Pirtnieces ceļš līdz pirtij ar mirdzošām acīm. Un pēdējā laika atklājumi 0
“Šovasar agri ziedēja liepas un mans Līgovakars bija citāds. Es griezu zarus, pārpilnus smaržojošiem liepziediem, sēju slotiņas. Darīju to nesteidzīgi, ar patiku. Sasēju 50 slotiņas un devos gulēt.” Tik košu epizodi intervijas sākumā izstāsta pirtniece Lienīte Vītiņa-Zustrupa. Kopš Lienīte kļuvusi par pirtnieci, viņa negaida, ka viss skaistais notiks kaut kad, bet dzīvo pašreizējam brīdim, izbauda to. Lienīte stāsta par pirti, par saviem prieka, spēka un labsajūtas avotiem.
Atgriezties pie dabīgā
Apmēram pirms pieciem gadiem es sāku aizdomāties par veselīgāku dzīvošanu. Visapkārt par to runāja, ieteica iegādāties dažādus uztura bagātinātājus. Visi tos pirka, arī es sasparojos. Bet vai tiešām mākslīgi radītā kapsuliņā ir tas, ko mans organisms spēj atpazīt?! Sen zināms, ka dabīgam vislabāk var palīdzēt dabīgs.
Sāku meklēt, kur iemācīties, kā paņemt no dabas to, kas der veselības uzturēšanai. Zāļu tējas gan vācu kopš mazotnes, bērnības vasarās tas bija mans darbiņš. Zināju, kāda izskatās asinszāle, liepziedi, vīgrieze, vērmele, bet ne vairāk.
Reiz avīzē ieraudzīju Pirts skolas sludinājumu. Mani ieinteresēja sadaļa par augiem, ko piedāvāja šīs mācības. Abi ar vīru Jāni nolēmām apgūt pirts gudrības, iestājāmies šajā skolā.
Mana pieredze pirtī gan bija niecīga, arī ne visai pozitīva – reiz trāpījos ļoti karstā melnajā pirtī, kur bija tik sauss gaiss, ka elpojot svila deguns.
Atnākot uz mācībām, biju pārsteigta un priecīga, ka satieku līdzīgi domājošus. Cilvēkus, kam interesē daba. Viņu dzīvesstāsti vien bija ko vērti! Vairākums mainīja savu dzīvi – agrāk strādāja lielos amatos, bet tagad darbojas pirtī, meklē vērtīgo dabā. Viņi izstaro mīlestību, mirdz, izdzīvo ik dienu, ik mirkli.
Bet vai es dzīvoju tā, kā vēlos? Šāds jautājums arvien vairāk rūga manī.
Netērēt dzīves dienas
Pēc izglītības esmu socioloģe, apguvu organizāciju un sabiedrības pārvaldes socioloģiju. Mana ikdiena pagāja birojā, strādāju tirdzniecībā. Katru nedēļu es gaidīju brīvdienas, tās piecas darbdienas piecietu. Brīvdienās gan darīšu to, ko vēlos, dzīvošu pa īstam!
Taču piepeši apstājos. Pag, katru nedēļu es gaidu, lai ātrāk paiet piecas dienas?! Bet tā taču ir liela daļa manas dzīves!
Kad abi ar vīru pabeidzām mācības Pirts skolā, sapratām, ka gribam citu ceļu dzīvē. Vispirms riskēja vīrs. Viņš pastūma malā iepriekšējo darbu, lai arī bija neliela uzņēmuma vadītājs. Kad Jānis nedaudz nostabilizējās, arī es atļāvos aiziet no darba. Bija vasara. Es ik dienas gāju mežā, griezu slotiņas, vācu tējas, augus. Nezināju gan, kur to visu likšu. Šaubījos, vai varu būt īsta pirtniece.
Man prātā bija pirmā pieredze pie pirtnieka, viņš darbojās ļoti zinoši un jutīgi. Guļot zem viņa slotām, domāju: tas ir lieliski, bet es nekad tā nevarēšu…
Dzīvē tā noticis bieži – ja par kaut ko pasaku “nekad”, tas ļoti ātri piepildās.
Mudināt uz harmoniju
Pirts skola iedod pamatu, shēmu, saprašanu. Kā sacīja viens no mūsu skolotājiem: pabeidzot mācības, esi aizgājis tikai līdz pirts durvīm. Tad sāc apjaust, ko un kā iespējams paveikt pirtī. Un patiesi – es joprojām to visu mācos, eju dziļāk, sajūtu arvien vairāk.
