Pirmsvēlēšanu pieminekļu gāzēju biedrībai ciešas saites ar “Vienotību” 0
Krievijas iebrukums Ukrainā arī politiķiem Latvijā lika atrast drosmi atbrīvoties no okupācijas varu slavinošiem pieminekļiem. Taču tagad priekšvēlēšanu gaisotnē politiķi sacenšas patriotismā – mainās Rīgas ielu nosaukumi, pazūd piemiņas plāksnes un pieminekļi. Lēmumus pieņem bez diskusijām sabiedrībā, ignorējot ekspertu ieteikumus, un bieži par pamatojumu izmantojot biedrības “Publiskās atmiņas centrs” iesniegumus. Kopā ar Rīgas Stradiņa universitātes studentēm Unu Lauru Siliņu un Sintiju Šiliņu TV3 raidījums “Nekā personīga” pēta, kas un kā izlemj, kas jāaizvāc no sabiedrības acīm.
Vēl pirms dažiem gadiem Rīgā bija ap 180 pieminekļu un piemiņas zīmju. Pie jauniem atmiņas objektiem Rīga tiek reti, tādēļ lielākā daļa pieminekļu Rīgas ielās bija padomju mantojums – no režīma, kas tā demonstrēja savu varu un bija iznīcinājis pieminekļus, kas atgādināja par laiku līdz okupācijai. Tagad Rīgas pieminekļu sarakstā ir ap 130 objektu.
2022. gadā mākslas un vēstures ekspertu komisija izveidoja sarakstu ar 69 padomju režīmu slavinošiem pieminekļiem. Saeima un valdība nolēma, ka tie jānojauc. Daži bija latviešu mākslinieku veidoti ar māksliniecisku vai vēsturisku vērtību. Tie nonākuši Okupācijas muzeja noliktavā, kur glabāsies, kamēr tiem atradīs piemērotāku vietu.
Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Kultūras priekšmetu aprites daļas vadītājs: “Lielākoties šobrīd, protams, ka mēs runājam par tādiem pieminekļiem, kas nav valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Ja neskaita par vienu objektu, par kuru Rīgas dome jau ir lēmusi. Tas ir Sudrabu Edžus piemineklis, kurš bija iekļauts un ir iekļauts valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā reģiona nozīmes mākslas piemineklis.”
Pieminekli Sudrabu Edžum, īstajā vārdā Moricam Eduardam Zilberam, veidojis tēlnieks Ojārs Siliņš. Tas uzstādīts 1957. gadā Kronvalda parkā. Oktobrī Rīgas dome nobalsoja par pieminekļa demontāžu.
Tas pagaidām pārvietots uz Rīgas domes Pieminekļu aģentūras glabātuvi. Vēlāk to varētu novietot pie rakstnieka atdusas vietas. Rīgas domes izveidotā Pieminekļu padome, kur strādā eksperti un politiķi, “Dullā Daukas” autora pieminekļa aizvākšanu neatbalstīja, jo rakstnieka politiskie uzskati neizdzēš viņa sasniegumus.
Galvaspilsētas dome lēmumu pieņēma, pamatojoties uz biedrības “Publiskās atmiņas centrs” ierosinājumu. Tās pārstāvji uzskata, ka 1941.gadā mirušais rakstnieks Sudrabu Edžus, kurš mūža otro pusi pavadīja Krievijā, grāvis neatkarīgās Latvijas valstiskumu, jo viņš starpkaru periodā strādājis universitātē, kuras mērķis esot bijis gatavot komunistiski noskaņotus revolucionārus.
Tajā pašā domes sēdē deputāti nolēma demontēt arī no Rīgas vācbaltu dzimtas nākušā Krievijas impērijas karavadoņa Barklaja de Tolli pieminekli. Nobalsoja arī par rakstnieka Andreja Upīša pieminekļa pārvietošanu un transformāciju. Upīts bija ne tikai populārs rakstnieks, bet arī delegācijas sastāvā, kas aicināja Latviju pievienot Padomju Savienībai un vēlāk kļuva par okupācijas varas funkcionāru.
