Anda Līce: Gribas sajust, ka pa jaunā gadsimta tuneli mana valsts virzās uz gaismu 0
“Ir jāzina, kas notiek valstī, kurā tu dzīvo,” es saku sev un pēc ilgāka laika, kad apzināti neieslēdzu ziņu kanālus, beidzot ielūkojos savas valsts pulsa un asinsspiediena mērītājos.
Kaut arī tie katrs rāda kaut ko atšķirīgu, secinu – nekas īpašs manas nosacītās prombūtnes laikā nav noticis. Tā mēdzot būt divos gadījumos – kad nebūšanas turpinās vai arī kad valstī viss ir kārtībā un tās pilsoņi var atļauties pat nezināt, kas tobrīd ir valsts prezidents un ministri. Negribas pat minēt, cik līdz tam vēl ir tālu Latvijai.
Kas notiek ar sabiedrības cerībām pēc jaunās Saeimas ievēlēšanas? Var teikt – tik ātri nekas nevar mainīties, visam ir vajadzīgs savs laiks. Tā ir sacīts pēc katrām vēlēšanām, kamēr īstenība ir brucinājusi sabiedrības uzticību un cerības. Ar uzticību ir tāpat kā ar biksēm – ja nav, kas tās uz rumpja notur, bikses nokrīt. Kas spēj noturēt uzticību? Tikai un vienīgi godprātīgi veikti darbi. Par laimi, vismaz ir beigusies kaulēšanās par amatiem un valdībā pārstāvētām partijām katrai ir ticis savs kumoss.
Taču koruptīvās “iestrādes” valstī ir tik senas, dziļas un sazarotas, ka ikviens mēģinājums noplēst plāksterus no ielaistām un strutojošām brūcēm (izskatās, tādu visvairāk ir tieslietās), beidzot tās iztīrīt, nevis līmēt pāri kārtējo plāksteri, diemžēl sastop sīvu pretestību visaugstākajā līmenī.
Tas, ka daži sviluma smaku beidzot sajutušie steidz pārrakstīt īpašumus, iztīrīt savas atvilktnes, seifus un datorus, lai “pierādījumu trūkuma dēļ” varētu izskatīties balti un pūkaini, situāciju tikai pasliktina. Plāksteru terapija Latvijai vairs nelīdz. Bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers savā laikā ierosināja ķirurģisku iejaukšanos – 10. Saeimas atlaišanu.
Tas bija tolaik, ko darīt šodien, kā politikā nomainīt vecās sejas un nonākt pie tādas domāšanas un tikumiem, kam pateicoties radās Latvijas valsts?
