Planētas Noslēpumi. Sadedzinātās zviedru raganas jeb Velna Antesera dzīres 52
Guntars Pļavinskis, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Mūsdienās, kad jāatceras baisie senatnes notikumi saistībā ar noslēpumainajiem Eiropas raganu saietiem un viņu vajāšanu un slepkavošanu kristiešu īstenojumā, vispirms prātā uzaust vēstījumi par šaušalīgajiem notikumiem galvenokārt Francijā, Anglijā, Spānijā vai Vācijā. Bet, izrādās, šajā aspektā salīdzinoši mierīgajā un mēreni pagāniskajā Skandināvijā arī virmojušas vērā ņemamas kaislības. Piemēram, Zviedrijā risinājušies notikumi, kas daudz nav atpalikuši no Rietumeiropas precedentiem.
Sākums nebija īpaši pārliecinošs
Avotos dāsni aprakstīts kāds gadījums Zviedrijas centrālās daļas pilsētiņā Morā, kurā notikusi Zviedrijas vēsturē lielākā raganu prāva. Lai arī tas praktiski ir vienīgais tik vērienīgais notikums, tomēr tas pārliecinoši un skaidri uzrādījis to, cik tomēr ātri cilvēka bailes no pārpasaulīgā var iziet ārpus saprāta kontroles un cik baisas sekas tas var izraisīt. Pieminētā raganu prāva Morā izvērtās masveida histērijā, kuras rezultātā diemžēl dzīvību zaudēja desmitiem praktiski nevainīgu cilvēku. Un tieši tāpat kā baisajā analogā ar tā dēvētajām Salemas raganām, arī Morā viss iesākās ar bērnu ziņojumu.
Minēts, ka šo notikumu atskaites punkts ir 1668. gada 5. jūlijs, kad kāds pusaudzis Morā apsūdzēja 18 gadus vecu meiteni par to, ka viņa esot ciematos nolaupījusi mazgadīgus bērnus un piegādājusi viņus nelabo spēku saietiem jeb raganu sabatiem. Jau drīz pēc tā līdzīgos noziegumos apsūdzēja arī citas sievietes. Tiesa, sākotnēji vietējās varas iestādes visas apsūdzētās atzina par nevainīgām (izņemot vienu pavecāku sievieti Martu Svensoni), tomēr par notikušo izveidoja detalizētu atskaiti, ko nosūtīja uz Stokholmu.
Savukārt aizturēto Svensoni turēja aizdomās par gluži konkrētu nodarījumu. Reiz kāds pilsētnieks bija pamanījis, ka viņa nesaprotamā kārtā rok bedri tieši viņa dārza tuvumā. Uz jautājumu, ko tad viņa tur rok, sieviete atbildējusi, ka tā esot bedre līķim, kas drīz uzradīšoties šajā mājā. Saniknotais vīrs patriecis dīvaino sievieti, taču pēc nedēļas viņam nomirusi sieva…
Drīz pēc tā Svensoni arestēja. Jau atrodoties cietuma kamerā, vecenīte reiz lūgusi, lai cietuma uzraugs iedod viņai savu roku – viņa gribot to noskūpstīt pateicībā par to, ka viņš vakaros viņai skaļi lasījis priekšā kristiešu Bībeli. Uzraugs piekritis, taču jau vakarā mājās sūdzējies sievai par neizskaidrojamu vājumu un neciešamām sāpēm labajā plaukstā.
Nākamo divu nedēļu laikā viņa veselības stāvoklis kritiski pasliktinājās: viņš cieta no smacējoša klepus, āda dega gluži kā ugunī, bet visas sāpes pamazām sākušas sakoncentrēties tieši sirdī. Bet reiz ārsta vizītes laikā viņš sācis saukt, ka ieslodzītā vecenīte gribot noraut viņam roku. Viņš satraucies un ļoti brīnījies, kā gan ārsts un citi klātesošie neredz to, ka Svensone viņu nemitīgi rauj aiz rokas.
