Pirtij, tāpat kā citām guļbūvēm, izmanto egles vai priedes baļķus – apaļkokus vai frēzētos baļķus. Var, protams, izvēlēties dārgākus materiālus – lapegli vai ciedru priedi (to nereti nepareizi dēvē par ciedru).

Tirgotāji vienmēr atgādina, ka baļķi noteikti jāapstrādā ar koksnes aizsardzības līdzekli, taču arī uz šādi apstrādātas virsmas pēc dažiem gadiem parādās melni punktiņi – pelējuma sēne. Ja regulāri neveic atkārtotu apstrādi, baļķi vai dēļi ar laiku kļūst melni un izskatās kā apdeguši. Savukārt neapstrādāts koks ar gadiem top skaisti sudrabpelēks. Sveķainajai egles vai priedes koksnei piemīt dabiskā aizsargspēja. Ja ir labi pamati, vesels jumts un nodrošināta ventilācija, koka ēkas kalpo simt gadu un ilgāk.

Antons Jastržemskis stāsta, ka lāvu ieteicams gatavot no liepas, jo tā vislabāk uzsūc mitrumu. Var izmantot arī citus lapu kokus – melnalksni, bērzu, apsi un, protams, izturīgo ozolu. Sienu apdarei izvēlas lapu koku dēļus (vismaz tur, kur cilvēks piespiežas ar muguru), bet citās vietās var likt mazāk zarainus skuju koku dēļus. Grīdai der gan lapu koku, gan skuju koku dēļi.

Pirtī visām durvīm jāveras uz āru, lai nepieciešamības gadījumā varētu ātri izskriet laukā. Pērtuves durvju rokturiem jābūt no koka vai cita nekarstoša materiāla, nevis no metāla.

Spraugas un plaisas guļbaļķu pirtiņas sienās. Ignorēt vai likvidēt?

Pērienu sāk ar apsi, beidz – ar pīlādzi. Ciemos “Pirtslietu darbnīcā”

Pirts – svētnīca miesai un garam
. Rituālus iesaka pirtniece un pirts meistars

Saulgriežu pirts veselai miesai un garam