Rīgas domes deputāts tēlnieks Ivars Drulle ierosināja pieminekli pārgriezt uz pusēm, lai atspoguļotu divus Upīšus – izcilu rakstnieku un kolaborantu. Pieminekli bija plānots izvietot kaut kur tālāk no galvaspilsētas centra.
Ivars Drulle, Rīgas domes deputāts: “Viņš ir bijis padomju funkcionārs, tai vietai ir arī jābūt kaut kādā veidā padomiskai. Pieņemsim, Spilvas lidosta, mēs zinām, ka tā ir ar sirpjiem un āmuriem, PSRS ģērboņiem, tur ir parks.”
Nacionālās kultūras mantojuma pārvalde neiebilst pret Upīša pieminekļa pārvietošanu, it īpaši tādēļ, ka Kongresu namu un tā priekšā esošo laukumu paredzēts pārbūvēt. Lēmums pieminekli pārgriezt uz pusēm gan bijis pārsteigums.
Jānis Asaris, Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Kultūras priekšmetu aprites daļas vadītājs: “Skulptūra kā tāda ir saglabājama, un saglabājama tādā izskatā, kā to ir veidojis tēlnieks Terpilovskis, nevis tēlnieks Drulle, piemēram. Es īstenībā gribētu zināmā mērā no tā visa atturēties, jo arhitekts šim piemineklim bija mans tēvs. Caur manu tēvu es pietiekami labi zināju arī Albertu Terpilovski, un es nekādā gadijumā neuzskatītu, ka viņš bija kaut kāds… Arī tanī laikā viņi visi bija ļoti latviski cilvēki.”
Pieminekļa autori ir arhitekts Gunārs Asaris un tēlnieks Alberts Terpilovskis. Ar Terpilovska autortiesību mantinieci darba pārveidošana nav oficiāli saskaņota. Tā ir kādreizējā politiķe Kārina Pētersone. Viņas krustmāte bija tēlnieka dzīvesbiedre.
Kārina Pētersone, Tēlnieka Alberta Terpilovska mantiniece, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Atbalsta biedrības vadītāja: “Es esmu ne tikai autortiesību mantiniece, mana ģimene ir saistīta ar Andreja Upīša ģimeni, jo mans vectēvs – viņš bija iespiedējs un dramaturgs Jūlijs Pētersons – viņi bija ļoti tuvi draugi, neraugoties uz to, ka viņiem bija politiski ļoti atšķirīgi uzskati.
Bet viņš ļoti daudz ir palīdzējis Andrejam Upītim, gan pestīdams viņu no cietuma, gan viņš iekārtoja viņu darbā savā spiestuvē, gan dēlam palīdzēja. Bet tad, kad viņam pienāca grūti laiki – viņu apcietināja, viņam draudēja izsūtījums -, vecmāmiņa aizgāja pie viņa tuvākajiem draugiem, arī pie Andreja Upīša…
Nu, varbūt viņš nevarēja palīdzēt, bet katrā ziņā nekas nemainījās. Viņš devās uz Sibīriju, kur arī mira. Man vienmēr, kad es gāju garām šim piemineklim, man tas bija kā Jāzepam tas ērkšķis. Man viņš bija vajadzīgs, lai viņš durās un lai atgādina.
Atļauju pārveidei man nav lūgusi nedz Rīgas dome, kas jau ir pieņēmusi lēmumu… Vienīgais, es pati uzmeklēju Rīgas pieminekļu aģentūrā cilvēkus, kam šī lieta ir uzticēta, izpildītājiem. Mēs vienojāmies, ka šis risinājums pagaidām nav aktualizēts no aģentūras puses, līdz ar to par to formāls lēmums pašlaik nav paredzams.”