Tā tas turpinājās vēl trīs nedēļas, pēc kā cietuma uzraugs lielās mokās tomēr nomira. Iepriekš viņš vēl bija paspējis izstāstīt par to, kā Svensone cietumā lūgusi viņam pasniegt roku, kuru noskūpstījusi.
Tāpēc arī Martu Svensoni atstāja cietuma kamerā, lai turpinātu izmeklēšanu un lietas apstākļu noskaidrošanu. Tiesa, no skaidrošanas nekas daudz nesanāca, jo Svensone pati arī pēkšņi nomira cietuma kamerā, tā arī nesagaidījusi tiesas sākšanos.
Karaliskā izmeklēšanas komisija
Savukārt galvaspilsētā Stokholmā šie jaunumi izraisīja mērenu paniku, kā rezultātā karalis Kārlis XI steigšus sasauca speciālu komisiju, kuras galvenais uzdevums bijis nevis turēt visas Moras raganas cietumā un pakļaut spīdzināšanai, bet gan likt viņām savus grēkus izpirkt masveida lūgšanās. Taču jau drīz sekoja vēl vairāki ziņojumi par Morā novērotiem atgadījumiem, tāpēc Zviedrijas valdība tomēr nolēma par visu gūt skaidrību tieši uz vietas, jau iepriekš paredzot, ka nāksies lietot arī skarbākas metodes.
Karaliskās komisijas locekļi Morā ieradās 1669. gada 12. augustā. Izmeklēšanu sāka, vispirms nopratinot bērnus, kuri bija piespiesti piedalīties nelabajās sanāksmēs. Praktiski visas bērnu liecības sakrita: viņus miegainus izrāva no gultām un tad taisnā ceļā aizstiepa uz sabatu. Tiesa, daži bērni vēstīja arī par kādu baltu eņģeli, kas uzradies pēkšņi un negaidīti, sakot bērniem, ka viss notiekošais nevilksies pārlieku ilgi un ka to visu atļāvies kristiešu dievs saistībā ar “cilvēku grēkiem”.
Un bērni savās liecībās nosauca 70 raganu vārdus, turklāt 15 no tām pašas vēl bija bērni. Visus šos cilvēkus pilsētas pārvalde nekavējoties arestēja un atbilstoši karaliskās komisijas locekļu rīkojumam pakļāva spīdzināšanai. Jau drīz 23 no arestētajām atzinās slepenās burvestībās. Tad arī kļuva zināmas dažādas zviedru nelabo spēku sabatu detaļas.
No spīdzināto cilvēku liecībām noskaidrojās, ka raganas uz saviem saietiem devās jāšus uz slotām, ceļojumu uzsākot vienā no lauku apvidus ceļu krustojumiem. Līdzās šai vietai esošā kalna pakājē atradās ieeja dziļā, drūmā alā. Visi burvji nostājās iepretim atverei un tad trīs reizes skaļi sauca: “Anteser, atnāc un aiznes mūs uz Blokulu!” Par Blokulu dēvēja kalnu, savukārt par Anteseru sauca zviedru velnu, kas bija visu sabata pasākumu galvenais rīkotājs.
Un tumsas valdnieks tad atsaucās saucēju balsīm un parādījās kā pelēkā vamzī, sarkanās biksēs ar bantēm, zilās zeķēs un smailu cepuri galvā tērpts večuks. Anteseram bija arī liela ruda bārda, kas “stiepās līdz pašai jostas vietai”, un viņš satvēra savus viesus un vienā acumirklī pa gaisu nogādāja uz Blokulu, turklāt viņam palīdzēja vesela varza jestru velnu, kas bija pieņēmuši milzīgu melnu āžu veidolu.
Daudzi burvji ņēma līdzi nolaupītos bērnus, turklāt viņi ceļoja ļoti īpatnējā veidā. Raganas ņēma garas koka kārtis, ievadīja tās velnišķīgajiem āžiem ānusā un uz šīm savdabīgajām laktām sasēdināja bērnus, gluži kā vistas. Pirms tam bērnus vēl speciāli biedēja, piekodinot vēlāk nevienam neko nestāstīt par savu “ceļojumu” uz sabatu. Tos, kuri tomēr sadomāja neklausīt šim ieteikumam, pakļāva “mokošai pēršanai līdz nāvei”, un tiesas protokolos esot ieraksti par to, ka karaliskajai komisijai uzrādīti bērnu līķi ar pātagu pamatīgi sašaustītām mugurām.
