija iespējams, kā mēdz teikt, atkauties. Nākamo deviņu gadu laikā, kamēr pats Pastērs vēl bija dzīvs, vakcīna esot ievadīta aptuveni 20 000 pacientu.
Mūsdienās ārsti trakumsērgas profilaksei izmanto īpašu antirabisko vakcīnu, ar kuru var vakcinēties gan laikus (tā dēvētā profilaktiskā imunizācija), gan pēc tā, kad sakodis dzīvnieks (ārstnieciski profilaktiskā imunizācija). Profilaktiskā potēšanās pret trakumsērgu nepieciešama cilvēkiem, kuri atrodas paaugstināta riska grupā: veterinārārsti, mednieki, suņkopji, mežsargi un tamlīdzīgi. Potēšanu veic trijās kārtās – pirmajā, trešajā un septītajā dienā. Pēc gada veic tā dēvēto revakcināciju, ko atkārto vēl pēc trim gadiem. Sakošanas gadījumā nāksies vakcinēties sešas reizes: pirmajā, trešajā, septītajā, četrpadsmitajā, trīsdesmitajā un deviņdesmitajā dienā.
Dažkārt ļaudis mēdz biedēt ar sāpīgu poti vēderā. Tā jau sen ir pagātne, jo mūsdienās pieaugušajiem to veic deltveida muskulī, bet bērniem – gūžā. Spēcīgu un neskaitāmu kodumu vai brūču bīstamas lokalizācijas gadījumos pirms potes vēl ievada antirabisko imunoglobulīnu jeb tātad antivielas pret trakumsērgas vīrusu. To nepieciešams veikt vismaz trīs diennakšu laikā pēc koduma, ideālā variantā – jau pirmajās dažās stundās pēc tā. Tad cilvēks acumirklī saņem pasīvo imunitāti. Kamēr organismā izstrādājas paša antivielas, mākslīgās jau būs uzsākušas cīņu ar vīrusu.