Par pieminekļu demontāžu lemj Rīgas dome. Tā konsultējas ar Pieminekļu padomi, bet deputātu balsojumi Sudrabu Edžus un Barklaja de Tolli gadījumā atšķīrās no padomes ieteikuma. Šie pieminekļi vērtēšanā nonāca pēc biedrības “Publiskās atmiņas centrs” iesnieguma.
Didzis Šēnbergs, Publiskās atmiņas centra pārstāvis (“Jaunā Vienotība”): “Vasarā Rīgas pilsētas vadība mums lūdza mūsu viedokli, kādi piemiņas objekti vēl būtu demontējami, mēs sniedzām savu viedokli konspektīvi saraksta veidā, kuru pēc tam izskatīja Pieminekļu padome. Protams, šajā sarakstā lielākoties bija tādi objekti, ko atmiņas centrs bija vērsies jau gadu, divus gadus atpakaļ.
Un varbūt daudzi nav ievērojuši, bet pirmie mūsu iesniegumi par komunistiskā totalitārā režīma amatpersonām bija četrus – piecus gadus atpakaļ, kad lielākā daļa sabiedrības nenojauta, ka būs Kijivas bombardēšana no Krievijas puses.”
Kārina Pētersone, Tēlnieka Alberta Terpilovska mantiniece, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Atbalsta biedrības vadītāja: “Diemžēl politiskais lēmums bija pretrunā ar profesionāļu ieteikumu un lēmumiem. Tā bija Pieminekļu padome, kura negatīvi vērtēja šīs iniciatīvas.”
Domes aizkulisēs pēkšņo steigu demontēt pieminekļus saista ar pašvaldību vēlēšanu tuvumu, un to, ka partijām jādemonstrē izlēmīgs patriotisms. Politiķi gan noliedz, ka pieminekļu aizvākšana ir daļa no priekšvēlēšanu cīņas.
Vilnis Ķirsis, Rīgas domes priekšsēdētājs (“Jaunā Vienotība”): “Tas process jau ir sācies kādu laiku atpakaļ, ir vēl Pieminekļu padome tāda institūcija, kurā tas ir skatīts un tas ir kādu laiku aizņēmis. (NP: Kad mainīsies koalīcija, ja mainīsies, tos pieminekļus liks atpakaļ, ja tie būs citi cilvēki koalīcijā?) Es tā kā gribētu cerēt, ka nē. Bet, ja sliktākajā scenārijā, ievēl kādu nevalstisku Rīgas domi, es nevaru izslēgt šādu scenāriju.”
Māris Mičerevskis, Rīgas domes deputāts (“Kods Rīgai”): “Tas ir politisks lēmums, tas tiek izlemts koalīcijā, un, manuprāt, tas arī ir pareizi šajā gadījumā, jo tas ir tāds laiks, kad mums vajag izšķirties, vai mēs vairāk skatāmies uz Krievijas pusi vai Eiropas pusi.”
Biedrība “Publiskās atmiņas centrs” apvieno vēsturniekus un pētniekus, no kuriem liela daļa iepriekš strādāja tā sauktajā čekas maisu izpētes komisijā. Tai bija jāizstrādā rekomendācijas VDK kartotēkas atvēršanai. Šo uzdevumu komisija neizpildīja, bet publicēja virkni zinātnisku pētījumu. Biedrību vada Kārlis Kangeris, izpildinstitūcijā ir arī “Jaunās Vienotības” biedre Nikola Elīza Sveržicka. Arī Didzis Šēnbergs, kas komunicē biedrības vārdā, ir “Jaunajā Vienotībā” un partijas sarakstā kandidēja Eiroparlamenta vēlēšanās.
