Planētas noslēpumi: “Noslēpumos tīti” metāliskie Ķīnas burvju spoguļi 0
Māris Zariņš, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Kopš neatminamas senatnes tieši spogulis kalpojis kā viens no galvenajiem mistiskajiem sadzīves priekšmetiem. Izmantojot to, mēdz zīlēt, saskatīt pagātnes un nākotnes notikumus. Daudzi tic, ka spogulis kalpo kā durvis uz citu realitāti, vilinošo aizspoguļa noslēpumainību. Un, lai arī mūsdienu puslīdz izglītotajā sabiedrībā tamlīdzīgus uzskatus dēvē par māņiem, tomēr, izrādās, realitātē patiešām ir tādi spoguļi, kurus bez liekas šaubīšanās var dēvēt par maģiskiem.
Dāvana no aizvēsturiskajiem gadsimtiem
Saistībā ar dažādiem maģiskajiem spoguļiem, iespējams, vispārsteidzošākie un ar neatminētu noslēpumu apveltītie ir savdabīgie Senās Ķīnas apaļie bronzas rokas spoguļi. To otrā pusē ir zīmējums vai ornaments, kas parasti ataino drakonu, Budu vai hieroglifus, kuru jēgu, visdrīzāk, jau vairs neizdosies atminēt. Taču šo spoguļu īpaši pārsteidzošā īpašība ir nevis aizmugures attēli, bet tieši tas, ka, nokļūstot uz tā atstarojošās puses saules gaismai, tā uz sienas atveido šo otrās puses attēlu. Proti, metāls kļūst it kā caurskatāms! Taču ir labi zināms, ka tas gluži praktiski nemaz nav iespējams.
Vēstīts, ka iespējamais atminējums bijis atrodams senajā ķīniešu manuskriptā “Piezīmes par senajiem spoguļiem”, kas esot vismaz 1200 gadu vecs. Taču kādā brīdī manuskripts bez pēdām pazudis. Tostarp pētnieki vērsuši uzmanību faktam, ka Ķīnas vēsturē jau vismaz divas reizes pēc šķietami absolūtas zinību par šo spoguļu izgatavošanas tehnoloģiju pazušanas tie tomēr atkal uzradušies no jauna…
Visvecākais no zināmajiem izrakumos atrastajiem šādiem spoguļiem datēts ar aptuveni 500. gadu. Nākamais vecākais spogulis attiecināts jau tikai uz Tangu dinastijas imperatora valdīšanas laiku ap 950. gadu. Var piebilst, ka kopā ar imperatoru vienā kapā apglabātas 26 viņa sievas vecumā no 13 līdz 26 gadiem, un viņu visu savdabīgajā kopīgajā apbedījumā bijis tikai viens šāds maģiskais spogulis. Līdz ar to pētniekiem ir jautājums: kāpēc gan senie ķīniešu meistari, kuru rīcībā bija senās šo metāla spoguļu izgatavošanas tehnoloģijas, kas dotu iespēju liela apmēra ražošanai, to nav darījuši, sak, kaut vai tikai sava imperatora interesēs? Visdrīzāk, atbilde ir ļoti vienkārša – tomēr nav bijis gan viņiem tādu tehnoloģiju.
Mūsdienās uzradusies visnotaļ interesanta versija. Ņemot vērā to, ka nav iespējams izlasīt spoguļa otrā pusē uzrakstītos hieroglifus, var rasties arī šāds jautājums: vai nav tā, ka šos maģiskos priekšmetus savulaik radījusi kāda cita aizvēsturiska civilizācija, par kuru cilvēcei vispār nav nekādu zināšanu?
Vai noslēpums tomēr ir atklāts?
Drīz izrakumos arheologi sāka atrast arī noslēpumainus vara spoguļus, kas attiecināmi uz Miņu dinastijas valdīšanas laiku (14.–17. gadsimts). Tādi tagad atrodami daudzos pasaules muzejos, taču vienlaikus tie novērtēti tik ļoti augstu, ka pētniekiem joprojām liegta iespēja tos pamatīgi izpētīt. Arī šie spoguļi spēj uz to gludi nopulētās metāliskās virsmas nokļuvušos saules starus pārveidot tajos attēlos, kas izveidoti to otrā pusē. Tas lielā mērā varētu liecināt par to, ka tajā laikā ķīniešu meistari tomēr bija spējuši atminēt šādu metāla spoguļu izgatavošanas noslēpumu. Un tieši tad, visdrīzāk, arī varētu būt tapis jau pieminētais manuskripts par tādu priekšmetu izgatavošanu. Turklāt tā drīzo pazušanu neesot iemesla uzskatīt par gluži nejaušu…
Tikko par tādiem priekšmetiem uzzinājuši, eiropieši acumirklī vēlējās pilnībā noskaidrot, kādā veidā atbilstoši senajām ķīniešu metodēm apstrādāts metāls spēj sev laist cauri gaismu. Un šie pētījumi esot ilguši precīzi 100 gadu. Pirmie mēģinājumi datēti ar 1832. gadu, savukārt pirmo zinātniskajā aspektā loģisko teoriju par šādu spoguļu izgatavošanu 1932. gadā noformēja britu pētnieks Viljams Bregs. Viņaprāt, zīmējums vispirms izgatavots uz priekšmeta aizmugurējās virsmas, tad priekšējo pusi plānā kārtā nosedza ar amalgamu, uz kuras uzklāja tādu pašu zīmējumu, taču tas līdz noteiktiem apstākļiem palika acij neredzams. Lielā mērā par labu šai versijai liecinot 19. gadsimtā veiktie neskaitāmie eksperimenti nolūkā tādus spoguļus uzsildīt. Tādos gadījumos virsējo priekšpuses amalgamas kārtu nācās sabojāt un atveidotais attēls sanāca izkropļots. Tostarp zināmi tādi spoguļi, kas pēc saules gaismas nonākšanas uz to virsmas uz apkārt esošajiem priekšmetiem projicē nevis tā paša spoguļa aizmugurē esošo attēlu, bet gan kaut ko pilnībā citu.
