Pirtīžas – spēcinoša pēcdzemdību atjaunošanās māmiņai, bērniņam, ģimenei 0
Raksta autore dūla* Linda Rozenbaha
Jaunās māmiņas godināšana, mazuļa uzņemšana ģimenē ar sirsnīgiem vēlējumiem vēlējumiem dzivei, saru dzīšana bērniņam, emocionālās nabassaites pārgriešana starp māti un bērnu, ģimenes stiprināšana, māmiņas ķermeņa atjaunotne, pateikšanās visiem, kas palīdzējuši ģimenē ienākt jaunam cilvēkam, – to visu ietver atjaunojošs pēcdzemdību rituāls pirtīžas.
Pirms runā par šo rituālu, mazliet jāparaugās uz pēcdzemdību periodu. Ko parasti darām, ieraugot grūtnieci ar punci? Apbrīnojam topošo māmiņu, veltām viņai uzmanības apliecinājumus, rūpes. Kas notiek, piedzimstot mazulim? Visa uzmanība tiek viņam. Sajūsmināmies par zīdainīti, bet mamma it kā paliek ēnā. Labi, ja kāds pajautā, kā viņa jūtas un kas notiek viņas dvēselē. “Es paturēšu mazuli, tu tikmēr vari uztaisīt ēst vai izmazgāt grīdu,” – tas ir šķietami gādīgs palīdzības piedāvājums, tomēr neatbilst mammas patiesajām vajadzībām pēcdzemdību laikā. Būtu jāļauj sievietei pašai just un saprast, kas viņai nepieciešams.
Citu tautu tradīcijās sievietēm pēcdzemdību periodā dota iespēja būt rāmākā režīmā kopā ar savu bērnu, viņu aprūpējušas daudzas rokas. Arī latviešu kultūrā senatnē runāts par notikumiem sešās – ar to domātas sešas pēcdzemdību nedēļas, kad sievietei jādzīvo ap gultu, proti, nav jādara smagi darbi. Viesi raudzībās nākuši ar ciemakukuli – tātad kaut ko ēdamu, lai par šo jautājumu viņai nebūtu jālauza galva. Tāpēc, ka atkarībā no sievietes iespējas pilnvērtīgi būt kopā ar mazuli, lūkoties viņā, vērot viņu veidojas spēcīgāka saikne starp abiem. Māmiņa smalkāk jūt, kāpēc mazulis kurā reizē raud. Daudzām tautām ir arī dažādas pēcdzemdību tradīcijas, kā citas sievietes palīdzējušas ienākt sievietei mātes pasaulē, iedrošinājušas, aprūpējušas fiziski un garīgi. Mums, latviešiem, šāda pēcdzemdību tradīcija ir pirtīžas. Esmu apguvusi daļu latviešu, krievu un meksikāņu pēcdzemdību tradīciju, kuras praktizēju.
GATAVOŠANĀS PIRTĪŽĀM
Pirtīžas ir pirmie bērna un jaunās māmiņas godi, kad māte ar bērnu un sievas, kas piedalījās dzemdībās, bieži vien arī vecmāte, iespējams, reizēm arī vīrs, devās uz pirti mazgāties īpašā ceremonijā. To uzskatīja par šķīstīšanās un attīrīšanās rituālu. Tāpat, kā puncī dzīvojot, bērns bija vienots ar mammu caur ūdeni – ar augļūdeņiem, pirtīžās mazulis simboliski caur ūdeni no mātes tiek atdalīts – kā atsevišķa personība.
Tiek minēts atšķirīgs laiks, bet caurmērā tas notika no pāris dienām līdz astotajai dienai pēc dzemdībām, dienu pirms krustabām. Mūsdienās pirtīžas norisinās atšķirīgos laikos. Daži to veic astotajā dienā, taču nereti ģimene uzmeklē rituāla vadītāju tad, kad sieviete jau mazliet sakrājusi spēkus, – mēnesi, divus vai trīs pēc radībām.
Lai kur arī pirtīžas notiktu, svarīgs ir sagatavošanās posms. Vienmēr pastāstu par rituāla būtību un to, ko darīsim.
Dūlas piedāvā pirtīžas veikt pirtī vai mājās, savā vidē, vannas istabā. Jāņem vērā, ka ceremonija notiek aptuveni četras piecas stundas. Pirtīžu dienā vai dienu iepriekš māmiņu aicinu doties dabā un salasīt nedaudz augu bērna vanniņai – zaļumus un ziedus, kas it kā nāk pretī, intuitīvi uzrunā. Laikā no Ziemassvētkiem līdz Lieldienām tās var būt arī saknes un koku mizas. Meklēt un atrast augus vajadzētu meditatīvā stāvoklī, gaišā noskaņā, noskaņojoties uz pirtīžu garīgo nozīmi, domājot par sevi un mazuli. Taču šis posms nav jāizmanto par visām varītēm. Ja sieviete dzīvo pilsētā, dzemdības bijušas pavisam nesen, nav iespēju izbraukt vai tas ir apgrūtinoši, nevajag sevi spiest punktuāli īstenot visu ceremoniju. Pirtīžām jābūt patīkamam, spēcinošam, ļaušanās pilnam pasākumam, nevis uzspiestam un pēc grafika pildāmam.
Augu vietā var izmantot arī intuitīvi izvēlētas zāļu tējas vai – līdz ziemas saulgriežiem – ziediņus un lapiņas no vasaras saulgriežu vainaga.
* Raksta autore ir dūla, kura praktizē pirtīžas gan pirtīs, gan sievietes mājās – mūsdienīgākā versijā.
Profesionāla dūla ir speciāli mācījusies sieviete, kas atbalsta grūtniecībā, dzemdībās un pēcdzemdību periodā. Atbalsts ir emocionāls, informatīvs un arī fizisks, vienmēr – nemedicīnisks. Latvijā dūlas mācās trīs gadus ilgos kursos.
