Planētas noslēpumi: Larisas izglābšanās kāzu ceļojuma aviokatastrofā vēl ilgi bija rūpīgi glabāts noslēpums 0
Signe Koļcova, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
1981. gada 24. augustā PSRS lidmašīna An–24PB, lidojot reisā Dienvidsahalīna–Komsomoļska, pie Amūras 5220 metru augstumā sadūrās ar militāro bumbvedēju Tu–16K. Nokrītot no tāda augstuma, šajā šaušalīgajā katastrofā absolūti brīnumainā kārtā pamanījās izdzīvot tobrīd 20 gadus vecā studente Larisa Savicka, kura kopā ar dzīvesbiedru atgriezās no kāzu ceļojuma. Traģēdija notika nepiedodamas dispečeru nolaidības dēļ, abu lidaparātu atlūzas uz zemes tika izmētātas ļoti lielos attālumos, bet Larisas izglābšanas detaļas vēl ilgu laiku pēc notikušā bija uz visstingrāko noslepenotas.
Baisā pamošanās
Larisa un Vladimirs Savicki dzīvoja un mācījās Blagoveščenskā: viņa – medicīnas, viņš – pedagoģiskajā institūtā. Viņi bija tikko apprecējušies un baudīja tā dēvēto medusmēnesi. Vispirms jaunie ļaudis viesojās Vladivostokā pie Larisas radiniekiem, tad aizlidoja pie Vladimira vecākiem uz Komsomoļsku pie Amūras. Atpakaļceļā viņi iegādājās biļetes uz reisu Nr. 811 no Dienvidsahalīnas. Sarežģītu meteoroloģisko apstākļu dēļ izlidošana aizkavējās. Kad beidzot varēja lidot, ieejot salonā, varēja redzēt, ka ir neraksturīgi daudz brīvu vietu. Pavadones piedāvāja jaunlaulātajiem ieņemt vietas lidmašīnas priekšgalā labajā pusē, taču Larisai pilnībā neizskaidrojamu iemeslu dēļ nezin kāpēc esot gribējies atrasties tuvāk astes galam, arī neskatoties uz to, ka vispārpieņemts viedoklis pauž – tur visvairāk mēdz kratīt.
Vēlāk noskaidrojās, ka tā lidmašīnas salona daļa, kur pavadones sākotnēji gribēja nosēdināt Vladimiru un Larisu, katastrofas brīdī bija pilnībā iznīcināta. Bet vispār katastrofā gāja bojā 11 abu lidmašīnu apkalpju locekļi (seši militārie un pieci civilie lidotāji) un 26 pasažieri – 25 pieaugušie un viens bērns.
Larisa tātad izvēlējās vietu pie iluminatora lidmašīnas astes daļā un jau drīz pēc pacelšanās gaisā aizmiga. Atmošanās sanāca vairāk nekā baisa: spēcīgs trieciens, pēkšņs aukstums – no +25 grādiem pēc athermetizēšanās acumirklī iestājās -30 grādi –, šaušalīgi pārējo pasažieru kliedzieni, haoss un juceklis. Līdzās sēdošais vīrs Vladimirs acumirklī bija beigts – viņa seju zem asiņu jūras pat lāgā nevarēja saskatīt. Fizelāža sāka sajukt gabalos, Larisa sajuta, kā viņu pēkšņi nomet uz grīdas ejā starp sēdvietu rindām…
Liktenīgā sadursme gaisā
Tajā liktenīgajā dienā vietējā gaisa trasē Bureja–Čegdomina risinājās militāro lidmašīnu mācību manevri. Pasažieru lidmašīnas An–24 apkalpe diemžēl bija mazliet novirzījusies no sava lidojuma koridora. Bet liktenīgo lomu tomēr nospēlēja armijas un civilo dispečeru nesaskaņotā rīcība, kā rezultātā militārā bumbvedēja Tu–16K apkalpe, izlidojusi no Zavitinskas lidlauka, nesaņēma nekādu informāciju par to, ka tieši līdzās gaisā jau atrodas pasažieru lidmašīna…
Pulksten 15:21 pēc vietējā laika 70 kilometru attālumā virzienā uz austrumiem no lidlauka notika šaušalīgā sadursme. Trieciena rezultātā vispirms pilnībā gabalos sadalījās bumbvedējs. Pasažieru lidmašīna pazaudēja abus spārnus, degvielas tvertnes un daļu fizelāžas, bet milzīgs astes daļas fragments, savdabīgi planējot, krita zemē lielā mērā baisi atraktīvā paskatā – no tā periodiski atdalījās dažādi citi gabali, kamēr pāri palika faktiski tikai neliels fragments ar burtiski dažiem pasažieru krēsliem, no kuriem vienā brīnumainā kārtā sēdēja neiedomājamā pārbīlī esošā Larisa. Vēlāk pētnieki aprēķināja – šis kritiens līdz saskarsmei ar zemi ildzis vismaz astoņas minūtes!