Pirtī iespējams sakopt ne tikai ķermeni, bet arī tikt tuvāk dzīves harmonijai, līdzsvaram, ja tas zudis. Pirtnieks paver durvis uz to, parāda ceļu. To varētu salīdzināt ar istabas kārtošanu. Es neiešu cita cilvēka istabā un nesākšu krāmēt viņa lietas. Varu vien mudināt – jā, tev te vajag sakārtot. Jo tikai cilvēks pats zina, zem kura tepiķa paslaucīta viņa bēda. Tikai pats var atvērt aizkarus un ielaist saules gaismu savā istabā. Ar darbošanos pirtī es radu cilvēkam iespēju sākt sakārtot sevi.
Man prieks, ja pirtī gājējs ļaujas sajūtām, bērnišķīgi priecājas un dodas prom mirdzošām acīm. Ja ir tik labi, ka nepamana, kā aizlido laiks.
Tvert ķermeni kā brīnumu
Bija ziema, devos pastaigā, bridu pa sniegu. Toreiz biju neapmierināta, kaut kas notika ne tā, kā cerēju. Tad kā zibsnis nāca apjausma – katrs cilvēks nācis šai zemē, šai pasaulē savā ideālākajā izpildījumā un formā. Tieši tāds, lai varētu veikt savas dzīves uzdevumu, kas paredzēts. Tādēļ nav jēgas čīkstēt.
Vēl es aizdomājos par cilvēka ķermeni. Katrs ir radīts unikāls, īsts brīnums. Jābūt pateicīgam, ka šāds ķermenis tev dots. Ja to spēj pieņemt, zūd robežas, arī kailums vairs nešķiet nekas nievājams.
Atceros, kā pirmoreiz gulēju uz lāvas pilnīgi kaila. Tā bija viena no manām pirmajām reizēm pirtī. Pirtnieks bija vīrietis, svešs vīrietis. Man līdzi bija peldkostīms, bet drīz vien to noliku malā. Man jāpasmaida, atceroties savas toreizējās bažas. Tagad zinu, ka pirtnieks nekad nedomā par kailumu, visticamāk, viņš vispār neatceras, kāds izskatās peramā ķermenis.
Satikt meitenes pirtī
Man gribējās Jelgavas pusē izveidot rāmus un mierīgus pirts vakarus. Radās ideja par meiteņu pirti. Sanāk meitenes – tā dēvēju ikvienu neatkarīgi no gadu skaita – un uzzina būtisko par pirti, visu izmēģina. Katra gatavo sev tīkamu skrubi, izbauda miesas lutināšanu, mācās pašpērienu. Pēc tam visas kopā ejam peldēties. Es jokoju, ka tādā brīdī vislaimīgākais ir vietējais makšķernieks, zivis vairs nav ne prātā!
Prieks redzēt, kā meitenes iemācās sajust augus, vielas, siltumu, ūdeni. Mācu skalot seju ar bērzu sulu, bet daža laba brīnās: vai tā drīkst? Protams! Sula ir dabas produkts, tā der mums, dabas daļai.
Salieku trauciņus ar augu pulveriem. Nerakstu virsū, kas katrā iekšā. Lai sasmaržo, lai ņem tīkamo. Nereti cilvēks uzreiz grib pieslēgt prātu. Tas ir biškrēsliņš? Nē, to neņemšu, biškrēsliņš man nepatīk! Bet smarža taču patika! Ņem to zālīti, kas iepatīkas intuitīvi, kas ieskanas.
Arī pati mācos ikvienā dzīves situācijā ņemt vērā intuīciju. Zinu, ka īstā ir tā atbilde, kas atnāk pirmā. Māku to sajūtu noķert. Pēc tam pieslēdzas prāts un sāk izvēli apšaubīt, taču tam vairs neļaujos.
Skriet krosiņu pērtuvē
Katru jaunu pavasari apņemos sākt skriet. Vispirms es soļoju, tad kādā dienā sāku skriet, mana distance ir no sešiem līdz desmit kilometriem. Kādu laiku centīgi jožu. Tad iegadās pirts reize un es saprotu, ka man nav vajadzības skriet. Pirtniekam ir pamatīga slodze, darbošanās karstumā, liela svīšana. Pirts ir mana fiziskā aktivitāte.
Pērļot latvju zīmes
Man ļoti gribējās iemācīties aust. Izlasīju, ka tiek rīkots Eiropas Savienības atbalstīts projekts. Piezvanīju, bet visas vietas jau bija aizņemtas. Sabēdājos. Pēc dienas saņēmu vēstuli, ka atbrīvojusies tieši viena vieta.
