Plaisas attiecību mozaīkā. “Kā es jūtos” ir trausls attiecību pamats 0
Partnerattiecību jēga ir mainījusies
“Pētījumi liecina, ka laulība arvien biežāk tiek veidota, balstoties partneru afektīvās attiecībās – lai būtu romantiska mīlestība un savstarpējā pieķeršanās. Mēs gribam, lai mūs mīl, lai dzīvojam labās, atbalstošās attiecībās, pārējais ir otrā plānā.
Katrs izsver individuāli – kā es jūtos. Ja tas kļūst par ģimenes pamatu, tad ir risks ģimenei izjukt, kad savstarpējā pieķeršanās pajūk.
Jāteic, partnerattiecības balstās visai trauslā attiecību komponentē,” akcentē sociālantropoloģe, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes antropoloģijas studiju nodaļas asociētā profesore Aivita Putniņa.
To apraksta pētnieki, un to izjūtam līdz ar neatkarības periodu, kad arī Latvijā sākām pārņemt Rietumu sabiedrības tendences – pāra attiecības un ģimenes jēga ir mainījusies. Piemēram, senāk pārim vajadzēja precēties sabiedrības spiediena un sociālās drošības dēļ. Tagad arvien vairāk funkciju, kas savulaik ģimenē bijušas, teiksim, bērnu audzināšanu vai vecu cilvēku aprūpi, pamazām pārņem sabiedriskais sektors, valstij tajā ir lielāka noteikšana.
To var redzēt arī Latvijas psihologu padomos. 80. gadu sākumā pāriem tika ieteikts, ka ģimene jāsaglabā bērnu dēļ, bet šobrīd lielākā daļa speciālistu teiks: bērnam ir kaitīgi redzēt vecāku strīdus un nesaskaņas; ja nespējat dzīvot kopā, labāk izšķirties, meklēt harmoniskākas attiecības. Arī vardarbība ģimenē savulaik bija slēpjama, neizrunājama. Proti, ir mainījušās prasības pret attiecību kvalitāti ģimenē.
Turklāt pētījumi rāda, ka cilvēki nemāk uzturēt un salabot attiecības, neprot risināt konfliktus.
Psihoterapija pie mums tomēr ir gana elitāra lieta, dārga, un daudziem nav skaidrs, kā īsti to varētu izmantot. Turklāt vīrietim, ja viņš ir audzināts tradicionālā vīrišķības garā, šādas palīdzības prasīšana ir grūta. Pie mums joprojām pastāv atšķirīga dzimumu audzināšana, sak, vīrietis ir tas klusais, neraud. Puikām trūkst vārdu, lai spētu veidot emocionālas attiecības.
Mācās no pornofilmām?
“Diemžēl neesam aizdomājušies, ka mūsu jauniešiem jāiedod izpratne, sistemātiskas zināšanas par attiecību prasmēm, atbildību un ģimenes plānošanu. Tiek iezīmētas audzināšanas tikumiskās vadlīnijas, taču attiecību prasmēs joprojām esam atpalikuši. Jā, var mācīties no veiksmīgām jaunām ģimenēm, bet cik mums tādu ir?! Pagaidām radām pieaugušos, kam grūti uzsākt patstāvīgu dzīvi, būt atbildīgam kopā ar otru cilvēku,” skaidro Aivita Putniņa.
Viņa akcentē, ka jaunieši diemžēl mācās attiecības arī no pornofilmām. Ja paskatās biedrības “Papardes zieds” (šī ir viena no nevalstiskajām organizācijām, kas darbojas reproduktīvās veselības jomā) programmu – tajā daudz runāts par attiecībām. Un jauniešus interesē, kā attiecības veidot, ko pretējais dzimums domā, kā izrādīt uzmanību… Tā var vismaz sākt orientēties citādi slēptajā lauciņā.
Sociālantropoloģe atceras projektu, kas pirms ilgāka laika tika īstenots Valmieras slimnīcā.
Projekta laikā vidusskolēni gāja uz dzemdību nodaļu un satikās ar jaunajiem vecākiem. Viņi redzēja, cik laimīgi ir vecāki, kā staro tētis, kuram tikko piedzimis bērns.
Aivita Putniņa pēc tam lasīja jauniešu atsauksmes, piemēram, puiši nebija iedomājušies, ka būt par tēti ir tik skaisti un atbildīgi. Tas rada reālu priekšstatu par to, ko attiecības nozīmē, ko no tām var sagaidīt.
Augstskolas lekcijās kopā ar studentiem tiek zīmēta ģimenes shēma, struktūra. Redzams, ka aizvien vairāk ir šķirto ģimeņu, turklāt jaunieši to joprojām uztver kā kaunu. “Viņi mulst šajā tēmā, nereti skarbi pajoko, jo šī tēma joprojām nav izrunāta. Tātad aizvien paslaukām visas problēmas zem paklāja, un tas ietekmē jauniešu tālāko dzīvi.
Mēs sakām, ka ģimene ir vērtība, bet jaunieši redz pavisam ko citu. Tas nodara daudz lielāku kaitējumu nekā tad, ja par šīm problēmām runātu skaļi. Reproduktīvās veselības pētījumu sērijās regulāri runājam ar jauniešiem, un viņi ir teikuši: cik briesmīgi ir 50 gadus nolauzt ar vienu cilvēku…”
Pusbrālis kā lamuvārds
Aivita Putniņa uzsver, ka mūsu valstī ir visai prāva šķiršanās tendence, to parāda statistika, bet vēl nelādzīgāk, ka sabiedrībā par to nerunājam.
