Juris Lorencs: “Mūžīgās jaunības” ilūzijā dzīvojošā vidējā paaudze 0
Grīziņkalnā sporta kustības “Ghetto Games” apsaimniekotajā teritorijā noņemti biedrības “Centrs Marta” kritizētie reklāmas plakāti. Šīs biedrības “Facebook” lapā norādīts, ka tie “ir klajš dzimumu līdztiesības pamatprincipu pārkāpums un uzskatāmi par sieviešu un meiteņu cieņu aizskarošiem. Tajos paustie saukļi, vardarbīgās ainas un seksistiskie puskailu meiteņu zīmējumi ir absolūti nepiemēroti jauniešu auditorijai, kuru priekšstati un uzvedība šajā vecumā ir īpaši viegli ietekmējami”.
Lai saprastu, kas ir kas, jāredz paši plakāti – kaut vai internetā. Savādāk būs tāpat kā padomju laikos literatūras stundā – “neesmu lasījusi/lasījis Virzas “Straumēnus”, bet zinu, ka tas ir slikts un kaitīgs darbs”. Kā mēs varam raksturot šos plakātus? Neapšaubāmi tie ir provokatīvi.
Iespējams, tāds arī bija to autora un “Ghetto Games” mērķis. Bet vai tajos vērojams “klajš dzimumu līdztiesības pamatprincipu pārkāpums”? Un te jau domas sāk dalīties, kas visos laikos bijis raksturīgs tieši mākslas darbu vērtējumā. Kritikas ir daudz, bet atrodas arī plakātu aizstāvji. Lūk, divi visai raksturīgi komentāri interneta portālā “Delfi”.
“Praktiķis” raksta: “Bet vispār šī epopeja atgādināja par tiem izvirtuļiem, kuri cēla traci par operas reklāmu ar mazu bērnu tajā, kur saskatīja pornogrāfiju… Un psihologi vienmēr ir teikuši, ka lielāko traci ceļ paši izvirtuļi…” – “Cilvēks444”: “Talantīgs mākslinieks, kurš zīmējis ironiskos plakātus.
Vai Latvijā tagad no “Centra Marta” puses tiks diktēts, kā māksliniekiem izpausties? Vai jaunieši, redzot dzīves realitātes neatbilstību propagandētam politkorektumam, negūs daudz lielāku morālu traumu, nekā skatot plakātus? Kāpēc “Centrs Marta” nekliedz skaļā balsī, kad “Eirovīzija” propagandē izlaidību?”
Man pašam šķiet, ka šī vēsture velk paralēles ar kādu visai īpatnēju, vēl līdz galam neapjaustu un neizvērtētu modernās Rietumu pasaules parādību – jaunības glorificēšanu. Tās izpausmes veidi ir visai dažādi – sākot nar gluži vai maniakālu tieksmi norobežot bērnus un jauniešus no jebkādām “negatīvām ietekmēm”, kas televīzijas, interneta un sociālo tīklu laikmetā ir visai grūti izdarāms, un beidzot ar vidējās, pat vecākās paaudzes izmisīgu cenšanos izskatīties “mūžīgi jauniem”.
Tieši šādu “ideālo cilvēku” mums rāda reklāmas. Ja cilvēki jau gados ģērbjas pusaudžu drēbēs un tic, ka īpaši sejas krēmi trīs dienu laikā izlīdzinās visas grumbas, bet svaigi spiestu sulu kokteiļi apturēs novecošanās procesus, par to var pasmaidīt.
Vienlaikus vērojama tendence, ko antropologi raksturo kā “mākslīgu bērnības un jaunības paildzināšanu”, par “aizkavēto bērnību”, un tai jau var būt pavisam nopietnas sociālas, demogrāfiskas, pat ekonomiskas sekas. Bieži tiek runāts par aizvien ātrāku pusaudžu fizisko nobriešanu, par to, ka mūsdienu jaunatne it kā kļūstot aizvien pastāvīgāka, zinošāka, gudrāka, ambiciozāka, izglītotāka utt.
Tajā pašā laikā mēs nereti sastopam pat trīsdesmit gadus vecus jauniešus, kuri dzīvē vēl tā pa īstam vēl nekad nav strādājuši. “Mūžīgos studentus” ar diviem, pat trim augstākās izglītības diplomiem kabatā, kuri nespēj uzrakstīt pāris sakarīgu teikumu. Statistika liecina, ka aptuveni 60% itāliešu jauniešu, kas jaunāki par 35 gadiem, joprojām dzīvo kopā ar saviem vecākiem jeb kā šajā zemē mēdz teikt – “Hotel Mama”. Līdzīga aina vērojama citās Dienvideiropas valstīs – Spānijā, Portugālē, Grieķijā.
Un tikai pa daļai tas skaidrojams ar ieilgušo saimniecisko krīzi un augstajām īres cenām. Paradokss ir tas, ka “mūžīgās jaunības” ilūzijā dzīvojošā vidējā paaudze, varbūt pati to negribot, gluži nemanot ir iekonservējusi jaunatni šajā “aizkavētās bērnības” fāzē. Un tad nav ko brīnīties, ka dzirdamas runas par “siltumnīcas apstākļos” audzinātās paaudzes narcismu (kas īpaši izpaužas t. s. selfiju kultūrā), egoismu un patērniecisko attieksmi pret pārējo sabiedrību.
Tagad pretrunīgie plakāti Grīziņkalnā ir aizvākti, bet jaunatni skarošās problēmas nekur nav pazudušas. Var tikai pateikt paldies tādām organizācijām kā “Centrs Marta” un “Ghetto Games”, kas ar tām nodarbojas. Bet kas šajā vēsturē ir paradoksāli – nepavisam nav skaidrs, kura no tām ir vairāk palīdzējusi sabiedrībai. “Pareizā” Marta, kas nosodoši krata pirkstu? Bet varbūt “Ghetto Games”, kas piesaistījusi sportam tūkstošiem jauniešu?