Tiesa, bija arī vēl kāda cita versija par šo maģisko spoguļu izgatavošanu. Ķīniešu pētnieks Šens Kua izvirzīja pieņēmumu, ka izgatavošanas procesā smalkā virsējā kārtiņa atdzisa ļoti ātri, savukārt aizmugurējā ar tur esošo attēlu, kas bija ievērojami biezāka, to darīja lēnāk. Un, pateicoties tam, izstrādājumā uzradās praktiski nepamanāmas mikroskopiskas plaisas, kas laiž cauri saules starus. Un, ja salīdzina eiropiešu un ķīniešu pētnieku piedāvātās versijas, nākas atzīt, ka Brega variants tomēr šķiet kaut kā tuvāks iespējamajai realitātei.
Vēl var piebilst, ka kaleidoskopa izgudrotājs skotu fiziķis Deivids Brūsters (1781–1868) arī esot bijis pārliecināts: metāla spoguļu izgatavošanā zīmējumus uz to priekšpuses veic, izmantojot vāju skābes šķīdumu, pēc kā jāveic to rūpīga slīpēšana. Turklāt papildus viņš vēl piedāvāja sakārtot šādu spoguļu masveida ražošanu Eiropā, paredzot, ka tiem būs liels pieprasījums. Taču tā arī nevienam neizdevās radīt to tehnoloģiju, kādu savulaik izmantojuši senie meistari.
Noslēpumainās tehnoloģijas meklējumos
Patlaban zinātnieku aprindās figurē trīs galvenie laika nogriežņi par saules gaismas ietekmē attēlus projicējošu metāla spoguļu iespējamo izgatavošanu, turklāt uzsverot, ka pati reālā izgatavošanas tehnoloģija neatgriezeniski gājusi zudībā. Visdrīzāk, pirmos tādus spoguļus radījusi kāda ļoti sena civilizācija, un pie ķīniešiem mūsu ēras pirmās tūkstošgades vidū nonākuši burtiski tikai daži eksemplāri. Bet gluži patstāvīgi Ķīnā tos izgatavot meistari iemācījušies 14. gadsimtā, pēc kā paši šo tehnoloģiju atkal pilnībā aizmirsuši.
1961. gadā Ķīnas Tautas Republikas premjerministrs Džou Eņlajs, apmeklējot noslēpumaino spoguļu izstādi Šanhajas muzejā, deva rīkojumu uzmeklēt un atjaunot to izgatavošanas tehnoloģiju. Aptuveni divus gadus vairāki zinātniskās pētniecības institūti centās izpildīt savas augstās amatpersonas rīkojumu, un lielā mērā viņu uzņēmība atalgojās. Ķīniešu pētniekiem izdevās atrast šādu spoguļu izgatavošanas tehnoloģiju, taču tā joprojām palikusi noslēpums visai pārējai pasaulei.
Tostarp 1999. gadā amerikāņu pētnieki Kalifornijas universitātē atļāvās vienu no šādiem senajiem spoguļiem vienkārši pārzāģēt uz pusēm, rūpīgi izpētot šķērsgriezumu. Izrādījās, diemžēl neviena no populārajām versijām tomēr nav attaisnojusies: neatrada ne mikroskopiskās plaisas, ne smalkus jebkādu materiālu slāņus, ne apstrādes ar skābi pēdas. Tostarp ķīnieši joprojām turpina dziļdomīgi klusēt.
Taču pēkšņi sarosījušies krievu pētnieki. Nesen netālu no Krasnojarskas esošajā Minusinas ieplakā arheologi atraduši uzreiz veselu šādu spoguļu kolekciju, ko veido 360 (!) senie burvju spoguļi, kas visi datējami ar 14. gadsimtu. Un tie ir vecāki par atrastajiem ķīniešu analogiem. Var pieņemt, ka tieši mūsdienu Sibīrijas teritorijā savulaik atradušās pirmās tādu spoguļu izgatavošanas darbnīcas, no kurienes attiecīgie maģiskie priekšmeti vēlāk nonākuši arī Ķīnā. Līdz ar to ir iemesls uzskatīt, ka šo spoguļu izgatavošanas tehnoloģijas mīklas atminējums meklējams kaut kur Krasnojarskas apkaimē.
