PLANĒTAS NOSLĒPUMI: Krievijā “neesošās” priekameitas strādāja VDK pakļautībā 0
Māris Zariņš, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Pasaulē pirmās sociālistiskās valsts pilsoņiem centās iegalvot, ka PSRS nav un nemaz nevar būt prostitūcijas, kas plaukstot un zeļot tikai pagrimušajos Rietumos, kur bez izņēmuma viss ir pērkams un pārdodams. Protams, tā ne tuvu nebija patiesība, vienkārši to kā faktu maksimāli noklusēja, savukārt pērkamās mīlas priesterienēm nācās apkalpot ne tikai maksājošos ierindas klientus, bet arī šā ēnu rūpala piesedzējus valsts un tiesībsargājošajās struktūrās. Ieskaitot katrā ziņā specdienestus.
Piemeklēt savu vietu tautsaimniecībā
Tā kā PSRS neglābjami saistīta ar Krievijas vēsturi, uzreiz jāpiebilst, ka pirms boļševiku apvērsuma impērijā nepastāvēja kriminālais liegums nodarboties ar prostitūciju, lai gan vienlaikus bija spēkā sods par savešanu un sutenerismu. Prostitūtas bija stingrā policijas uzskaitē, katrai no viņām bija sava individuālā “maiņas karte”, kuru vāciņu krāsas dēļ tautā iedēvēja par “dzelteno biļeti”. Tas bija dokuments, ko prostitūtām izsniedza pret atņemto pasi, un tajā veica regulāras atzīmes par medicīniskajām apskatēm un valsts nodevas nomaksāšanu. Ar prostitūciju Krievijas impērijā (faktiski arī tagadējā Latvijas teritorijā) drīkstēja nodarboties personas, kuras sasniegušas 16 gadu vecumu, savukārt priekamājas jeb bordeļi drīkstēja atrasties ne tuvāk par 300 metriem no baznīcām, skolām un citām mācību iestādēm. Avotos vēstīts, ka tikai vienā Pēterburgā 1917. gada liktenīgo notikumu priekšvakarā reģistros bijis vairāk nekā 20 000 prostitūtu.
Savukārt boļševiki uzskatīja, ka priekameitas ved izvirtībā revolucionārās tautas masas. Un 1918. gada augustā strādnieku valsts līderis Vladimirs Ļeņins, uzzinājis par Ņižņijnovgorodā ieplānoto baltgvardu sacelšanos, nosūtīja vietējiem boļševiku biedriem prasību vispirms sagūstīt, tad izvest ārpus pilsētas un vienkārši nošaut simtiem vietējo prostitūtu, lai viņas nevarētu turpināt apdzirdīt revolūcijas karavīrus…
Katrā ziņā pērkamo mīlu PSRS pasludināja par absolūtu sociālo anomāliju, kuru radījusi un pilnveidojusi iepriekšējā, gāztā sabiedriskā iekārta. 1918. gada oktobrī Pēterburgas padome izdeva rīkojumu par to, ka sievietēm, kuras nodarbojas ar prostitūciju, nekavējoties jāmeklē sev cits darbs, savukārt tās, kuras apzināti izvairīsies no sabiedriski derīgas nodarbošanās, sodīs ar piespiedu darbu uz laiku līdz vienam mēnesim. Savulaik leģendārā revolucionāre Aleksandra Kolontaja, kura pati pat ne tuvu nebija morālās tīrības un tikumības paraugs, lai gan ar šo savu attieksmi un izdarībām nepelnīja sev iztiku, kādā no saviem rakstiem paudusi: “Vīrietis, kurš nopircis sievietes glāstus, jau pārstāj viņā redzēt līdzvērtīgu biedru.” Kādā brīdī Ļeņins nāca klajā arī ar piedāvājumu “pievērst prostitūtu [vērtības] ražojošam darbam, piemeklējot viņai vietu tautsaimniecībā”.
Nosūtīja arī uz ieslodzījuma vietām
1922. gadā KPFSR Kriminālkodeksā iekļāva pantu, kas paredz sodīt par priekamāju uzturēšanu un sieviešu vervēšanu prostitūcijai – līdz trim gadiem ieslodzījumā ar mantas konfiskāciju. Tostarp pati intīmo pakalpojumu sniegšana oficiāli tomēr neskaitījās aizliegta: pastāvēja tātad uzskats, ka šī apkaunojošā parādība padomju valstī jau ir pilnībā izskausta un likvidēta, tāpēc tā pat nekur vairs nav jāpiemin. Tostarp arhīvos esot saglabājušies dokumenti, kas liecina par to, ka milicija savulaik sastādījusi protokolus par desmitiem prostitūcijas perēkļu slēgšanu, kas darbojās dažādu tirdzniecības organizāciju paspārnē. Visievērojamākais no tādiem esot atradies Pēterburgā, Ņevas prospektā, kādas lielas kažokādu tirgotavas dibenistabā. Atbilstoši tolaik apkopotajai statistikai prostitūtu pakalpojumus tā laikposma PSRS izmantojuši 40–60% padomju vīriešu! Te tev nu bija, sak, mums jau nekā tāda nemaz vairs nav!