Pati Larisa vēlāk paudusi, ka tajā mirklī, kad izmesta šaurajā ejā, viņa esot acumirklī atcerējusies epizodi no burtiski nesen skatītas 1974. gada itāļu un amerikāņu kopražojuma kinofilmas “Vēl mēdz notikt brīnumi”, kuras sižets balstīts gluži reālos notikumos. Proti, šī filma vēstīja par 1971. gadā Peru notikušo aviokatastrofu, kurā gāja bojā 92 cilvēki. Vienīgā toreiz izdzīvojusī bija 17 gadus vecā Džuliana Margareta Kepke – vācu emigrantu atvase, viņa lidoja kopā ar māti, kura diemžēl gāja bojā. Toreiz lidmašīnas piloti nebija atbilstoši novērtējuši kādu lietus mākoni, atsakoties to drošības pēc aplidot pa kādu drošāku zonu. Lidmašīnas spārnā trāpīja zibens, acumirklī izraisot degvielas tvertnes uzsprāgšanu, un tā rezultātā gaisā sadalījās vairākos gabalos. Džuliana vienkārši iekrampējās krēslā un kopā ar vienu no lielajām lidmašīnas atlūzām nogāzās mežā, rezultātā gūstot smagas traumas, taču spēja izdzīvot. Turklāt, kamēr viņu atrada vietējie meža cirtēji, Džuliana smagi ievainotā stāvoklī džungļos pavadīja desmit dienas!
Vēlāk gan pati Džuliana teikusi, ka filma “Vēl mēdz notikt brīnumi” diemžēl sanākusi krietni vien panaiva. Taču tieši šī filma līdzīgā katastrofā deva iespēju izglābties vēl vienai meitenei.
Nezaudēt dūšu līdz pēdējam mirklim
Larisa visā pilnībā atcerējās, kādā veidā izdzīvoja filmas varone un tātad viņas reālais prototips dabā, tāpēc automātiski centās rīkoties tieši tāpat: vispirms spēja piecelties no grīdas un ierāpties atpakaļ sēdvietā, cieši piespiežoties krēslam. Atbilstoši viņas teiktajam lidmašīnas atlūzu fragments, kura izmērs piezemēšanās brīdī jau bija vairs tikai aptuveni 3×4 metrus liels, patiešām dīvaini planēja tā, ka viņa pat varēja raudzīties pa iluminatoru. Viņa cerēja, ka vajadzīgajā mirklī spēs sagrupēties vismaz tā, ja gadījumā nāve ir neizbēgama, lai tā vismaz nebūtu pārlieku sāpīga un mokoša.
Uz zemes lidmašīnas astes fragments ar visu tur krēslā sēdošo Larisu “piezemējās” pietiekami biezā bērzu birzī. Tajā brīdī meitene zaudēja samaņu, taču, jau pēc mirkļa atjēgusies, viņa vispirms saprata, ka joprojām sēž lidmašīnas krēslā līdzās mirušajam vīram, bet pati ir dzīva. Viņa nejuta sāpes, lai gan, kā vēlāk noskaidrojās, viņai bija izsisti praktiski visi zobi, salauzta roka un divas ribas, kā arī gūts nopietns mugurkaula bojājums un smadzeņu satricinājums.
