– Tautietis, politoloģijas profesors Ozoliņš no Austrālijas vērtēja iekšpolitisko situāciju un intervijā cita starpā sacīja, ka mūsu Ministru prezidenta amata kandidāti pa lielai daļai ir izpildīgi funkcionāri. Ar to viņš nedomāja neko sliktu, bet adresēja arī Straujumas kundzei – Ozoliņš starp kandidātiem neredzēja valsts būvētājus. Varbūt vēlētāji tāpat gaida kaut ko vairāk? 80
– Saprotu, ko cilvēki ar to domā. Viņi valsts vadītājus grib redzēt ne tikai kā labus darītājus, kuri godam izpilda pienākumus un atbildīgi runā ar cilvēkiem, bet grib, lai tie nāk, svešvārdā sakot, kā vizionāri. Lai sabiedrību iedvesmo, lai piedāvā vīziju. Bez šaubām, valsts pārvaldes sekmīga darbošanās cilvēkos vairāk modina ticību valstij un tās nākotnei. Tēlaini sakot, arī valsts vadītājiem jāstaro tā, lai cilvēki izjustu, ka viņiem gribas lepoties ar savu Latviju. Taču Laimdota Straujuma nāca amatā pēc Zolitūdes traģēdijas, kad ļoti vajadzēja mieru un paaugstinātas atbildības sajūtu. Sabiedrību bija satricinājuši daudzie upuri lielveikala drupas, tā ļoti saasināti uztvēra citas bezatbildīgas rīcības. No otras puses skatot, atlikušajā laikā līdz vēlēšanām premjera amatam toreiz diez vai derētu uz revolucionārismu tendētas personas. Tagad “Vienotībai”, mūsu partneriem, droši vien arī Valsts prezidentam, vērtējot pēc vēlēšanām, kurš reāli vadīs valdību…
– … reāli? Atļaušos secināt, ka te varētu būt pārmaiņas. Citi tā arī saka – ko Āboltiņa stāv malā, nestāsta par saviem plāniem?
M. Antonevičs: – Rinkēviča kungs tos centies konkretizēt. Viņš neizslēdzot iespēju, ka “Vienotība” virzīs savu Valsts prezidenta amata kandidāti, varot diskutēt, vai tā būs Āboltiņas kundze – nu, lūdzu, sāksim diskusiju.
– Runāsim par lietām pēc kārtas. Par premjeriem. Mani uztrauc šīs vēlēšanas, reitingi, kas iznāk vai katru dienu un ļoti spēcīgi atšķiras, melu, nepatiesību kampaņa, kas pieņemas spēkā. Turklāt liekulība! Divus “Saskaņas” kandidātus nofotografē uniformās. Viņi saka – nē, mēs neesam formās, neko neesam pārkāpuši. Bijusī Valsts kontroliere kāpj lidmašīnā uz Maskavu, citi atpazīst viņas ģimenes locekļus blakām, bet seko noliegums – nē, tā neesmu es. Gandrīz vai būtu mats matā pārņemts Kremļa paraugs – tie nav Krievijas karavīri, kas ir Ukrainā. Armijas formas taču varot nopirkt veikalā! Šī līdzība liekulīgās atrunās šķiet bīstama, un es aicinātu katru izdarīt secinājumus un spriest ar vēsu saprātu, kur pēc vēlēšanām var atrasties Latvija. Nākamo koalīciju redzu kā līdzvērtīgu partneru modeli un gan savā starpā, gan konsultācijās ar prezidentu spēsim izraudzīt profesionālus ministrus un valdības vadītāju, kurš spēj ne vien pieņemt lēmumus, bet arī, kā teica prezidents, panākt rezultātu. Valdībai jāorientējas uz izlēmību un ātrāku rezultātu, nevis uz tukšu runāšanu. Ja šobrīd raugāmies uz partiju nominētajiem premjera kandidātiem, katram sev jāatbild – cik no viņiem ir reāli amata ieņēmēji. Ja nosauc piecus vai trīs kandidātus, tad šķiet, ka nav neviena īstā. Ja Ušakovs neskaitāmas reizes teicis, ka nenodošot rīdziniekus, tad saprotams, ka šobrīd izmanto viņa personu un kampaņā atklāti māna vēlētājus, jo diezin vai viņš gatavs ieņemt premjera krēslu. Aivars Lembergs ir nominēts un spīdoši uzstāsies TV debatēs, bet visdrīzāk, ka pat tad, ja ZZS būtu jānosauc premjers, tiktu minēts cits vārds.
Valsts prezidenta kandidātus līdz ar Saeimas vēlēšanām parasti sauc tad, kad esošais prezidents jau nostrādājis divus termiņus. Andrim Bērziņam ir jāapstiprina vai jānoliedz tas, ka viņš gribētu vēlreiz pretendēt uz amatu, un, manuprāt, politiskie spēki rīkotos korekti, ja sagaidītu šo viedokli. Kad pienāks laiks, tad “Vienotības” viedoklis būs. Šobrīd ir vēlēšanu spriedze, pēc tam ceru uz labēji centriskas valdības izveidošanu, kas nemainīs Latvijas ģeopolitisko kursu, neielaidīs šeit svešu zemju zābakus.