Jauna pakāpe cīņā ar prostitūciju iesākās 30. gadu sākumā, kad Sociālā nodrošinājuma tautas komisariāts izsludināja lēmumu par speciāla režīma koloniju ierīkošanu, uz kurām bez īpaša tiesas lēmuma varēja nosūtīt tos, kuri, kā uzskatīja attiecīgas valsts iestādes, izvairās no sabiedriski lietderīga darba. Zem šā panta nokļuva arī prostitūtas. Var piebilst, ka 1937. gadā šīs kolonijas iekļāvās bēdīgi slavenajā GULAG nometņu sistēmā. Zināms, ka lielākā tieši prostitūtām paredzētā kolonija bijusi ierīkota Maskavas apgabala Troicas–Sergija klosterī.
Līdz ar tā dēvētā lielā terora sākšanos “mīlas priesterienes” sāka pieskaitīt (strādnieku) šķiras ienaidniekiem, jau tiesas ceļā piespriežot brīvības atņemšanu saistībā tieši ar politisku apsūdzību. Savukārt 2. Pasaules kara laikā midzeņi jeb “bardaki”, kā tos tolaik dēvēja tautā, jau atkal nebija vairs tik reta parādība. Krievu vēsturnieks Nikolajs Dobrotvors savā vēlāk publicētajā dienasgrāmatā vēstījis par ierakstu 1941. gada 26. septembrī: “Ēdnīcā noklausījos divu karavīru pretīgu sarunu par to, ka pastāv nelegāli bardaki. Meitenēm esot 16–17 gadi. Maksa par vienu nakti kopā ar uzkodām – 100 rubļi. Un šie komandieri gatavojas šonakt doties uz vienu no tādiem namiem.”
Savaldītie mīlas prieki un krimināls
50. gados PSRS valdība uzsāka vēl vienu mēģinājumu vismaz daļēji “atbrīvot sabiedrību” no priekameitām jeb “naktstauriņiem”. Saistībā ar to, ka tā arī nebija noformēts kriminālatbildības pants par nodarbošanos ar prostitūciju, attiecīgās sievietes centās saukt pie atbildības par zagšanu, sīko huligānismu vai ko tamlīdzīgu.
1956. gadā Ļeņingradas (bijusī Petrograda, Pēterburga) izmeklēšanas orgānu operatīvie darbinieki noformēja apjomīgu ziņojumu par pilsētā zināmajām vismaz 600 prostitūtām, kuru vārdi kaut kādā saistībā bija iekļauti milicijas protokolos vai notikumu un negadījumu aprakstos. Un tad arī noskaidrots, ka pērkamās sievietes galvenokārt uzaicina savus klientus uz īrētiem apartamentiem, kurus pamatā izīrēja vientuļi pensionāri, par to saņemot 15 rubļus. Tāpat plaši izplatīta bija intīmā kopošanās automašīnās – nolīgtā auto šoferis uz attiecīgā akta laiku vienkārši izkāpa pastaigāties. Retākos gadījumos klientu apkalpošana notikusi arī vārtrūmēs vai klusās pažobelēs. Vidējā cena par sniegtajiem pakalpojumiem bijusi no 25 līdz 100 rubļiem (laikā, kad vidējā strādājošo alga valstī bija 750 rubļu – vēl pirms naudas reformas).
Lielākā daļa prostitūtu absolūti nekautrējās aptīrīt lētticīgākos vai pamatīgāk iereibušos no saviem klientiem. Piemēram, kāds arhīvos atrasts milicijas protokols paužot: 1936. gadā dzimusī pavieglas uzvedības meiča bez noteiktas nodarbošanās vārdā Olga Zubkova pie Maskavas stacijas iepazinusies ar kādu pilsoni uzvārdā Gavrins, pēc kā abi taksometrā aizbraukuši uz Čeļjuskiniešu parku (kopš 1991. gada – parks Udeļnij), kur iedzēruši degvīnu un veikuši dzimumaktu. Kad pēc tā nogurušais un pārmēru iereibušais Gavrins turpat aizmidzis, Zubkova viņu vienkārši apzagusi un pazudusi. Pēc dažām dienām vainīgā sazīmēta, atrasta un arestēta.