Jauniešu teiktajā var saklausīt, ka šķirta ģimene ir slikti, nav lāgā, ka ir pusbrāļi vai pusmāsas.
“Tam visam ir tāda kā morāla pieskaņa. Taču šādi dzīvo ārkārtīgi liela daļa cilvēku! Tas nav tikai tev vienam nejauši gadījies, bet tā ir tendence sabiedrībā. Taču – ko tā nozīmē, kā ar to tikt galā, kā normalizēt attiecības ar vecāku jaunajām ģimenēm, jaunajiem brāļiem un māsām?!
Ko nozīmē, ka tev ir divi tēti vai divas mammas? Kas ir šis vīrietis, ko jaunais cilvēks apzīmē visai neparasti: manas mammas vīrs?
Mums pat īsti nav jēdzienu šajā tēmā. Kā uztvert citus bērnus, kas ir jaunajā ģimenē? Mēs viņus dēvējam par pusbrāli vai pusmāsu, taču jau pašā vārdā ir iekodēts, ka tas nav nekas pilnīgs, tikai puse…
Tie ir ārkārtīgi sarežģīti jautājumi, milzu problēma, bet Latvijā to paslaukām zem paklāja. Taču tas viss ietekmē to, kā jaunietis veidos savas attiecības un savu ģimeni.”
Negludumus ignorēt nedrīkst
“Vispirms ir mammas mīlestība, kurā bērns ņem savtīgi. Pieaugot un iemīlot kādu, tiek pamodināta cita mīlestības forma. Tās būtība ir cita – dot un ņemt. Šī pamodināšana ir īsts brīnums, tās rezultātā rodas bērni, reizēm arī bizness vai jaunas idejas,” pasmaida psihoterapeite Antra Sloka-Jakovļeva.
Kad cilvēks iemīlas, sajūta ir lieliska! Tas ir tik saviļņojoši un mulsinoši, ka pasaulē ir kāds cilvēks, kas radīts tieši man! Un mīl mani tieši tādu, kāds esmu! Attiecību sākumā otrā cilvēkā nereti izceļ sev tīkamās īpašības, it kā apstiprinot savu izvēli. Pēc tam, agrāk vai vēlāk, var sekot vilšanās, pamazām ieraugot cilvēku citādu, nekā iemīlēju. Šī atziņa nereti ietver zemtekstu: gribu, lai esi tāds vai tāda, kādu es vēlos. Var sākt gruzdēt neapmierinātība.
“Pārmetumu, tā dēvētā zāģēšanas valoda nekad nav produktīva, tā tikai jauc attiecības. Daudz labāk ir atvērt to lauku, kurā nesaprotamies, – atvērt sarunai. Pasacīt: varbūt es nedomāju pareizi, bet manā ģimenē bija tā,” iesaka psihoterapeite.
Kā zināms, eksistē ļoti dažādi priekšstati, kādai jābūt ģimenei. Mēs nākam no atšķirīgām ģimenēm ar dažādām vērtību sistēmām. Varbūt kādam ir sajūta, ka mans modelis ir vispareizākais, bet dzīve sāk bakstīt, nesaprast, lauzt. Jaunai ģimenei tas mēdz būt pirmais pārbaudījums – kā šīs vērtības salikt kopā.
Piemēram, vīrs nekad nesaka, ka iet tikties ar draugu vai uz sporta zāli, jo viņa ģimenē tā nebija pieņemts. Viņš nesaprot: par ko tev jāuztraucas, es taču vakarā būšu mājās?!
Būtu svarīgi atklāt otram, ko es vēlētos un kāpēc, piemēram: man ļoti vajag, lai tu man pasaki, ka aizej pie drauga, jo citādi es uztraucos.
Kāds pāris nodzīvoja 20 gadus, bet piepeši vīrs vienā dienā savāca mantas un aizgāja. Viņi izšķīrās. Sieva bija izmisusi: mēs tik labi dzīvojām, nekad pat nestrīdējāmies, nesaprotu, kas pēkšņi notika?!
Kopdzīve bija rāma un ērta, viņi dzīvoja līdzās kā kaimiņi, dalīja uz pusēm īri un zupas katlu, netraucēja viens otram. Negludumi tika ignorēti, aizmālēti, neredzēti. Gribēdami palikt kopā šajā ērtumā, viņi necēla gaismā to, kas otra rīcībā nepatīk, kas uztrauc, kas dara nemierīgu. Līdz kādā brīdī viens tā vairs nespēja, neizturēja.
Nav iespējams dzīvot, izliekoties neko neredzam – kā ar spaini galvā. Par savām vajadzībām ir jārunā. Konflikti nereti ir sāpīgi, bet tie uzšķērž un parāda īsto ainu.
“Būtu svarīgi sev atbildēt uz dažiem jautājumiem: kā es veidoju attiecības un ko no tām gaidu. Var palikt kā bērns, kurš visu laiku uzmet lūpu un pārmet otram, ka tas ir vainīgs. Bet var augt un saprast, ka abi divi esam lieliski un vērtīgi ziedi vai koki, kas var savstarpēji bagātināties, katram ir kaut kas, ko dot. Tā ir atbildības uzņemšanās, briedums,” akcentē speciāliste.
Viela pārdomām
* Der palūkoties uz sevi it kā no malas – kā ir dzīvot kopā ar tādu kā es.
* Izvēle būt kopā ar otru cilvēku faktiski notiek katru dienu.
* Attiecības ir vērtība, jo caur tām ir iespējams arī augt. Ja to apzinās šādi, visdrīzāk, darīs visu, lai attiecības saglabātu. Sapratīs, ko darīja aplam, kā citādākam būt.