Galvā joprojām mājoja doma, ka nekādā gadījumā nevajadzētu zaudēt dūšu vai ļauties panikai un izmisumam. Iztraususies laukā, Larisa vispirms no dažādām atlūzām sameistaroja kaut ko līdzīgu primitīvam būcenim, tādā veidā mežā viena pati pavadot divas diennaktis. Visu šo laiku teju vai bez mitas lija lietus. Larisa bija spējusi sevi nosaitēt ar dažādiem polietilēna gabaliem, tādējādi cenšoties pasargāties gan no slapjuma, gan nebeidzamām odu ordām. Tostarp viņa dzēra lietus ūdeni no peļķēm un pārtika no ogām. Mēģināja iekurt uguni, taču tas neizdevās. Tostarp viņai pāri vairākkārt pārlidoja helikopteri, kuriem Larisa izmisīgi no zemes māja ar kaut kur patrāpījušos sarkanas lupatas gabalu. Taču piloti vēlāk atzinuši, ka vispār jau šos žestus ir redzējuši, taču, pat nespējot iedomāties, ka tur varētu būt kāds šādā katastrofā neiespējamā veidā izdzīvojušais, tikai nodomājuši, ka mājēja ir mazliet garlaicības mākta ģeologu pavāre.
Un tikai pēc divām dienām Larisu gluži nejauši atrada militārpersonu grupiņa, kuriem bija dots uzdevums pārķemmēt mežu galvenokārt tieši mirušo ķermeņu meklējumos. Meklētāju grupas komandieris vēlāk teicis, ka esot divas reizes izbaudījis ārkārtīgi spēcīgas emocijas. Vispirms viņš atvieglojumā uzelpojis, ieraugot lidmašīnas pasažiera krēslu, kurā atradās cilvēka figūra “vienā gabalā”, nevis šaušalīgi cilvēka miesas gabali, kurus jau bija nācies uzlasīt no zemes vai no koku zariem. Bet nākamajā momentā jau iestājies īstens šoks, kad šī figūra pēkšņi pacēla roku un visnotaļ lietišķi nogalināja uz sevis kārtējo odu…
Par spīti ļoti smagajām traumām, Larisa bija turējusies līdz pašam pēdējam mirklim. Vēstīts, ka pat militāristu operatīvi izsauktajā helikopterā viņa ieraususies pati saviem spēkiem.
Slepenība un minimālā kompensācija
Līdz tam brīdim visi abu lidmašīnu apkalpju locekļi un pasažieri jau bija oficiāli pasludināti par gājušiem bojā. Arī Larisas tuvinieki jau bija paspējuši pieteikt viņas bēres un sagatavojuši kapa vietu. Bet…
Larisas atlabšanas periods nebija nemaz tik viegls, kā sākotnēji varētu likties, un tas ilga vairākus mēnešus. Protams, speciālisti ļoti rūpīgi un pamatīgi centās iepazīt unikālo gadījumu par Larisas kritienu no tik ārkārtīgi liela augstuma un izdzīvošanu. Rezultātā nācās secināt, ka meitenei izglābties palīdzējusi virkne dažādu apstākļu sakritību. Lidmašīnas atlūzu gabals ar krēslu, kurā viņa atradās, nekrita gluži kā akmens, bet gan savdabīgā veidā planēja. Savukārt bērzi izrādījās izšķiroši kā kritiena amortizētāji. Larisa pati bija maksimāli kompakti “iekārtojusies” krēslā un sagatavojusies skarbam piezemējumam. Turklāt laika apstākļi bija pietiekami silti, kas deva iespēju turpat bērzu birzī izturēt divas smagas diennaktis, savukārt lietus nodrošināja nepieciešamo apgādi ar ūdeni.
Tiesa, plašākai sabiedrībai Larisas brīnumainā izglābšanās palika pilnībā nezināma līdz pat 90. gadu sākumam – galvenokārt tāpēc, ka padomju ierēdņi vispār nevēlējās biedēt sabiedrību ar jebkādu informāciju par gaisa katastrofām, arī ar tajās piedzīvotu brīnumainu izglābšanos. Bet vēlāk Larisas vārds iekļuva Ginesa rekordu grāmatas krievu izdevumā, turklāt vienlaikus uzreiz divās nominācijās. Larisa Savicka atzīta par cilvēku, pirmkārt, kurš izdzīvojis, nokrītot no maksimāli lielākā zināmā augstuma, otrkārt, kā cilvēks, kurš saistībā ar to saņēmis visminimālāko kompensāciju.
