Ikvienam cilvēkam pasaulē ir vismaz septiņi dubultnieki. Kādi bija slavenākie vadītāju dubultnieki? 15
Signe Koļcova, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Esot gluži zinātniski fiksēts: ikvienam cilvēkam pasaulē ir vismaz septiņi dubultnieki. To cilvēki zinājuši arī senatnē, tāpēc daudzi – jo sevišķi valdītāji – to centušies izmantot savās interesēs. Protams, vairākumā gadījumu nav iespējams piemeklēt pārliecinošus pierādījumus, taču daudz kas tomēr arī liecina, ka tās varētu nebūt tikai nepamatotas teorijas par nezin kādām sazvērestībām. Šajā reizē stāsts par trim valdītājiem trīs dažādos laikmetos: Pēteri I, Napoleonu Bonapartu un Ādolfu Hitleru. Versijas katrā ziņā ļoti interesantas.
Pēteris I
1697. un 1698. gadā Krievijas cars Pēteris I veica tā dēvēto “Lielo misiju” jeb diplomātisko ceļojumu uz Rietumeiropu. Un ir virkne vēstures pētnieku, kuri uzskata, ka realitātē no šā ceļojuma Krievijā atgriezās nevis īstais Pēteris I, bet gan viņa dubultnieks. Piemēram, krievu rakstnieks D. Merežkovskis romānā “Antikrists” uzsvēris valdnieka jūtamu ārējā izskata, rakstura un psihes mainīšanos pēc atgriešanās. Vēsturnieks P. Miļukovs arī atbalstījis versiju par īstā cara Pētera I nomainīšanu ar dubultnieku. Par to savos darbos rakstījuši arī daudzi citi gan krievu, gan citu valstu pētnieki un literāti.
Jau laikabiedru atmiņās vēstīts, ka pēc atgriešanās no “Lielās misijas” Pēteris I patiešām ļoti izmainījies. Pierādījumu meklējumos iespējamai nomaiņai piedāvāts arī rūpīgi izpētīt Pētera I portretus, kas uzgleznoti pirms un pēc šā brauciena. Apgalvots, ka pirms brauciena visos portretos Pēterim I esot iegarena seja un viļņoti mati. Savukārt viņa portretos, kas tapuši pēc atgriešanās no Eiropas, viņam jau esot apaļa seja un taisni mati. Piemēram, viņa portretā, kura autors ir Gotfrīds Knellers un kas tapis tieši ceļojuma laikā Eiropā, pie kreisās acs esot skaidri saskatāma kārpiņa. Savukārt vēlāk tapušajos portretos tādas tur vairs nav. Un to, visdrīzāk, tomēr nevar izskaidrot ar portretistu paviršību, jo tā laikmeta portretu glezniecība izcēlās ar neparasti augstu reālismu, un tā tas bija visās valstīs.
Tāpat avotos apgalvots, ka pirms ceļojuma uz Eiropu Pēteris I bijis blīvas miesas būves un varbūt tikai mazliet lielāks par vidējo augumu, taču nekādā gadījumā ne gigants. Pēc atgriešanās viņš pēkšņi izskatījies kārns, ar neproporcionāli šauriem pleciem, bet viņa augums – un tas esot fiksēts pilnībā precīzi un oficiāli – jau bijis 2,04 metri! Tāpat vēstīts, ka pēc atgriešanās viņš nezin kāpēc paniski ienīdis “visu krievisko”. Pirms brauciena viņš izcēlies ar dievbijību, bet pēc atgriešanās jau kategoriski atteicies apmeklēt baznīcu un ievērot gavēņus un citus reliģiskos rituālus. Pirms brauciena viņš bija iecienījis tradicionālo krievu apģērbu, savukārt no Eiropas atgriezās tāds Pēteris I, kurš jau valkāja tikai un vienīgi Eiropas piegriezuma apģērbu. Un tamlīdzīgi.