Zviedru velna Antesera dzīres
Nonākot galamērķī, viss tālāk noticis gluži tāpat kā tradicionālajos eiropiešu raganu saietos, lai gan zviedru sabatiem piemitusi arī kāda atsevišķa īpatnība. Pats sātaniskais pasākums notika greznā namā, no kura pa vārtiem pavērās skats uz bezgalīgu zaļojošu pļavu. Pirms ceremonijas sākšanās zviedru raganas iedūra sev pirkstā un ar pilošajām asinīm parakstīja līgumu ar velnu, un tas ar viņām veica savu īpašo kristīšanas rituālu sev par godu un izsniedza vara skaidiņas, kas iegūtas, apstrādājot kristiešu baznīcu zvanus. Vēlāk visi būrēji šīs metāla skaidas sameta ūdenī, vienlaikus izsaucot buramvārdus: “Kā šīs skaidas nekad neatgriezīsies zvanā, no kura tās novīlētas, tā lai arī mana dvēsele nekad neierauga Debesu Valstību!”
Pēc tā, kad visi sanākušie bija zvērējuši līdz pat savai nāvei kalpot Anteseram, tas visiem sabata dalībniekiem deva pavēles turpināt nolaupīt mazus bērnus. Raganas stāstīja, ka esot varējušas brīvi iekļūt iedzīvotāju mājās, jo iepriekš velns bija nemanot izņēmis logiem rūtis. Raganas ņēmušas miegainos bērnus pie rokas, vienlaikus saldeni apsolot sagādāt skaistu apģērbu un dāvanas, jau drīz kopā ar viņiem aizlidojot uz dēmonisko nezvēru mugurām.
Sabata aprakstos īpaši iezīmīgs šķiet fakts, ka tajā galvenais pievilinātājs esot bijusi apbrīnojama pārtikas produktu pārbagātība. Zviedru raganu saietā galvenais izpriecu numurs bija tieši lepnas galda dzīres (iespējams, pamats mūsdienās labi zināmajam tā dēvētajam “zviedru galdam”). Sagūstīto sabata aculiecinieku stāstījumos esot figurējusi pat šāda pasākuma ēdienkarte: taukos vārīta miltu putra ar kāpostiem un bekonu, auzu tume, liellopa gaļa, piens, kazas siers un daudz kas tamlīdzīgs. Okultisma pētnieki pauduši, ka tajā laikā zviedru tauta dzīvojusi ļoti trūcīgos apstākļos, ja jau tādā izpausmē sapņojusi par tāda veida dzīrēm kā par kaut ko tādu, kas pieejams tikai tad, ja kāds savu dvēseli pārdod velnam…
Pēc dzīrošanas papildu izklaides nolūkā raganas rīkoja dejas vai arī uzsāka masveida kautiņus. Savukārt balles saimnieks Antesers, ja bija labā omā, arī labprāt piedalījās šādās izklaidēs, pats personīgi no visas sirds dauzot raganas ar savu baiso pletni un vienlaikus pilnā rīklē skaļi smejoties.
Vēl viena tieši zviedru raganu sabatu īpatnība bija tā, ka balles saimnieks nereti tieši tajā laikā bija saslimis. Raganas nespēja valdības komisijai paskaidrot, tieši ar ko tas bija sasirdzis, taču viņas allaž esot mēģinājušas Anteseru ārstēt, liekot tam… bankas. Pateicībā par tādu rūpēšanos Antesers dāvājis savām uzticamajām pielūdzējām dēmoniskos pavadoņus–sulaiņus kaķa, krupja vai vārnas izskatā. Vēlāk raganas šos dzīvniekus varēja aizsūtīt, kur vien vēlas un faktiski jebkurā uzdevumā – tie visu izpildīja precīzi un noteiktajā laikā.
