Pirmsnāves pārdzīvojumu bioloģija: “Nieka divu vai trīs sekunžu laikā patiešām iespējams visaptveroši atcerēties visu savu dzīvi” 10
Starptautiska pētnieku grupa paudusi uzskatu, ka labi zināmais fenomens, kad uz nāves sliekšņa esošam cilvēkam apziņā kinofilmas veidā aizjoņo kadri ar viņa dzīves notikumiem, ka viņš tieši sev priekšā redz tumšu tuneli un tamlīdzīgi, varētu būt saistīts ar dabā labi zināmo izdzīvošanas stratēģiju, ko dēvē par “izlikties par beigtu”. Pētnieki cer, ka viņiem izdosies šo jautājumu atrisināt, raugoties no evolucionārā redzes punkta.
I
“Es biju pārliecināta, ka tūlīt miršu. Kad haizivs mani parāva zem ūdens jau trešo reizi, apziņai cauri izjoņoja visu manas dzīves spilgtāko momentu tēli. Tas šķiet absolūti neiespējami, ka burtiski tikai nieka divu vai trīs sekunžu laikā patiešām iespējams visaptveroši atcerēties visu savu dzīvi.” Tādiem vārdiem savus potenciālā pirmsnāves stāvokļa pārdzīvojumus aprakstījusi amerikāniete Šerija Hansena Steigere, kurai ASV piekrastē Teksasā bija uzbrukusi haizivs. Un viņa nav vienīgā ar tādu pārsteidzošu pieredzi.
Pirmsnāves pārdzīvojumi ir fenomens, kas var rasties dzīvību apdraudošās situācijās. Daudziem tādos momentos šķiet, ka viņi it kā pamet savu ķermeni, nokļūstot šaurā tunelī ar tā galā esošu vilinoši spožu gaismu, kā arī satiekas ar sen mirušajiem tuviniekiem vai eņģeļiem. Pētnieki novērtējuši, ka aptuveni 6–8% Zemes iemītnieku ir tamlīdzīga pirmsnāves pārdzīvojumu pieredze, un apvienotā dāņu un beļģu pētnieku komanda jauna pētījuma ietvaros pirmo reizi mēģinājusi noskaidrot, vai tam izskaidrojums nav meklējams, raugoties no evolucionārā skatpunkta.
Viens no pētījuma vadošajiem autoriem, Dānijas Nacionālā hospitāļa nodaļas vadītājs Daniels Kondziella paudis, ka ir iespējams šos pārdzīvojumus skaidrot garīguma kontekstā, ko turklāt daudzi arī darot, tostarp interesanti esot tas, ka šādi gadījumi aprakstīti praktiski visās pasaules kultūrās un visos kontinentos, līdz ar to runa ir par dažādu laikmetu cilvēku pieredzi un tradīcijām, kas pētniecībai paver jau plašāku darba lauku.
II
Līdz mirklim, kad pētnieki uzsāka jauno pētījumu, viņu rīcībā bija teorija, kas jau pauda: pirmsnāves pārdzīvojumi patiesībā varētu būt saistīti ar dzīvnieku valstībā pietiekami izplatīto izdzīvošanas stratēģiju, kad kāda būtne tikai izliekas par mirušu. Viņi uzskatīja, ka tā dēvētā tanatoze (zinātnisks termins, ar kuru apzīmē šķietamo nāvi, kam jāaizsargā dzīvnieks no reālas bojāejas) un pirmsnāves pārdzīvojumi dabiskās izlases procesā attīstījušies un pārmantoti gluži skaidri saprotamā nolūkā – nodrošināt izdzīvošanu.
Lai varētu maksimāli pārbaudīt šo teoriju, pētniekiem vajadzēja pierādīt, ka gan cilvēki, gan dzīvnieki apzināti izliekas miruši tieši nolūkā izglābties un turpināt dzīvošanu. Tāpēc pētnieki izveidoja sarakstu ar dzīvnieku valstības galvenajām radnieciskajām grupām, un ar katru no šīm grupām viņi veica papildus pa diviem pētījumiem tieši saistībā ar tanatozi. Šajā gadījumā iegūtie rezultāti pilnībā apstiprināja iepriekš noformulēto teoriju. Proti, noskaidrojās, ka
praktiski visi dzīvnieki no vabolēm līdz putniem un no reptiļiem līdz zīdītājiem dažkārt mēdz izlikties par beigtiem, lai tādējādi pasargātu sevi no plēsoņas uzbrukuma.
Vai tieši tas pats attiecināms arī uz cilvēkiem? Lai varētu rast atbildi uz šo jautājumu, pētniekiem nācās rūpīgi izpētīt masu slepkavību upuru stāstījumus. Viņi atrada daudz piemēru tam, ka cilvēki patiešām izlikušies beigti, lai tādējādi izdzīvotu – piemēram, holokausta gadījumā, kara laikā bijušajā Dienvidslāvijā, genocīda laikā Ruandā un tamlīdzīgos gadījumos.