Virkne pētnieku pauduši pārliecību, ka iespējamais Pētera I dubultnieks bijis holandietis. Katrā ziņā pēc atgriešanās viņš bija arī kardināli mainījis savu parakstu: agrāk viņš parakstījās kā “Petrus” jeb tātad izmantoja sava vārda latinizēto variantu, taču pēc brauciena uz Eiropu viņš nezin kāpēc sāka parakstīties tipiskā holandiešu manierē – kā “Piter”. Un, protams, jāuzsver arī tas fakts, ka tikpat pēkšņi viņš bija pilnībā un nevainojami apguvis holandiešu valodu. Protams, valodu var apgūt arī salīdzinoši neilgā laikā, jo sevišķi, dzīvojot tās lietošanas reālā vidē. Taču jau laikabiedri uzsvēruši, ka būtiski bija mainījies arī Pētera I raksturs un psihe. Savukārt saistībā ar viņa reformām virkne pētnieku pauduši uzskatu, ka ar tām viņš Krievijai nodarījis vairāk kaitējuma nekā labuma, proti, tā, it kā viņš patiesībā kalpotu kaut kādiem ārējiem spēkiem. Piemēram, viņš vēl vairāk nostiprināja dzimtbūšanu, un tieši viņa laikā daudzos atbildīgos amatos uzradās daudz ārzemnieku.
Turklāt zināms, ka pēc atgriešanās no Eiropas Pēteris I nesatikās ne ar tuviniekiem, ne ar mājās palikušajiem saviem tuvākajiem līdzgaitniekiem. Piemēram, savu sievu Jevdokiju Lopuhinu valdnieks esot no sirds mīlējis, regulāri ar viņu sarakstījies pat neilgas prombūtnes gadījumos. Savukārt pēc atgriešanās no Eiropas pēkšņi licis viņu ar varu nogādāt Suzdaļas klosterī un, kā vēstīts, tā arī pat nesatiekot un nemēģinot kaut ko paskaidrot. Proti, visdrīzāk, viņa sieva būtu pirmā, kura acumirklī atpazītu, ka tas, kurš atgriezies, nav īstais Pēteris I…
Savukārt cara armijas elite jeb tā dēvētie strēļi bija nojautuši kaut ko nelāgu, un viņu vidū sāka izplatīties runas, ka “cars nav īstais”. To nodēvēja par strēļu dumpi, kuru Pēteris I lika nežēlīgi apspiest. Miļukovs rakstījis, ka rezultātā strēļi bija sakauti, cars ierosināja izmeklēšanu saistībā ar “dumpi”, galvenokārt cenšoties atrast pēdas carienes Sofijas iespējamajai ietekmei uz strēļiem. Lai arī izdevās konstatēt faktiski tikai abpusējas simpātijas un neko līdzīgu sazvērestības plāniem, Pēteris I vienalga sodīja Sofiju, liekot viņai un viņas māsai Marijai nogriezt matus.
Pētera I dēls Aleksejs arī esot laikus sajutis kaut ko nelāgu, tāpēc pamanījās aizmukt uz Eiropu. Viena no versijām pauž, ka viņš vēlējies uzmeklēt un atbrīvot kaut kur (visdrīzāk, Parīzes cietumā Bastīlijā) ieslodzījumā turēto savu īsto tēvu. Taču viltus valdnieka speciālie aģenti viņu esot pārliecinājuši, ka pēc atgriešanās viss risināšoties tā, lai Aleksejs varētu iesēsties Krievijas valdnieka tronī. Bet jau tūlīt pēc atgriešanās viņu arestēja un ieslodzīja cietumā, kur drīz arī nogalināja. Turklāt tieši ar dubultnieka ideju it kā varot izskaidrot to nežēlību, kādā Pēteris I esot pats personīgi spīdzinājis Alekseju – neviens īsts tēvs nekad nevarētu tā izturēties pret savu miesīgo dēlu, lai ko viņš arī būtu nodarījis.
