MĪĻVANNIŅA AR NOVĒLĒJUMIEM 0
Kad novārījums gatavs, dodamies uz pirtīžu norises vietu. Sākumā krusteniskiem laidieniem ieleju vanniņā zāļu novārījumu. Samaisu ūdeni un pārliecinos, vai temperatūra ir bērnam piemērota. Tad lieku vanniņā vecāku sagatavotās simboliskās lietiņas vannas spēcināšanai: sarkanu dzīpariņu, lai bērnam būtu laba veselība (ja meitenīte – arī vieglām mēnešreizēm), zaļu dzīpariņu – labam mūžam. Kūpinātu kadiķi – lai bērnu nenoskaustu, sakaltušu garoziņu – lai vienmēr pietiktu maizes. Sudraba monētu vai kādu sudraba priekšmetu – labklājībai.
Senos laikos pirtīžas bijušas bērna pirmā vanniņa. Mūsdienās tā var būt mācībstunda, kurā dūla ierāda, kā mazo vannot, noteikti ļaujot pēc tam pamēģināt pašiem vecākiem – mierīgos apstākļos, iedrošinot. Pirmā apmazgāšana patiešām var būt izaicinājums jaunajiem vecākiem!
Nereti gan pirtīžas notiek jau tad, kad māmiņas ir mazliet iejutušās savā lomā un atguvušas spēkus – vienu līdz trīs mēnešus pēc dzemdībām. Tad jautāju, kurš no vecākiem parasti liek bērnu vanniņā. To var darīt arī abi reizē. Manuprāt, bērnam pēc iespējas vairāk jābūt pašu vecāku, nevis citu rokās, lai cik mīlošas tās būtu.
Kad bērniņš lēnītēm ielikts vanniņā, aicinu katru no dalībniekiem izteikt trīs vēlējumus mazuļa mūžam. To daru arī pati, jo esmu pagodināta būt pirtīžās. Tā parasti ir ļoti emocionāla rituāla daļa, mammām, reizēm arī tētiem acīs sariešas asaras, jo vēlējumi tiek teikti no sirds uz sirdi – mēs paši spēcinām sava bērna dzīvi.