Sapulcējāmies aušanas darbnīcā Līvbērzē. Bažīgi skatījos uz lielajām stellēm – nevar būt, ka divu nedēļu laikā man izdosies iemācīties aust. Tomēr tā notika!
Iemācījos arī pērļot aproces. Tas ir pacietības darbiņš, jābūt arī labai redzei. Līdz ar pirts zināšanām sāku aprocītēs ieaust latvju zīmes. Liku kopā zīmju kombinācijas, lai iestrādātu konkrētu vēstījumu. Vadīju arī meistarklases, kur ikviena varēja tikt pie pašgatavotas pērļotas rotas.
Esmu azartiska. Ja padodas, tas mani aizrauj, gribas darīt vēl un vēl.
Ķert adrenalīnu teātrī
Mazajās klasēs sāku spēlēt Jelgavas novada Vircavas pagasta amatierteātrī pie režisores Sarmītes Sustrupes. Vēlāk teātra spēlēšanu pametu. Pēc studijām sapratu, ka tomēr gribu būt šajā kolektīvā. Būt kopā ar savējiem, piedalīties jautrajos mēģinājumos.
Teātris ir uzdrīkstēšanās – atrasties daudzu acu priekšā, runāt tekstu, neko nesajaukt, būt lomā. Tas ir pozitīvais adrenalīns. Satraukums, kas piepilda. Atspēriena punkts ikdienas rāmajā plūdumā.
Augt kopā ar vīru
Arī Jānis spēlē teātri. Ar vīru esam kopā visur, abi esam pirtnieki.
Iepazināmies studiju gados, dzīvojām kopmītnē vienā stāvā. Jānis ir vēl viens pierādījums tam, ka Visumam nekad nevajag teikt “nekad”. Viņš bieži ciemojās mūsu kopmītnes istabiņā. Meitenes ķircināja, ka esmu tikusi pie drauga. Es pretī: meitenes, ar Jāni nekad!
Esam kopā jau 16 gadus. Kopā augam. Ja vienam iezogas baile, nedrošība, otrs uzmundrina, atbalsta.
Pašlaik Jānis uz laiku strādā Norvēģijā. Abi tur viesojāmies pirms diviem gadiem, iepazīstinājām norvēģus ar latviešu pirti. Izrādās, arī viņiem kādreiz bijušas tradīcijas, līdzīgas mūsējām: pērās ar slotām, ņēma talkā augus.
Norvēģu saunas rituālā uz krāsniņas tiek uzliktas ledusbumbas ar aromeļļām, ledus lēnām kūst, aromāti izgaro. Tad meistari ar dvieļiem tos vējo virsū cilvēkiem. Jānis šo rituālu veic ar pirtsslotām.
Norvēģijā man bija kāda neparasta satikšanās. Savulaik Brīvdabas muzeja pirts festivālā rādīju pēriena meistarklasi. Mans peramais modelis bija viesis no Malaizijas, kurš dzīvo Dānijā. Toreiz sirsnīgi atvadījāmies, jo sapratām, ka nekad vairs nesatiksimies. Taču notika citādi. Viņš izrādījās Norvēģijas SPA īpašnieka draugs, pie kura rādījām latviešu pirts gudrības. Un tā Latvijā iepazīto Lay Pang Ong kungu es atkal satiku Norvēģijā.
Ja sāc pievērst uzmanību dzīves notikumu pavērsieniem, uzreiz saredzi, cik pasakaini viss notiek. Nejaušību tiešām nav.
Iesaka Lienīte
Mans pēdējā laika atklājums – kalmes sakne. Izmantoju to svaigu pirts skrubī tūlītējai lietošanai. Vajag gan diezgan jaudīgu maļamo, lai sakni sasmalcinātu. Smalko malumu sajaucu ar sāli. Spēcīgs un rosinošs aromāts, lieliski attīra ādu.
Ļoti gaidu kastaņu laiku. Savācu un uzreiz, kamēr kastaņu bumbuļi svaigi un mīksti, tos sagriežu četrās vai sešās daļās. Tiklīdz kastaņiem ļauj sakalst, tie sabeidz visu – gan jebkuru maļamierīci, gan nervus. Kastaņu gabaliņus samaļu gaļasmašīnā, iegūstu rupjas struktūras pulveri. To žāvēju malkas krāsnī. Kad pavisam sauss, samaļu kafijas dzirnaviņās – skrubis gatavs. Ar šo smalko pulverīti noskrubē ādu, tā kļūst viegli zīdaina, nedaudz eļļaina, labi pabarota.