Pamatā šī dubultnieka versija pauž, ka īstais Pēteris I, visdrīzāk, nodevīgi nogalināts. Lai gan pastāv arī variants, ka viņa nāve bijis nejaušs nelaimes gadījums, pēc kura nolūkā saglabāt savas privilēģijas un varu par viņa nomaiņu ar dubultnieku izšķīrusies Krievijas elite. Bet jau faktiski tūlīt pēc tā dažādi grupējumi uzsāka nepārejošu savstarpējo spēkošanos par Pētera I dubultnieka labvēlības iemantošanu, un tieši šā iemesla dēļ dubultnieks arī spēja noturēties savā vietā, negāja bojā (kā, iespējams, sākotnēji bija plānojuši nomainītāji) un pārvērtās patiešām reālā un ietekmīgā valdītājā.
Napoleons Bonaparts
Tieši tāpat virkne mūsdienu pētnieku, kuri katrā ziņā nav kaut kādi jokdari vai ļaunprātīgi “faktu sagrozītāji”, uzskata, ka savulaik Atlantijas okeāna dienviddaļā esošajā Svētās Helēnas salā 1821. gadā nomira nevis īstais Napoleons Bonaparts, bet gan viņa dubultnieks. Turklāt viņam tādi dubultnieki esot bijuši vairāki. Vienu no viņiem sauca Fransuā Ežēns Robo, kurš dienējis armijā kā kaprālis. Vairākos avotos esot minēts, ka viņš pasaulē nācis 1775. gadā nelielā pilsētiņā Baleikūrā, un tādējādi par Napoleonu bija sešus gadus jaunāks, taču – neparasti līdzīgs viņam. Saistībā ar to viņu nosūtīja pie leģendārā policijas ministra Fušē, kura pārziņā bija arī visas iespējamās šāda veida mistifikācijas. Un, kā vēstīts, kopš tā mirkļa neviens vairs ļoti ilgu laiku neko par Robo nedzirdēja.
Tostarp zināms, ka pēc sakāves pie Vaterlo Napoleons bija spiests atteikties no troņa un viņu aizsūtīja trimdā uz tālīno Svētās Helēnas salu. Savukārt kopš tā mirkļa praktiski vairs nevajadzīgais viņa dubultnieks atgriezās savās mājās Baleikūrā. Bet 1818. gadā tur esot atgadījies kaut kas mēreni neparasts: reiz pie Robo mājas piebraukusi grezna kariete, un joprojām palicis neskaidrs, kas tajā atradies, toties skaidri zināms, ka vēl pēc dažām dienām Robo atkal pēkšņi pazudis. Bet drīz pēc tā Itālijas pilsētā Veronā esot fiksēta kāda franča Revāra uzrašanās – viņš tur kopā ar savu partneri Petruči atvēris nelielu veikalu…
Bet tajā pašā laikā slavenais Svētās Helēnas salas gūsteknis pēkšņi bija dīvaini izmainījies: kļuvis neizskaidrojami aizmāršīgs, savos stāstījumos sācis putrot acīmredzamus un pat visiem zināmus faktus, ievērojami bija mainījies arī viņa rokraksts, bet viņš pats neticami īsā laikā pamatīgi apvēlies miesās un kļuvis kustībās neraksturīgi neveikls.
Tostarp arī Veronas jaunā veikalnieka Revāra uzvedība šķitusi ļoti savāda: viņš pats ļoti reti parādījās savā veikalā, vispār nemaz neizgāja laukā no mājas, bet ar visu to kaimiņi jau bija ievērojuši, ka viņš itin visā esot ārkārtīgi līdzīgs portretos redzētajam Napoleonam, tāpēc piešķīra viņam pat zīmīgu iesauku – “Imperators”, uz ko pats veikalnieks esot atreaģējis tikai ar greizu, mazliet nervozu smīnu.