Vēstīts, ka aptuveni trešā daļa padomju prostitūtu savu pikanto nodarbi savienoja ar patiešām reālu darbu, tostarp arī ražošanā. Piemēram, 1956. gada sākumā milicijas redzeslokā bija nonākušas tobrīd 20 gadus vecā Jekaterina Batalova un 22 gadus vecā Nadežda Karnauhova. Viņas reiz iepazinušās ar diviem vīriešiem un aizvedušas sev līdzi uz kādu dzīvokli Dzeržinska ielā, kur stājušās dzimumattiecībās un katra par to saņēmusi skaidrā naudā 30 rubļus. Papildus noskaidrojies, ka abas sievietes ikdienā visnotaļ priekšzīmīgi un cītīgi strādāja 1. piena kombinātā…
Tautas lepnums par savu līderi
Taču laikam jau var apgalvot, ka pa īstam labi atstrādāta intīmo pakalpojumu sniegšanas sistēma PSRS izveidojās tikai 70. gados, apogeju sasniedzot 80. gadu beigās, kad izsaukt prostitūtu bija tikpat vienkārši, kā pasūtīt picu ar piegādi jebkurā vietā. Proti, tas īstenojās kopš tā momenta, kad prostitūtas sāka kontrolēt jeb faktiski vienkārši ņēma savā paspārnē Valsts drošības komiteja jeb VDK. Avotos esot atrodami dokumenti, kas liecina par to, ka šajā skarbajā iestādē pat esot bijusi īpaša apakšnodaļa ar neoficiālo nosaukumu “Nakts bezdelīgas”, ar ko apzīmēja tā dēvētās valūtas prostitūtas, kuras apkalpoja pārsvarā tikai ārzemniekus, turklāt vēl nolūkā papildus izspiegot no viņiem padomju specdienestiem nepieciešamo informāciju vai arī sarīkot visu tā, lai līdzīgi Valtera Šellenberga sistēmai Trešajā reihā attiecīgo aktu nofilmētu un vēlāk to varētu izmantot šantāžai.
Bez izņēmuma visu PSRS lielo pilsētu (protams, tas attiecināms arī uz Rīgu) viesnīcās bija īpaši numuri, kas aprīkoti ar pietiekami kvalitatīvu noklausīšanās un filmēšanas aparatūru. Atrodoties drošā patvērumā zem VDK “jumta”, valūtas prostitūtas bija pilnībā atbrīvotas no bažām par kaut kādām iespējamajām represijām milicijas vai pilsētas varas iestāžu izpildījumā, tāpēc darbojās droši, apņēmīgi un, šķiet, arī pietiekami produktīvi. Tā rezultātā faktiski ļoti neilgā laikā sakārtojās pilnībā jauna šā dīvainā biznesa infrastruktūra, kurā efektīvi līdzdarbojās viesnīcu un restorānu vadība un apkalpojošais personāls, kas turklāt vēl arī saņēma savu tiesu konkrētu procentu veidā par kopīgi aprūpētajiem un “izslauktajiem” klientiem. Savukārt VDK darbinieki deva prostitūtām jau gluži konkrētus uzdevumus, piemēram, sagādāt kādus dokumentus vai vismaz parūpēties par pietiekami pārliecinošu konkrēto ārzemnieku kompromitējošo materiālu, kā rezultātā varētu viņu piespiest parakstīt vai, gluži otrādi, neparakstīt kādu PSRS svarīgu dokumentu, un tamlīdzīgi. Vēstīts, ka 1989. gadā toreizējais PSRS VDK priekšsēdētājs Vladimirs Krjučkovs kādā intervijā atzinis: prostitūtas tolaik veidojušas vismaz 14% no visiem štatā un ārštatā esošajiem specdienestu informatoriem un aģentiem.
Var gan piebilst, ka seksa šantāža pat ne tuvu nav padomju specdienestu jaunieviesums un to neizgudroja arī Trešajā reihā, tāpēc PSRS to pielietoja arī vēl pirms zīmīgajiem procesiem 70. gados. Piemēram, 1956. gadā PSRS apciemoja spītīgais Indonēzijas prezidents Ahmeds Sukarno, kurš bija plaši pazīstams kā nevaldāmi baudkārs miesisko izklaižu cienītājs. VDK viņam jau kopš paša sākuma “Aeroflot” pavadoņu paskatā “piestiprināja” uzreiz vairākas profesionālas prostitūtas, kuras iesaistījās vētrainās orģijās, ko modrie okšķeri savukārt visā pilnībā nofilmēja. Taču šis bija gadījums, kad šantažētājiem nācās pamatīgi vilties. Kad augstajam ārzemju viesim nodemonstrēja pornofilmu ar viņu pašu galvenajā lomā, vienlaikus dodot skaidru mājienu par kaut kādu īpašu sadarbību, Indonēzijas prezidents nevarēja vien noslēpt sajūsmu par šo faktu, uzreiz pieprasot, lai viņam sataisa vairākas šīs filmas kopijas, kuras viņš tad varētu izdalīt saviem draugiem, lai viņi arī izklaidējas un vienlaikus atbilstoši novērtē sava prezidenta nevainojamo formu, kuru viņš attiecīgajā filmā nodemonstrējis uzreiz ar vairākām meičām. Prezidents Sukarno vēl esot skaidri pateicis: “Un mana tauta gluži noteikti arī būs lepna par savu prezidentu!”