Didzis Šēnbergs, Publiskās atmiņas centra pārstāvis (“Jaunā Vienotība”): “Publiskās atmiņas centrs ir koncentrējies tikai uz tādām personībām, kas ir vai nu tieši piedalījušies Latvijas Republikas neatkarības likvidēšanā, vai nu personas, kas ir bijušas PSRS drošības orgānu vai slepeno dienestu darbinieki, kas cīnījušies pret Latvijas Republikas esību kā tādu, personas, kas ir tiesātas par darbību pret Latvijas Republiku, kā arī PSRS vai Krievijas militārpersonas, kuru tēli pārstāv likumā aizliegto kara ideoloģiju, ko nosoda arī starptautiskais pakts par politiskām, pilsoniskām tiesībām.
Atsevišķos gadījumos mēs esam balsojuši, un balsojums ir bijis nelabvēlīgs. Un tomēr pēc kāda laika mēs esam nonākuši pie viedokļa, ka šis objekts pārstāv imperiālisma ideoloģiju vai komunistiskā totalitārā režīma ideoloģiju un esam vērsušies attiecīgās pašvaldības un valsts iestādēs.”
Viens šāds piemērs ir zinātnieka Mstislava Keldiša krūšutēls. Sākumā biedrība vēlējās to saglabāt, bet vēlāk secinājusi, ka viņš tiek uztverts kā Padomju armijas militāro sasniegumu simbols.
Kārina Pētersone, Tēlnieka Alberta Terpilovska mantiniece, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Atbalsta biedrības vadītāja: “Okupācijas simbols atbrīvotāju piemineklis Uzvaras parkā – tas ir brīnišķīgs risinājums, pašlaik mēs visi uzelpojam. Bet tas, kas saistās ar latviešu kultūras cilvēkiem, kam ir patiešām nozīmīgs devums. Es domāju, ka tur būtu jāveido stāsti, jāapspēlē un jāstāsta par vēsturi.
Cilvēki ir pretrunīgi, visi, lai kuru mēs ņemtu ģēniju – Čaks, Smiļģis. Tagad mēs visu novāksim, lai mums nebūtu nekādu sāpīgu atmiņu, lai mums nebūtu jārunā par neērtām lietām. Nē, nē. Jāatrod cieņpilns risinājums.”
Didzis Šēnbergs, Publiskās atmiņas centra pārstāvis (“Jaunā Vienotība”): “Viens no šīs demontāžas ļoti svarīgiem elementiem ir šī saruna, ka cilvēki, kuri nodevuši valsti, viņi ir pēc tam okupācijas varas godināti. Mēs pēc tam savā demokrātiskā valstī apzināmies, ka tas ir nepieļaujami, mēs sarunājamies publiski un izglītojam arī jaunāko paaudzi, kādu iemeslu dēļ viņi nonāca pie šīs valsts nodevības lēmuma. Un mēs, visa sabiedrība, kopumā iegūstam stiprāku un noderīgāku imunitāti pret totalitārisma idejām un pret kara ideoloģiju.”
Diskusijas vēl turpinās par daudziem objektiem. Ceļa malā esošā skulptūra Berģos duras acīs, bet tā atrodas blakus apbedījumiem, tādēļ pārvietošana būtu strīdīga. Lucavsalā ir piemineklis 1701. gadā kritušiem krievu karavīriem. Šo objektu gadiem tā sauktās krievu pasaules ideju virzīšanai izmantojusi Krievijas vēstniecība un prokrieviskas organizācijas.
Šoruden demontēts arī rakstniecei Annai Saksei veltītais piemineklis viņas dzimtajā Lejasciemā, Gulbenes novadā. Tas darīts pēc “Publikās atmiņas centra” un Sakses novadnieces filozofes Maijas Kūles aicinājuma. Biedrība cenšas panākt arī Sarkanās armijas komandiera un Jāņa Fabriciusa pieminekļa novākšanu Ventspilī. Pēc Pirmā Pasaules kara viņš bija augstos Padomju savienības amatos, taču nomira ilgi pirms Latvijas okupācijas.
