– Policijas ministrs mums ir, bet neredzu, ka viņš nodarbotos ar iekšlietām. Būtu prieks atrast citu ministru, kas to darītu. 80
– Piekrītu, ka ikviena ministra uzdevums nav tikai vienkārši panākt lielākas algas savam resoram. Jāvar atbildēt par sistēmu un tās redzējumu, jāspēj redzēt, kā tā kopumā valstī strādā.
M. Antonevičs: – “Saskaņa” aktīvi izmanto valdības komunikācijas kļūmes saistībā ar “Citadeles” pārdošanu, bet arī jūsu koalīcijas partneri ir visai šaubīgi par šo darījumu. Kāpēc tā?
– Koalīcijas ministri ir bijuši klāt lēmumu pieņemšanā, daži pat ilgāk nekā “Vienotības” ministri, jo situācija ar “Citadeli” skatāma no tā brīža, kad Godmaņa valdība izšķīrās glābt “Parex banku”. Un tad vairāki ministri fiziski bija klāt situācijas vērtējumā un pie toreizējās izšķiršanās, kas sabiedrībai varbūt līdz galam nav izskaidrota. Šodien arī lemšana notiek valdības slēgtās sēdēs, bet tā nav no sabiedrības slēpjama informācija, izņemot komercdarījuma tās detaļas, kas vienmēr šādos līgumos netiek publiskotas. Katra puse grib sev izdevīgākus nosacījumus, pirms laika neatklāj savas pozīcijas. Uz pārdošanu var skatīties matemātiskās izteiksmēs, var vērtēt “Citadeli” kā ļoti labi strādājošu banku, taču valstij nepastāv iespēja to paturēt savā īpašumā. Lai kā gribētos, nav iespējams saglabāt, jo tādi bija nosacījumi, kad valsts ieguldīja naudu bankas “Parex” glābšanā. Mēs gribētu augstāku cenu par “Citadeli”, bet jāsaprot, ka šobrīd banka nav pārāk deficīta prece. Eiropas tirgū vien pieejami ap četriem simtiem banku, ko īpašnieki labprāt pārdotu. “Citadele” tikai ar sekmīgu darbošanos ir izpelnījusies priekšroku, ka tai pieteikušies pircēji. Un vēlreiz ģeopolitiskais aspekts, lai Latvijas bankās nav tikai krievu, skandināvu kapitāls, bet ienāk arī amerikāņu investīcijas. Ja manis nosauktajiem argumentiem pretī manipulē ar masveida skaitļiem, ar apgalvojumu, ka “banku atdod par sviestmaizi”, tad pat rūdītam politiķim nav viegli skaidrot un pierādīt pretējo, it īpaši cilvēkiem, kam jau nācies zaudēt savus uzkrājumus bankās.
E. Līcītis: – Cienījamā priekšsēdētāja, kā gan jūs liekat tik lielu uzsvaru uz drošību un “pareizām” investīcijām finanšu sektorā, bet, no otras puses, nesaskatāt ne mazāko apdraudējumu, kad te nekontrolēti izsniedz uzturēšanās atļaujas tūkstošiem Krievijas pilsoņu, kuri investējuši nekustamajā īpašumā?
– Pēc publiskotās informācijas, šis process ir apturēts, jo pēc likuma izmaiņām, kad paaugstināja nekustamā īpašuma iegādes slieksni, neviens citas valsts pilsonis nav pieprasījis termiņuzturēšanās atļauju. Domāju, ka pie šī jautājuma vēl atgriezīsimies, jo jāstiprina normas, ka uzturēšanās atļaujas vairāk izsniegtu tiem, kuri iegulda Latvijas tautsaimniecībā, uzņēmumos, finanšu institūcijās, mazāk – investoriem nekustamajā īpašumā.
M. Antonevičs: – Sacījāt par koalīciju “Saskaņas” vadībā, kas Latviju pavērstu uz Krievijas pusi, bet Nilu Ušakovu pieņem kā Maskavā, tā Vašingtonā. Tur nezinām, ar ko viņš ticies, bet Eiroparlamentā pats priekšsēdētājs Martins Šulcs spiedis roku, saucis Nilu par draugu un Latvijas nākotnes cerību.
– Šulcs ir nopietns ES politiķis, ar viņu vairākkārt esmu tikusies. Savukārt Eiropas sociāldemokrātijai ir ļoti dziļas saknes, un Latvijā darbojusies LSDSP, mantinieki vecākajai partijai Latvijā. Nereti sociāldemokrātus ar cieņu dēvējuši par Raiņa partiju. Diemžēl pēc pasaimniekošanas Rīgas domē LSDSP nav varējusi atgūt prestižu un nav pārstāvēta Saeimā. Eiropā ne reizi vien jautājuši – kāpēc nav šīs kreiso pārstāvības Latvijā? Tas viņus pat uztrauc! Un šādā brīdī ierodas kāds ar sarkanām neļķēm un saka Šulca kungam – es esmu sociāldemokrāts! Tikai jāpavaicā, vai Ušakovs viņam pastāstīja, ka slēdzis līgumu ar Putina partiju, nevis ar krievu sociāldemokrātiem, kādi arī tur pastāv? Sociāldemokrāti ir otra lielākā grupa Eiroparlamentā, un diez vai viņi atbalsta Krievijas izrīcības Krimā un pašreizējo Putina politiku. Šulcs esot uzslavējis Ušakovu, bet man gan liekas, ka tas ir veikli izdomāts “Saskaņas” tēla uzlabošanas gājiens, izmantojot Eiroparlamenta priekšsēdētāju. Jāšaubās, vai Latvijā daudzi vēlēsies noticēt tam, ka sociāldemokrātiskā partija “Saskaņa” tagad ir pavisam kas cits nekā partiju apvienība “Saskaņas centrs”, kuru mēs labi pazīstam. Tāda pārģērbšanās citā mētelītī un citā ādā nenozīmē, ka nu mums ir darīšana ar aitiņām un jēriņiem.