Zināms, ka gluži oficiāli Napoleons Svētās Helēnas salā nomiris 1821. gada 5. maijā. Savukārt 1823. gada augustā viņam neticami līdzīgais Veronas veikalnieks Revārs pēkšņi visu pameta un uz visiem laikiem kaut kur pazuda. Viņa kolēģis Petruči ilgus gadus pacietīgi klusējis, taču tad kādā brīdī pats ieradies pie Veronas varas vīriem un nācis klajā ar paziņojumu, ko apstiprinājis ar stingru zvērestu. Katru viņa vārdu rūpīgi fiksējis rakstvedis, un tādējādi zināms, ka Petruči vēstījuma pēdējā frāze bija apgalvojums par to, ka piecus gadus viņa kompanjons veikalā esot bijis pats Napoleons Bonaparts…
Nav iespējams pat nojaust, kas īsti noticis ar Revāru–Napoleonu pēc tā, kad viņš pameta Veronu. Tostarp virkne asiņainā imperatora biogrāfu apgalvojuši, ka Napoleons savu dzīves gājumu noslēdzis Vīnes priekšpilsētā tā paša 1823. gada 4. septembrī. Proti, tā gada vasaras nogalē netālu no Vīnes esošajā Šēnbrunnas pilī no skarlatīnas mira viens no viņa likumīgajiem dēliem, pie kura Napoleons tad, iespējams, bija devies. Liktenīgajā naktī viens no pils modrajiem sargiem esot nošāvis kādu nepazīstamo, kurš centies pārrāpties pāri pils akmens sienai. Bet vēlāk atbilstoši uzstājīgai bijušās imperatores Marijas Luīzes prasībai šā nogalinātā svešinieka līķis nezin kāpēc apglabāts pils teritorijā līdzās tai vietai, kas jau iepriekš bijusi paredzēta Napoleona sievas un dēla apglabāšanai.
Bet kas tad īsti notika Svētās Helēnas salā? Vispirms var piebilst, ka 1817. un 1818. gadā saistībā ar dažādiem iemesliem salu pameta daudzi Napoleona tuvākā loka ļaudis: sekretārs Emanuēls de Laskazs, ģenerālis Gaspārs Igro un citi. Vēl bez tā biogrāfi uzmeklējuši ģenerāļa Bertrāna sievas vēstuli – ģenerālis ar ģimeni arī bija kopā ar Napoleonu izsūtījumā. Šī vēstule rakstīta 1818. gada 25. augustā, un tajā esot kāda ļoti dīvaina frāze: “Uzvara, uzvara! Napoleons pametis salu.” Un viss. Nekādu paskaidrojumu vai komentāru. Bet neilgi pirms šīs savādās vēstules uzrakstīšanas salas tuvumā esot uzradies noslēpumains amerikāņu ātrgaitas burinieks, un, iespējams, uz tā klāja salā ieradies dubultnieks Robo, bet prom aizbraucis pats “oriģināls”.
Protams, tas viss var izklausīties pārsteidzoši, taču zināms, ka Napoleona tēvocis kardināls Žozefs Fešs un imperatora māte Letīcija 1818. un vēl arī 1819. gadā abi bijuši pilnībā pārliecināti par to, ka Svētās Helēnas salas slavenais trimdinieks spējis aizbēgt no turienes. Tieši tāpēc viņi arī esot noraidījuši iespēju nosūtīt Napoleonam augstas kvalifikācijas mediķus. Proti, Letīcija, kura nekad neko nav žēlojusi saviem bērniem, tomēr gluži saprātīgā kārtā nav vēlējusies tērēt līdzekļus kaut kāda dubultnieka ārstēšanai…
Un vēl var minēt arī 1974. gadā izdotās grāmatas “Kas šeit dus? Jauns pētījums par Napoleona pēdējiem gadiem” autora Tomasa Vīlera apsvērumus. Viņš paudis, ka Napoleons nekādā gadījumā nav bijis tas cilvēks, kurš spētu samierināties ar tādu savu likteni, kāds viņam bija sagatavots uz Svētās Helēnas salas. Turklāt bonapartisti patiešām vairākkārt un ļoti neatlaidīgi bija mēģinājuši sarīkot Napoleona bēgšanu. Piemēram, esot labi zināms piedāvājums aizbēgt izgudrotāja Roberta Fultona radītajā… zemūdenē. To gan pats Napoleons esot noraidījis. Bet tad ir jautājums: un kāpēc gan? Varbūt tāpēc, ka tobrīd viņam jau bija padomā kāds cits, drošāks un labāks variants?