Vēl bez visa tā Antesers apmācīja zviedru raganas, kā efektīvi veikt parastu sadzīvisko kaitniecību, galvenokārt – kā ar burvestību palīdzību izslaukt svešas govis. Šim nolūkam vajadzēja iedzīt mājas sienā nazi, piesiet pie tā auklu un tad iedomāties kādu no kaimiņu govīm – un jau tajā pašā mirklī piens maģiskā veidā no govs tesmeņa pa auklu aiztecēja uz galā novietoto trauku, pēc kā satriektā konkrētās govs saimniece jau vairs nevarēja no tās izslaukt ne pilīti piena.
Turklāt tā pati pie sienā iedzītā naža piesietā aukla raganām noderēja arī kādā citā gadījumā. Atlika vien to, turot rokā, iedomāties par kādu savu ienaidnieku, kā viņš jau acumirklī sajutās nelāgi, sāka izjust nežēlīgas sāpes un krampjus muskuļos. Dažos gadījumos zviedru raganas tādējādi varēja arī nogalināt savus ienaidniekus, sev priekšā ar īpašu koka nazi pāršķeļot gaisu.
Lai varētu visu šo raganu kompāniju noturēt grožos un pakļautībā, kā arī uzturēt vispārēju disciplīnu, Antesers periodiski izsauca uz Blokulu gigantisku ugunsvēmēju drakonu un ar to iebiedēja raganas. Tostarp Antesers neskaitāmas reizes esot zvērējis, ka iznīcināšot visus karaliskās izmeklēšanas komisijas locekļus, un pat esot devis raganām padomus, kā iespējami efektīvāk uzsūtīt šiem cilvēkiem dažādus noriebumus. Vairāki apsūdzētie Moras procesā vēlāk arī atzinās, ka tiešām arī esot mēģinājuši dažādiem maģiskajiem līdzekļiem nonāvēt karaliskās komisijas locekļus, taču neizskaidrojamu iemeslu dēļ viņiem nekas nav sanācis.
Tāpat virkne tiesājamo zviedru raganu teikušas, ka Antesers esot licis viņām nogalināt vietējo kristiešu garīdznieku. Viena no apsūdzētajām stāstīja, ka velns iedevis viņai burvju veseri, ar kuru viņa sākusi dzīt naglu nešķīstajiem spēkiem tik neērtā garīdznieka kokā atveidotā tēla galvā. Tiesa, nagla izmisīgi pretojusies un ļāvusies iedzīt sevi tikai līdz pusei, lai gan garīdznieks arī šīs procedūras laikā jutis neciešamas mokas, tomēr rezultātā palicis dzīvs.
Noklausījušies neskaitāmās apsūdzēto liecības, karaliskie tiesātāji pieprasīja, lai raganas publiski nodemonstrē savas prasmes melnās maģijas jomā. Neviena no apsūdzētajām raganām nav spējusi to izdarīt, to paskaidrojot tādējādi, ka pēc atzīšanās maģiskie spēki viņas esot pametuši.
Nāvessodu birums
Var piebilst, ka Moras raganu tiesāšana karaliskajai komisijai neprasīja īpaši daudz laika. Pats process notika gluži kā karalauka apstākļos – ātri, skaidri un vienkārši, līdz ar to tikpat zibenīga bija arī sprieduma nolasīšana. Proti, visām 70 apsūdzētajām raganām piesprieda nāvessodu. Tām 23, kuras bija atzinušas savu vainu, jau sprieduma nolasīšanas dienā nācās dzīvām sadegt sārtā, kas bija sakrauts Moras centrālajā laukumā. Nākamās dienas rītā nāvessodu izpildīja 15 zviedru bērniem. Atlikušos 32 cilvēkus nosūtīja uz citu pilsētu – Falunu, kur notika vēl rūpīgāka papildu izmeklēšana, pēc kuras gan arī viņus visus sadedzināja dzīvus.