Pēc šā fakta konstatēšanas par pētnieku nākamo soli kļuva jau gluži zinātniska pamatojuma meklējumi tam, ka šādi pirmsnāves pārdzīvojumi ir nesaraujami saistīti ar tanatozes fenomenu. Pētnieku nolūks bija parādīt, ka pirmsnāves pārdzīvojumi rodas ne tikai sirds apstāšanās rezultātā, bet arī atsevišķos gadījumos, kad cilvēkiem draudīgi uzbrūk. Proti, bija vēlme nodemonstrēt to, ka šie pirmsnāves pārdzīvojumi saistīti ar tām pašām situācijām, kurās dzīvnieki un cilvēki izmanto paņēmienu “izlikties par beigtu”.
Šim nolūkam pētnieki izstudēja datu bāzi, ko veidoja anketas, kuras aizpildījuši pirmsnāves pārdzīvojumu izbaudījušie, un konstatēja, ka 87 no 632 aptaujās iesaistītajiem ar kaut ko tamlīdzīgu saskārušies pēc tā, kad viņiem uzbrucis cits cilvēks, vai to, ko pētījuma autori nodēvējuši par “laikmetīgajiem plēsoņām”. Piemēram, viņus varēja notriekt automašīna un tamlīdzīgi.
Kondziella skaidrojis, ka datu bāzēs varot uzmeklēt faktus, kas apliecina: noteikta daļa pirmsnāves pārdzīvojumu rodas situācijās, kad cilvēkam uzbrucis kāds liels dzīvnieks vai arī cits cilvēks nolūkā viņu nogalināt, aplaupīt vai veikt seksuālu vardarbību. Un to cilvēku, kuri tādos gadījumos prasmīgi izlikušies par beigtiem, stāstījumi par attiecīgajiem pirmsnāves pārdzīvojumiem izrādījušies pamatā pārsteidzoši vienādi un savstarpēji ļoti līdzīgi. Proti, esot runa par vienu un to pašu izdzīvošanas mehānismu:
kad pretošanās vai bēgšana kļuvusi neiespējama, izlikšanās par beigtiem sekmējusi cilvēka izdzīvošanu.
III
Par mirušiem sekmīgi izlikušos un tādējādi reālus pirmsnāves pārdzīvojumus izbaudījušo cilvēku stāstījumu savstarpējā līdzība kopā ar to faktu, ka noteikta daļa cilvēku pirmsnāves pārdzīvojumus izjutuši situācijās, kad būtu varējuši izlikties miruši, kā novērtējuši pētnieki, var droši uzskatīt par attiecīgo teoriju apstiprinošu apstākli saistībā ar to, ka pirmsnāves pārdzīvojumi ir tanatozes attīstības produkts. Pētnieki pauduši, ka cilvēkiem smadzenes ir ļoti sarežģītas un viņiem piemīt ļoti attīstītas runas spējas, tāpēc šķiet pilnā mērā ticami, ka cilvēkiem tanatoze patiešām varēja no salīdzinoši stereotipiskas uzvedības pārtapt krietni vien detaļām bagātīgākā pieredzē, ar kuru var iepazīstināt arī citus.
Var iebilst, ka Kondziella un viņa kolēģi nav gluži pirmie pētnieki, kuri mēģinājuši izskaidrot, kāpēc atsevišķi ļaudis pārdzīvo pirmsnāves pieredzi, taču ne jau visi ir vienisprātis saistībā ar bioloģisko postulātu, kas paredz – visa dzīvā galvenais un vienīgais mērķis šajā pasaulē ir izdzīvošana. Piemēram, cits dāņu pētnieks Tobiass Kvists Strips, kurš jau ilgi pētī sirds apstāšanos piedzīvojušo pacientu stāstīto pieredzi saistībā ar pirmsnāves pārdzīvojumiem, paudis, ka ir ļoti interesanti pētīt galvenokārt tieši to, vai pirmsnāves pieredze piešķir vai nepiešķir kādas īpašas priekšrocības izdzīvošanai, taču pat ļoti kategoriski noraida iepriekš aplūkotā jaunā dāņu un beļģu pētnieku kopīgā pētījuma sākotnējos postulātus. Viņaprāt, šie pieņēmumi, kas balstīti idejā, ka visa dzīvā faktiski vienīgais mērķis ir izdzīvošana, nav viennozīmīgi pieņemami.
Turklāt Stripam šķietot, ka pētījuma autoru minētie sava viedokļa pierādījumi pat ne tuvu neesot tik pārliecinoši, kā viņiem pašiem šķiet. Viņš gan piebildis, ka esot pilnībā pareizi tas, ka zinātne nolēmusi ķerties pie tādu šķietami neizskaidrojamu fenomenu izprašanas, par kādu katrā ziņā varot uzskatīt pirmsnāves pārdzīvojumus, darot to, kā mēdz teikt, no vairākām pusēm, un šajā gadījumā ieskaitot arī bioloģisko aspektu. Strips arī piebildis, ka viņa paša ar pirmsnāves pārdzīvojumiem saistītie pētījumi vispirms vērsti uz subjektīvo pieredzi, nevis uz potenciālo bioloģisko iemeslu. Taču katrā ziņā esot iepriecinoši, ka zinātniskie pētījumi šajā jomā kļuvuši tik daudzveidīgi.