Tostarp katrā ziņā jāuzsver, ka joprojām nav pat ne vismazākā pierādījuma, kas ļautu versiju par Napoleona nomainīšanu ar dubultnieku Robo uzskatīt par reālu. Turklāt tai piemīt arī virkne kliedzošu neatbilstību. Savukārt saistībā ar Šēnbrunnas pilī nošauto svešinieku varot piebilst, ka 1823. gadā Napoleonam būtu bijuši jau 54 gadi, tāpēc diezin vai šis ne pārāk atlētiskais cilvēks spētu naktī viens pats vispār uzrāpties augstajā pils mūrī. Protams, dažādos izmisuma mirkļos iespējams ir viss, taču speciālisti tomēr pārliecinoši krata galvu – diezin vai…
Un tomēr galvenais arguments, kas it kā apstiprina versiju par to, ka 1821. gadā Svētās Helēnas salā apglabāts nevis īstais Napoleons, bet gan kāds pavisam cits cilvēks, esot franču vēsturnieka Žorža Retifa de la Bretona hipotēze, kuru tālāk attīstījis Napoleona laika mūsdienu pētnieks Bruno Ruā Anrī. Proti, Retifs de la Bretons 1969. gadā savā grāmatā “Angļi, atdodiet mums Napoleonu!” paudis, ka it kā tieši angļi esot nomainījuši Napoleonu (jeb pat jau to, kurš tajā laikā sevi par tādu dēvēja) ar bijušo imperatora saimniecības vadītāju Frančesko Kipriani. 1818. gadā šis korsikānis bija pieķerts spiegošanā par labu angļiem un acumirklī noslēpumainos apstākļos bez pēdām pazudis. Katrā ziņā viņa kapa vieta Svētās Helēnas salā nav atrasta. Lūk, un franču vēsturnieks paudis uzskatu, ka 1840. gadā uz Parīzi svinīgos apstākļos pārvestas nevis Napoleona, bet gan šā Kipriani mirstīgās atliekas, kas tagad atdusas Parīzes centrā Invalīdu namā.
Ādolfs Hitlers
Daudz kā līdzīga abiem iepriekš minētajiem gadījumiem ir arī saistībā ar Trešā reiha jeb fašistiskās Vācijas fīreru Ādolfu Hitleru. Viena daļa pētnieku apgalvo, ka 1945. gada pavasarī “novākts” viens no viņa dubultniekiem, kurus savulaik piemeklējis Hitlera uzticamais līdzgaitnieks Martins Bormans, savukārt pats fīrers sekmīgi aizmucis un no dzīves dabiskā veidā šķīries tikai 1962. gadā. Cita versija savukārt pauž, ka Hitlers tomēr nav izdzīvojis 1944. gada atentātā, ejot bojā no neglābjamas noasiņošanas, un pēc tā viņa funkcijas sācis pildīt kāds no dubultniekiem.
Var piebilst, ka šādas runas pamatā uzplauka pagājušā gadsimta 90. gados, kad ASV publikāciju piedzīvoja izdevums “Dienasgrāmatas”, ko it kā sarakstījis bijušais gestapo šefs Heinrihs Millers. Un tur pausts, ka ar Hitlera dubultnieku piemeklēšanu un rūpīgu sagatavošanu savu funkciju pildīšanai nodarbojušies visaugstākās raudzes slepeno dienestu speciālisti, un tas noticis Vācijas un Polijas pierobežas pilsētā Fronteritā. Tur kādā klosterī it kā esot bijušas ierīkotas speciālas istabas, kas precīzi atbilst Reihskancelejas shēmai. Turklāt Hitlers pats personīgi esot piedalījies savu dubultnieku atlasē un rezultātā apstiprinājis trīs no viņiem. Šos dubultniekus bija paredzēts izmantot tajos gadījumos, kad nebija obligāti nepieciešama tieši paša fīrera klātbūtne – piemēram, dažādos plašos masu pasākumos, kur cita starpā allaž bija atentāta iespējamība.