Proti, Larisai pēc visa pārciestā oficiāli izmaksāja 75 rubļus! Turklāt zināms, ka tajā gadījumā, ja viņa būtu gājusi bojā, tuvinieki no valsts saņemtu četras reizes vairāk – 300 rubļu. Turklāt ārsti vēl noraidīja arī viņas lūgumu piešķirt invaliditāti – nevienu no gūtajām traumām šajā šaušalīgajā kritienā attiecīgās komisijas neuzskatīja par… pietiekami nopietnu.
Galvenais – nekad nenolaist rokas
Padomju plašsaziņas līdzekļi par šo katastrofu nevarēja ziņot, jo viss ar to saistītais bija uz visstingrāko noslepenots. Visus trīs mēnešus, kurus Larisai nācās pavadīt slimnīcā, pie viņas palātas nenogurstoši dežurēja raksturīgi ļaudis privātā apģērbā, bet viņai pašai bija ar parakstu jāapliecina, ka nekad un nevienam nestāstīs par to, kas ar viņu atgadījies. Un viņa patiešām pirmo reizi par to publiski sāka runāt tikai pēc desmit gadiem, proti, kad bija beigusi pastāvēt valsts, kura bija piespiedusi viņu parakstīt klusēšanas zvērestu.
Pēc visa pārciestā Larisa spēja rast sevī spēkus atgriezties institūtā, pēc kura absolvēšanas sāka strādāt par pedagogu. 1986. gadā viņai piedzima dēls, kurš kļuva par viņas faktiski vienīgo dzīves jēgu. Tostarp pamazām sāka par sevi atgādināt arī šaušalīgajā kritienā gūto traumu sekas, piemēram, aizvien asāk to darīja bojātais mugurkauls. Tieši tādēļ diemžēl nācās aiziet no darba, pēc kā bija jāpārtiek tikai no dažādiem gadījuma darbiņiem: Larisa pārrakstīja dažādus tekstus, tirgoja grāmatas un apavus un tamlīdzīgi. Pēc PSRS sabrukuma Larisa kādu laiku puslīdz sekmīgi darbojās nekustamā īpašuma pirkšanas un pārdošanas jomā. 2013. gadā viņa 52 gadu vecumā nomira.
Tostarp var piebilst, ka pēc šīs katastrofas Larisa itin nemaz nebaidījās lidot lidmašīnā. Bet 24. augustu viņa allaž atzīmēja kā savu otro piedzimšanas dienu.
Izdzīvojošie aviokatastrofās
Kopš 1936. gada, kad sāka skrupulozi uzskaitīt šādus notikumus un analizēt, tādu gadījumu, kad aviokatastrofā izdzīvo viens vienīgais no visiem katastrofas bridī lidmašīnā bijušajiem cilvēkiem, tomēr nemaz nav bijis tik maz. Šajā uzskaitē iekļauti arī tādi gadījumi, kad pēc katastrofas uz zemes atrasti vairāki izdzīvojušie, taču viņu traumas diemžēl bijušas tik smagas, ka pārsvarā visi drīz (vismaz 30 dienu laikā) diemžēl nomiruši, dzīvajos paliekot tikai vienam.
Protams, tas ir galvenokārt saistībā ar civilo aviāciju, jo par militārajiem incidentiem pārliecinošus apkopojošus datus iegūt praktiski nav iespējams, jo sevišķi no neganti bruņotajām un superslepenajām militārajām lielvalstīm. Lai gan šis un tas tomēr ir atrodams. Tātad līdz 2021. gada 31. decembrim nepilna gadsimta laikā kopumā tādi bijuši 78 gadījumi, kad izdzīvo viens cilvēks. Un pēdējais no tiem ir gluži svaigs, turklāt tieši saistīts ar militāras lidmašīnas katastrofu: 2021. gada 8. decembrī Indijas gaisa spēku lidmašīnas Mi–17B5 aviokatastrofā izdzīvoja indietis Varuns Singhs, bet pārējie 13 tajā bijušie cilvēki gāja bojā.