Maigāku sodu karaliskie tiesātāji piemēroja citiem apsūdzētajiem bērniem, kopumā 56, kuri bija pret savu gribu iesaistīti velnišķīgajos sabatos Blokulā. 36 no viņiem, kuri bija vecumā no 8 līdz 15 gadiem, izdzina cauri karavīru ierindai, kur viņi saņēma nežēlīgu pērienu ar rīkstēm, pēc kā izdzīvojušos vēl veselu gadu reizi nedēļā regulāri pēra ar pātagu pa rokām. 20 bērnus notiesāja ar pēršanu pa rokām trīs nākamajās svētdienās iepretim pilsētas kristiešu baznīcai. Amerikāņu demonologs Kotons Maters (starp citu – bēdīgi slavenā Salemas raganu procesa dalībnieks 1692. gadā) paudis, ka “tāda veida pēršanas kurss kopā ar lūgšanos visās baznīcās visā karaļvalstī sekmēja pilnīgu valsts attīrīšanu no raganām”…
Zviedru specifiskais raganīgums
It kā apkopojot visu zināmo par baiso tiesāšanas procesu Zviedrijas pilsētiņā Morā, mūsdienu pētnieki aicinājuši pievērst uzmanību vēl virknei dažādu īpatnību. Viens no pārsteidzošajiem momentiem esot tas, ka zviedru velns Antesers citu eiropiešu nelabo saimē parādās kā savdabīgs “labais tētiņš”, kuram piemīt dažādas savdabīgas dīvainības, vai arī gluži kā kādas reliģiskas sektas līderis. Proti, viņš vienkārši rīko bagātīgus piknikus brīvā dabā gleznainā vietā mūzikas, deju un citu izklaižu pavadījumā. Dažkārt gan tur izceļas arī vērienīgi kautiņi, taču tas jau vairs ne ar ko neatšķiras no sadzīves reālijām līdzīgos pasākumos, jo sevišķi tajos gadījumos, kad viesiem sanācis tā pavairāk iedzert reibinošos dzērienus.
Bet, iespējams, visinteresantākais ir tas, ka zviedru velns nezin kāpēc neliek raganām ne izpostīt sējumus, ne uzsūtīt vētras vai mocīt zemniekus ar dažādiem noriebumiem, bet faktiski aprobežojas tikai ar vienu pašu līgumu par dvēseles pārdošanu. Pētnieki uzsver, ka attiecīgā procesa laikā nevienu apsūdzēto tā arī neatzina vainīgu kāda cilvēka nogalināšanā, bet atrastos bojāgājušos bērnus ar pērienu radītām rētām tiesātāji tā arī nespēja nekādi sasaistīt ar apsūdzētajām raganām, jo tam nebija iespējams piemeklēt nevienu pārliecinošu pierādījumu.
Vienīgie, kuri patiešām varēja zaudēt dzīvību, faktiski bija paši “svešinieki” no Stokholmas un zināmā mērā varbūt arī jau pieminētais vietējais kristiešu garīdznieks. Un pat gadījumā ar govīm Antesera mērķis nebija saistīts ar to nobeigšanu, bet gan vienkāršs mēģinājums pavedināt sievietes veikt sadzīves zādzību. Vārdu sakot, salīdzinājumā ar franču vai angļu Tumsas valdnieku zviedru Antesers bija faktiski tikai tāds kā huligāns, nekas vairāk.
Vārdu sakot, Moras tiesas procesa savdabīgā unikalitāte apliecina to, ka kristiešu īstenotā raganu histērija, kas tajā laikā bija aptvērusi faktiski visu Eiropu, tik nežēlīgi un asiņaini praktiski neskāra Skandināviju, pamatā tieši Zviedriju. Un mēģinājumi paust, ka luterāņi jau nebija tik zvērīgi slepkavotāji kā katoļi, šajā gadījumā ir mēreni bezjēdzīgi, jo arī Anglijai vai Vācijas ziemeļu daļai nemaz nebija pašai savas inkvizīcijas, taču raganu slepkavošana tur izpaudās īpaši nežēlīgi un turklāt neredzēti masveidīgi.
Tāpēc daudzi mūsdienu pētnieki mēģina norādīt uz to, ka savā ziņā šeit varētu runāt par īpašo nacionālo atšķirību, kas anglosakšiem joprojām ļauj saglabāt planētu apdzīvojošās cilvēces lielāko “plēsoņu” statusu arī mūsdienās.
