Ja būvē pats 0
Būvējot pirtiņu pašu spēkiem, pērtuvē vienam cilvēkam jāparedz vismaz 2 m2 telpas. Lāvas liek divos vai trijos līmeņos atkarībā no griestu augstuma. Lāviņai jābūt tik garai, lai pieaudzis cilvēks varētu ērti apgulties, un tik augstai, lai pirtnieks strādājot nesasistu galvu. Vienā sienā ierīko lodziņu un gar to novieto soliņu. Pērtuves stūrī krauj ar malku kurināmu akmeņu krāsni, noliek metāla mucu karstajam ūdenim. Jāparedz arī lielāks trauks aukstajam ūdenim. Lai taupītu siltumu, veido nelielu, tomēr ērtu pērtuvi. Priekštelpā izvieto soliņus un apģērbu pakaramos.
Siltuma ekonomijas dēļ pirts durvīm vajadzētu būt zemām un šaurām (piemēram, 160 cm vai pat 180 cm augstām un 70–80 cm platām), arī lodziņš nav liels. Izlietotā ūdens notecei grīdā pie sienām agrāk atstāja spraugas vai dēļos izurba caurumus. Ja tā rīkojas arī tagad, jāraugās, lai netīrais ūdens nenonāktu ūdenskrātuvē un to nepiesārņotu. Labāk pirts grīdā ierīkot trapu (restīti) un ūdeni novadīt filtrācijas akā.
Pirti ieteicams būvēt no iepriekš izžāvētiem kokmateriāliem, tāpēc nozāģētos baļķus der aptuveni gadu uzglabāt. Somijā plaši izmanto t.s. mirušos kokus, kas nokaltuši uz savām saknēm, bet nav bojāti. Arī sev Antons Jastržemskis uzbūvējis melno pirtiņu no mirušā koka, tā stāv jau 20 gadu, nekādi bojājumi nav manāmi, pat krāsa nav mainījusies.
