SIEVU PIRTS VAI ĢIMENES PIRTS? 0
Mācoties pie vecmātes un ārstes, pirtīžu tradīcijas atjaunotājas Dinas Ceples, šis rituāls bija paredzēts visai ģimenei, kur piedalās ne tikai mamma un bērns, bet arī tētis, vecākie brāļi un māsas, pēc vēlēšanās – vecmāmiņas un vectētiņi un, protams, tie, kas bija dzemdībās.
Dažādos ticējumu aprakstos var lasīt, ka pirtīžās piedalījušās sievas, kas bijušas klāt dzemdībās. Tāpat atrodamas ziņas, ka tā bijusi sievu pirts. Par vīriešiem esmu uzgājusi informāciju, ka tiem “mielastu atstāja istabā”, tātad ceremonijā viņus kaut kā iesaistīja.
Mana pirtīžu izjūta ir tāda, ka tajās piedalās tie, kas bija dzemdībās, un mūsdienās tas bieži vien ir arī tētis. Taču patiešām ir vajadzīgs laiks, kad jaunā māmiņa ir kopā tikai ar sievietēm. Manā pirtīžu pieredzē ierakstījusies arī vajadzība rast laiku mierīgai, pusotru stundu garai sarunai ar sievieti. Ja esmu piedalījusies viņas dzemdībās, parasti jau ir bijusi pēcdzemdību vizīte, kur esam runājušas par radībām, un tad sarunai pirms pirtīžām varam atlicināt mazāk laika, vairāk to veltot ķermenim un burvībai ļauties visam notiekošajam. Savukārt, ja ģimeni iepriekš neesmu pazinusi, esmu pārliecinājusies par mierīgas sarunas nepieciešamību pirms tam, lai tas, kas uz sirds sakrājies (visbiežāk – par dzemdībām un par to, kā sieviete jūtas kā mamma, kā sieviete), nerautos ārā brīdī, kad būtu jāļaujas norisēm.
Sākumā runāju ar sievieti vienu pašu, bet reizēm – ar pāri. Taču tad nereti kādā vēlākā pirtīžu posmā, kad mazulis ar tēti ir savā nodabā, sieviete sāk stāstīt ko tādu, ko varbūt kautrējās vai nevēlējas stāstīt vīra klātbūtnē. Šeit redzu, kāpēc pirtīžas, iespējams, bijušas sievu pirtis – tā ir iespēja norunāt nost sāpīgās, nesaprastās, grūti pieņemamās lietas. Bet varbūt – noelsot, noelpot, izdziedāt, jo iedarbojas ne tikai vārdi.
Šī atklāsme nāca, piedaloties pēcdzemdību rituālā Krievijā, kur biju dūla kādai māmiņai un pēc tam kopā ar krievu vecmātēm piedalījos viņu ceremonijā. Viena no šā rituāla daļām bija šāda: sievietei mājās sagatavoja siltu vannu un marles tīstoklītī, kas bija placentas lielumā, uzvārīja tēju maisījumu. To lika uz vēdera dzemdes apvidū. Blakus atradās sievietes, kas bija piedalījušās radībās. Siltumā, turot uz dzemdes placentu, sievietei viegli raisījās viņas dzemdes stāsts – tas, kas norunājams, sāpīgs vai sagādājis prieku. Dalīties taču var arī priekā!
NORUNĀT NOST, KAS SAKRĀJIES
Vai tā būtu saruna pirtīžās vai krievu rituālā, sieviete, iespējams, vēlas izstāstīt ne tikai to, kas sakrājies pēdējo dzemdību sakarā. Stāstāmais var būt saistīts arī ar citu bērnu dzemdībām vai ar seksualitāti saistītu notikumu. Pirtīžu laikā māte atrodas atbalstošos, drošos apstākļos, neviens viņu nevērtē. Līdzās esošās sievietes sarunas gaitā palīdz stiprināties, ieraudzīt vairāk, sajust vairāk.
Diezgan raksturīgi, ka sieviete koncentrējas uz to, kas dzemdībās nav bijis īsti labi. Tad parasti aicinu visu stāstīt lēnām un no paša sākuma – tikai tā viņa spēj ieraudzīt kopainu, un, izrādās, viss nemaz nebija tik slikti. Viņas izjūta pret sevi un dzemdībām mainās.
Arī tad, ja dzemdības bijušas ļoti spēcinošas un iepriecinošas, izrunājam, kas stiprināja, priecēja, ko sieviete sevī pārvarēja. Tā var nostiprināt savu spēka izjūtu, noglabāt resursu lādītē zināšanas, kā pašai sev palīdzēt un kurš no cilvēkiem vai augstākiem spēkiem var sniegt palīdzību noteiktās dzīves situācijās.
Reizēm sieviete pat pāris mēnešu pēc dzemdībām vēl krāj un glabā sevī dažādas raizes. Dažkārt kaisot pelnus sev uz galvas, citkārt vainojot citus dzemdību notikumos. Pirtīžās izdodas apzināties pieredzi visās tās krāsās un spert pirmos soļus pretī izlīdzinājumam, lai piedotu, pieņemtu. Pēc garās sarunas ir īsāka, kurā aicinu abus – vīrieti un sievieti – izteikties par dzemdību pieredzi. Piemēram, kādā mūsu divatnes sarunā sieviete atzinās savās raizēs, ka nav saņēmusi no vīra spēcinošus vārdus par to, kāda viņa bijusi dzemdībās (tiesa, viņa pati arī nejautāja vīra skatījumu). Visi tikāmies pirtiņā. Iepazināmies. Aicināju vīru pastāstīt, kādu viņš redzējis savu otro pusīti dzemdībās. “Viņa nepadevās!” vīrs dedzīgi iesaucās, skatoties uz sievu mīlošām acīm. Sieviete sadzirdēja to, ko bija gaidījusi. Teju vai gaisā varēja just, ka viņi tobrīd savienojās mīlestībā. Šīs brīnišķīgās izjūtas ir stiprinājums viņiem abiem turpmākajam laikam.