Savukārt pie “veiksmīgajām meitenēm” vēl var pieskaitīt arī divus pavisam mazus bērnus. Vispirms tā ir tobrīd četrus gadus vecā Sesīlija Sičana, kura vienīgā izdzīvoja aviokatastrofā ASV 1987. gada 16. augustā, bojā ejot visiem pārējiem lidmašīnā esošajiem 154 cilvēkiem, ieskaitot viņas vecākus. Un tāda ir arī katastrofas momentā 3,5 gadus vecā Žasmina Ļeontjeva, kura 2017. gada 15. novembrī cieta lidmašīnas L–410 katastrofā nosēšanās laikā Nelkanas lidlaukā un no lidmašīnā esošajiem septiņiem cilvēkiem vienīgā palika dzīva.
Un, protams, par tādu var droši uzskatīt absolūto augstuma rekordisti čehieti Vesnu Vuloviču, kura izdzīvoja jau pēc neapšaubāmi pārdabiska brīvā kritiena bez izpletņa no 10 160 metru augstuma. Šī aviokatastrofa notika 1972. gada janvārī, dienvidslāvu aviolīniju lidmašīnai DC–9–32 veicot lidojumu no Stokholmas uz Belgradu. Lidmašīna uzsprāga gaisā aptuveni stundu pēc lidojuma uzsākšanas. Vēlāk noskaidrojās, ka nostrādājis spridzeklis, kuru tur, visdrīzāk, ievietojuši kādas teroristiskas organizācijas dalībnieki, kuri gan tā arī nepieteicās.
No 28 lidmašīnā esošajiem cilvēkiem izdzīvoja tikai tobrīd 22 gadus vecā pavadone, kurai cita starpā šajā lidmašīnā nemaz nevajadzēja atrasties, jo tās dienas rītā pienākumu sadalē bija ieviesusies kaut kāda kļūda un kādam bija sajukušas pavadones ar krietni līdzīgiem uzvārdiem un pilnībā vienādiem vārdiem. Turklāt tajā momentā Vesna pat vēl nemaz nebija pilnībā izgājusi visu stažiera kursu, tāpēc sirds dziļumos mazliet nopriecājās par tādu kļūdu un iespēju uzreiz pastrādāt pa īstam. Tostarp zīmīgi, ka pēc šīs katastrofas otra pavadone acumirklī aizgāja no darba aviokompānijā un, kā vēstīts, savā mūžā vairs nekad neesot lidojusi.
Bet Vesna pēc lidmašīnas uzsprāgšanas un sadalīšanās gabalos nokrita zemē un izdzīvoja. Tiesa, viņa gan nespēja atcerēties praktiski nekādas detaļas, jo esot teju vai acumirklī zaudējusi samaņu. Bez lielas pārliecības, taču speciālisti vēlāk vienojās, ka, iespējams, tas arī paglābis viņu no bojāejas iespējamas sirdstriekas rezultātā. Tostarp jau par mēreni kuriozu var uzskatīt faktu, ka pēc tā, kad viņu netālu no kāda ciemata Čehoslovākijā atrada vietējie iedzīvotāji, kuri skaidri un gaiši redzējuši, kā meitene tiešā ceļā nokrīt no gaisa, pirmais, ko Vesna vēlējusies, atgūstot samaņu, esot bijis… uzsmēķēt.
Un vēl šeit var pieminēt arī katastrofas brīdī 13 gadus vecās francūzietes Baijas Bakarijas fantastisko izglābšanos, lidojot kopā ar mammu un vectētiņu Airbus A310, kas cieta katastrofā 2009. gada 30. jūnijā Āfrikas piekrastē. Viņa bija vienīgā izdzīvojusī no 152 pasažieriem. Baija kopā ar lidmašīnas atlūzām iekrita jūrā Mozambikas līcī, pavadot tur kopā ar šaudīgām haizivīm aptuveni 10 stundas. Viņu laimīgā kārtā izglāba kāds vietējais zvejnieks, nogādājot tuvākajā slimnīcā, kur konstatēja, ka meitenei nav praktiski neviena puslīdz vērā ņemama savainojuma. Un tas, iespējams, arī viņu paglāba no haizivju uzbrukuma, jo šīm plēsoņām, kā zināms, vispirms jāsajūt kaut vai vismazākā asiņu smaka.
Vēl var piebilst, ka 2010. gada janvārī Baija publicēja autobiogrāfisku darbu “Izdzīvojusī”, un jau maijā slavenais kinorežisors Stīvens Spīlbergs piedāvājies nopirkt šo atmiņu ekranizācijas tiesības, taču viņa atteikusi…