Par Hitleram vislīdzīgāko dubultnieku uzskatīja austrieti Gustavu Velleru – viņu pārsteidzošā līdzība esot spējusi samulsināt pat fīreram vispietuvinātāko personu loku. Ir uzskats, ka savā Hitlera dubultnieka statusā Vellers viņu sācis regulāri nomainīt tieši pēc 1944. gada 20. jūlija atentāta.
Britu vēstures pētnieki Džerards Viljamss un Saimons Danstens veikuši paši savu neatkarīgo izpēti, kuras rezultātā tapa grāmata “Pelēkais vilks. Ādolfa Hitlera bēgšana”, kurā pausts apgalvojums, ka Hitlers un viņa sieva Eva spējuši aizbēgt uz Argentīnu un šo operāciju pilnībā izplānojis un palīdzējis īstenot Bormans (kurš atbilstoši oficiālajai versijai absolūti noslēpumainā kārtā sabiedroto karavīru acu priekšā burtiski izkūpēja gaisā okupētās Berlīnes ielās).
Britu pētnieki uzskata, ka Hitlers brīnumainā veidā tomēr izdzīvojis 1944. gada atentātā, taču vairs nebija spējīgs visu dienu pilnvērtīgi noturēties kājās, no kurām esot izvilkti vairāki simti šķembu. Aptuveni tajā laikā tad arī viņu nomainījis dubultnieks. Tā rezultātā 2. Pasaules kara beigās daudzi Hitlera tuvāko ļaužu lokā esošie vairākkārt apgalvojuši, ka fīrers pēkšņi esot kardināli izmainījies, ieskaitot gan viņa uzvedību, gan parakstu un daudz ko tamlīdzīgu. Nerunājot nemaz par gūzmu pēkšņi aizmirstu faktu un nespēju pat atcerēties daudzu savu sarunas biedru vārdus…
Un pat vēl vairāk: vēstīts, ka, visdrīzāk, 1945. gada 30. aprīļa laulību ceremonijā bunkurā zem sarkanarmiešu jau praktiski ieņemtās Berlīnes piedalījušies abu laulāto, proti, gan Hitlera, gan Evas, dubultnieki. Oficiālā versija pauž, ka jau drīz pēc salaulāšanās Hitlers un viņa sieva Eva Hitlere kopīgi veikuši pašnāvību. Taču aculiecinieki vēstījuši, ka pēc tā viņu ķermeņus redzējuši tikai divi cilvēki – Bormans un fīrera personīgais kalpotājs Heincs Linge. Visi pārējie jau redzējuši tikai segās ietītus ķermeņus, kas ļoti operatīvi turpat bunkura virszemes teritorijā aplieti ar benzīnu un aizdedzināti.
Šīs atliekas pavirši aizbērtā bedrē atrada 1945. gada 5. maijā. Un tajā pašā dienā Reihskancelejas dārzā kādā tranšejā atrada Hitlera dubultnieka līķi ar lodes atstātu caurumu pierē. Visdrīzāk, tas bija Gustavs Vellers. Vēstīts, ka nogalinātajam kājās bijušas salāpītas zeķes, un īstais Hitlers jau diezin vai staigātu tādās pat savas dzīves pēdējos mirkļos pirms pašnāvības. Turklāt saistībā ar šo līķi Hitleru labi zinājušie ļaudis jau pirmajā mirklī norādīja uz virkni kliedzošu neatbilstību ārējā izskatā, piemēram, ausu formu un tamlīdzīgām detaļām.
Savukārt atrastos divus pusapdegušos līķus oficiāli atzina par Hitlera un viņa sievas Evas mirstīgajām atliekām, un tas tā notika, galvenokārt pateicoties fīrera zobārsta Bruka asistentes Kētes Hoizermanes liecībām. Viņa kļuva par galveno liecinieci, norādot vietu Reihskancelejā, kur glabājās Hitlera zobu senie attēli, kā arī pēc atmiņas aprakstīja viņa žokļu un zobu tiltiņa īpatnības. Un šajā ziņā viss esot teju vai ideāli sakritis. Tostarp papildu versija, kas joprojām ir pietiekami populāra, pauž, ka pie bunkura bedrē atrastais ķermenis piederējis citam viņa dubultniekam Klausam Bušteram, kuram savulaik pat speciāli ielikts zobu tiltiņš, lai šā apstākļa dēļ viņu pēc nāves noturētu par īsto Hitleru.
