Sātaniskā uguns, pašaizdegšanās jeb pirokinēze nekādā ziņā nav tikai fantāzijas auglis, tas ir gluži reāls fakts, lai gan, raugoties no fizikas un ķīmijas viedokļa, tāds fenomens nav iespējams. Zināms, ka cilvēka ķermeņa 2/3 veido ūdens un tā sadegšanai nepieciešams noteikts daudzums enerģijas, kāda dzīvā organismā nav. Pat tad, ja nelaiķi vēlas sadedzināt krematorijā, nepieciešama vismaz 2000 grādu temperatūra, turklāt nepārtraukti vismaz četras stundas. Un arī tad vēl nepieciešams speciāli sasmalcināt apogļotos skeleta kaulus, lai tos pārvērstu pelnos. 2
Pašaizdegšanās ir salīdzinoši reta parādība. 20. gadsimtā oficiāli fiksēti 19 tādi gadījumi visā pasaulē. Zinātniekiem par to ir dažādi viedokļi. Daži to mēģina saistīt ar cilvēka iekšējo stāvokli, jo bieži bijis tā, ka sadegušie cilvēki iepriekš bijuši dziļa stresa stāvoklī. Citi uzskata, ka tā rodas saistībā ar upura tuvumā esošu lodveida zibeni – tā enerģija iekļūst cilvēka biolaukā, kas spēj izraisīt acumirklīgu aizdegšanos. Ir arī citas versijas. Pētnieki noteikuši divus pašaizdegšanās tipus: upura pārvēršanās pelnos un tā sacepšana pārogļotā masā. Dažos gadījumos atsevišķas ķermeņa daļas paliek pilnībā neskartas.
19. gadsimtā parādījās versija par to, ka par pirokinēzes upuriem kļūst galvenokārt hroniski alkoholiķi, kuru ķermenis ir viscaur spirta pārsātināts, tāpēc viņi var viegli uzliesmot no nejaušas dzirksteles, piemēram, smēķējot. Šveiciešu zinātnieks Ludvigs Šūmahers piedāvā savu skaidrojumu. Kāpēc gan, viņaprāt, nevarētu pieņemt, ka pastāv zinātnei vēl nezināmi starojumi, kuru kūlīši allaž ir kaut kur mums tuvumā? Noteiktos apstākļos šādas enerģijas mijiedarbība ar organisma biolauku izraisa jaudīgu enerģētisko uzliesmojumu, tādu kā savdabīgu sprādzienu, kam seko dzīva ķermeņa pašaizdegšanās. Tāds enerģijas kūlītis varot būt telpā strikti ierobežots un darbojas tikai atsevišķos gadījumos.