Cena uz pazoles un atbalsta pleca sniedzējas
Prostitūtas savā paspārnē bija ņēmusi ne tikai VDK, bet arī pilsētu un rajonu komjaunatnes komitejas. Proti, komjaunieši saziņā ar specdienestiem attiecīgajā uzskaitē esošās prostitūtas veda uz tā dēvētajiem valdības pansionātiem, kur viņām bija jāapkalpo boļševiku partijas elite, vai arī iesaistīja kādos savos īpašajos pasākumos. Un katrā ziņā jāpiebilst, ka šo prostitūtu pakalpojumus bez maksas izmantoja gan noteikta daļa komjaunatnes organizāciju līderu, gan aktīvākie funkcionāri, gan, protams, arī paši VDK darbinieki. Vēstīts, ka šādus bezmaksas pakalpojumu seansus šajās aprindās mēdza dēvēt par “sestdienas talkām”, un vārds “sestdiena” šeit arī itin skaidri simbolizējot tādu pasākumu periodiskumu…
Protams, ir jāsaprot, ka ar ārzemniekiem un padomju augstākā ranga ierēdņiem nodarbojās tikai neliela daļa īpaši atlasītu un apmācītu prostitūtu, kas skaitījās tāda kā šīs profesijas augstākā kasta, uz kuru lielākā vai mazākā mērā tiecās visas šā rūpala dalībnieces, kurām tam piemita atbilstoši dotumi – vispirms tātad iekārojamā jaunība, ķermenis, ārējais izskats un dažādas prasmes. Piebilsts, ka šīs augstākās kategorijas padomju prostitūtu pakalpojumu cenas bijušas šādas: 50 dolāri par aktu vai 200 dolāru par visu nakti.
Savukārt zemākā kasta bija tā dēvētās “plecinieces” – tās, kuras uz ceļiem apkalpoja tālbraucējus šoferus. Mūsdienu pētnieki arī skaidrojuši šā savdabīgā apzīmējuma izcelsmi. 70. gados padomju autotransporta vadītāji izgudroja shēmu papildu kravu nogādāšanai atbilstoši “ceļa pleca” jeb tātad atbalsta principam, lai tādējādi samazinātu izdevumus, kādi neizbēgami rodas, braucot ar nepilnu kravu vai vispār bez tās. Un tad prostitūtas, kuras rausās iekšā šajās tālbraucēju mašīnās, sāka dēvēt par “pleciniecēm”. Izdevīgi. Bet lēti. Toties izdevīgi… Savukārt vispār par vislētākajām un viszemākās kārtas prostitūtām uzskatīja tās, kuras bija spiestas “strādāt” dzelzceļa stacijās.
Mazliet augstākas kategorijas un dārgākas prostitūtas rada iespēju uzaicināt klientu uz jau pieminētajiem īrētajiem dzīvokļiem. Daudzās pilsētās bija zināmi skvēri un pat atsevišķi soliņi tajos, kur sēdēja prostitūtas, kuru raksturīgā poza bija izstieptas kājas un uz apavu pazolēm uzrakstīta cena.
Turklāt fiksēts arī iepriekš jau daļēji aplūkotais fakts: vismaz puse prostitūtu PSRS ar to nodarbojās tikai nolūkā papildus piepelnīties gluži legālam un reālam darbam ražošanā. Tostarp klientiem vienmēr bija ļoti augsts risks uzrauties uz tā dēvētajām “klofelīnietēm” (pieber dzērienam iemidzinošas vielas un tad aptīra līdz pēdējai vīlītei) un arī vienkārši bandītu rokasmeitām.
80. gados iesākušos pārmaiņu jeb tā dēvētās pārbūves laikā prostitūcija PSRS jau pilnībā legāli iznāca no ēnas un vairs nebaidījās ne no viena un ne no kā. Tas bija laiks, kad jau praktiski visās viesnīcās, ieskaitot arī salīdzinoši nelielas provinces iestādes, to administratori parastas lietas kārtā piedāvāja cita starpā piegādāt arī priekameitas (vai arī puisīšus, kurus tajā laikā galvenokārt pieprasīja ārzemnieki) labi zināmu pakalpojumu sniegšanai. Tas bija brīdis, kad brūkošajai boļševiku impērijai vairs nebija laika izplatīt liekulīgos izteikumus par to, ka PSRS nav un nevar būt pērkamo mīlas prieku.