Vēstīts, ka nevienai no šīm versijām vēl ilgi nav lāgā ticējuši ne padomju, ne amerikāņu specdienesti. Un tie pēdējie jo īpaši – tāpēc, ka paši bija palīdzējuši daudziem nacistiskās Vācijas augsta līmeņa speciālistiem, kuru vidū bija arī par kara noziedzniekiem pasludinātas personas, aizbēgt pāri okeānam. Tieši tāpēc savulaik ASV specdienests FIB pat veica ļoti rūpīgu izmeklēšanu nolūkā pārbaudīt versiju par iespējamo Hitlera aizbēgšanu uz Argentīnu bez viņu ziņas un līdzdalības. Gluži nesen šie dokumenti atslepenoti, un pētnieki pauduši, ka tajos varot atrast pietiekami daudz interesantu lietu. Tur teju vai apgalvojošā formā esot pausts, ka Hitlers viņa rokaspuiša Bormana ieplānotās operācijas ar kodēto nosaukumu “Ugunszeme” ietvaros patiešām esot aizkļuvis līdz Dienvidamerikai. Patagonija, kas ir praktiski neapdzīvots apvidus Argentīnas un Čīles pašos dienvidos, tajā laikā bija kļuvusi faktiski par Vācijas koloniju. Turklāt 1943. gadā Argentīnā bija noticis militārs apvērsums, kura rezultātā varu ieguva režīms, kas atklāti simpatizēja fašistiem.
Visos operācijas posmos Bormanam palīdzējis arī Millers un SS grupenfīrers Hermanis Fēgeleins, kurš bija precējies ar Evas māsu Grētlu. Vispirms bēgļi nogādāti Kanāriju salās, kur bija ierīkots slepenais nacistu objekts “Vinter”. Tur viņi pārsēdušies zemūdenē U–518, ar kuru 1945. gada 28. jūlijā piestājuši Argentīnas piekrastē. Tur viņus sagaidījis Fēgeleins un tiešā ceļā nogādājis Moromaras villā, no kurienes visi ar Argentīnas armijas biplānu aizlidojuši uz Sanramonas rančo. Tur Hitleru pāris nodzīvojis astoņus mēnešus, bet tad izplatīts paziņojums, ka viņi gājuši bojā autokatastrofā un viņu līķi teju vai pilnībā un līdz nepazīšanai sadeguši. Taču patiesībā viņi nosūtīti uz vēl drošāku patvēruma vietu pie pašas Čīles robežas, ko sauc “Inalko”. Šis rančo tad arī esot kļuvis par Hitlera un viņa sievas Evas rezidenci līdz 1955. gadam.
Un tad Bormans (kurš tātad arī vēl joprojām bija sveiks un vesels) pēc 1955. gada Argentīnas apvērsuma operatīvi nogādājis Hitleru un Evu uz kādu nelielu muižiņu Patagonijā. Taču vienlaikus Hitlers jau esot bijis neglābjami slims un sācis dzist, kā mēdz teikt, visu acu priekšā. Slimība neatvairāmi progresējusi, un 1962. gada 12. februārī viņu skāris insults, pēc kā iestājusies koma. Un, kā rakstījuši Viljamss un Danstens, jau 1962. gada 13. februārī pulksten trijos dienā dakteris Lēmans “konstatējis, ka pacientam vairs nav nekādu dzīvības pazīmju”.
Lūk, tāds ir stāsts par valdītāju iespējamajiem dubultniekiem. Vēl gan varētu pajautāt: kas tad pēc Hitlera nāves notika ar viņa sievu Evu vai to pašu Bormanu? Par to tad varbūt kādu citu reizi. Kad kaut kas kļūs zināms.
