Anda Līce: Mistiska valsts institūciju nevarība 4
Ziņa, ka uz Vidzemes šosejas jaunā seguma parādās plaisas, man asociējas ar plaisām ne tikai uz asfalta. Ņem, kuru nozari gribi, visur ir kādas nepārvaramas problēmas un tām pretī – gluži mistiska valsts institūciju nevarība. Oficiālais optimisms plaisas vairs nespēj aizvilkt ciet.
Ņemsim, piemēram, veselības aizsardzību, kas nemitīgi tiek reformēta, bet īstenībā stāvoklis ir tāds kā Krilova fabulā par vēzi, gulbi un līdaku, kuri ir apņēmušies vilkt vezumu, bet tas nekust ne no vietas, jo katrs velk uz savu pusi.
Dzirdot, ko par konkrētiem gadījumiem stāsta man pazīstami cilvēki, es ar bažām domāju, ko darīt, lai nebūtu jānonāk situācijās, kad kļūsti bezpalīdzīgs, kad nav naudas dārgām zālēm un procedūrām, ka personāla un pat ārstējošā ārsta attieksmi pret tevi nosaka tas, vai tu ko ieslidini baltā uzsvārča kabatā. Jā, kabatā, jo padomju laika prakse diemžēl nav izskausta.
To nevar teikt par visiem ar medicīnu saistītajiem, jo cilvēku ar misijas apziņu un augstu morāli ir vairāk nekā to otro. Var, protams, sabiedrībai pārmest, ka pati vien pie visa ir vainīga. Ir viegli dalīt padomus, kamēr tev nekas nekaiš, bet kurš šodien var pateikt, kā viņš, izmisuma pārņemts, rīkotos, ja viņam nāktos sastapties ar cildenās profesijas neglīto pusi brīdī, kad tuvinieka dzīvība karājas mata galā.
Iedzīvotājus, īpaši tos, kam pāri pusmūžam, aicina regulāri veikt veselības pārbaudes. Diemžēl provincē ar katru gadu to izdarīt kļūst aizvien grūtāk. Lai tas neskanētu kā pliks apgalvojums, varu dalīties savā pieredzē. Nezinu, kā tas notiek lielajās pilsētās, bet man tuvākajā Madonas poliklīnikā tā ir vesela odiseja.
Pierakstu pie acu ārsta gaidu trešo mēnesi, vēdera dobuma sonogrāfija būs tikai martā, bet pierakstu asinsvadu izmeklēšanai izķer divās stundās, un nekādi nav iespējams uzminēt pieraksta dienu, jo tā nav noteikta. Vēl pirms pāris gadiem tik traki nebija.
Kāpēc tā notiek? Turpinās mediķu prombraukšana, jo riņķošanai pa apburto reformu apli, neskaidrībai un nedrošībai joprojām nav paredzams gals. Tā notiek ne tikai veselības aizsardzībā.
Holistiskā medicīna ārstē nevis atsevišķus orgānus, bet visu organismu, tāpat būtu jāārstē arī valsts. Tas nozīmē visu procesu padziļinātu analīzi un sistēmiskas izmaiņas. Cilvēkam ir raksturīgi baidīties no radikālām pārmaiņām, jo tās ir sāpīgas. Pajautāsim katrs sev, vai es gribu visu mūžu ciest zobu sāpes vai tomēr saņemties un sāpošo zobu beidzot izraut?
