Uldis Šmits: Politiskā gaisotne 1991. gada vasarā bija nospiedoša, un par to īpaši gādāja OMON 12
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Politiskā gaisotne 1991. gada vasarā bija nospiedoša, un par to īpaši gādāja PSRS Iekšlietu ministrijai pakļautā sevišķās nozīmes milicijas vienība jeb OMON.
Pirms trīsdesmit gadiem – 1991. gada vasaras nogalē – spēki, kas iestājās pret Latvijas neatkarību, izvirzīja galvenokārt divus mērķus.
Pirmais bija panākt, lai Latvija 20. augustā parakstītu Savienības līgumu. Gorbačova gatavoto pasākumu it kā atbalstīja deviņas no piecpadsmit padomju republikām, bet to vidū, protams, nebija faktiski joprojām okupētās Baltijas valstis.
Latvijas Republikas Augstākā Padome 26. jūlijā šajā sakarā pieņēma lēmumu, kurā piesauca Deklarāciju par neatkarības atjaunošanu un, starp citu, pauda “nepieciešamību visas turpmākās attiecības ar PSRS veidot uz Krievijas un Latvijas 1920. gada 11. augusta miera līguma pamatprincipiem”.
Oficiālā Maskava neatzina par spēkā esošu nedz vienu, nedz otru, kaut gan skaitījās demokratizējusies un sludināja atklātumu vēstures jomā.
Toreizējo cenzūras trūkumu dīvainā kārtā izmantoja arī Latvijas kompartijas un interfrontiskās aprindas, kuras arvien nesaudzīgāk kritizēja “perestroikas” kursu un savos saietos nereti lietoja leksiku, kādu īsti neatļāvās pat PSKP oficiālie rupori.
Piemēram, Rubiks augusta vidū pavēstīja, ka “no fašisma mūs var glābt tikai VDK, milicija un armija”. Jo gandrīz visas vēlētās iestādes jau bija kritušas “fašistu” rokās.
No tā izrietēja vēl viens svarīgs uzdevums – atgūt varu pār Augstāko Padomi un tātad valdību. Tomēr drošības dēļ jāveido paralēla struktūra, proti, “strādnieku un zemnieku padome”, kuras dibināšana tika plānota rudens sākumā sasauktā “strādnieku un zemnieku kongresā”.
Minētos mērķus sasniegt gan neizdevās, bet tas jau ir cits labi zināms stāsts.
Politiskā gaisotne bija nospiedoša jau puča priekšvakarā, un par to īpaši gādāja PSRS Iekšlietu ministrijai pakļautā sevišķās nozīmes milicijas vienība jeb OMON. Jūlija beigās Rīgas omonieši Lietuvā sarīkoja uzbrukumu Medininku muitas punktam, kur tika nogalināti septiņi cilvēki.
Padomju Savienības liktenis uztrauca arī Rietumu vadītājus. ASV prezidents Džordžs H. V. Bušs 1. augustā ieradās Kijevā un klāstīja, ka “perestroikas” rezultātā ukraiņi jau tāpat ir ieguvuši gana daudz brīvības, tāpēc nav nepieciešamības tiekties pēc neatkarības.
Tiesa, Vašingtonas skatījums uz Baltiju bija citāds nekā uz PSRS telpu kopumā, taču vissvarīgākais likās, lai Gorbačovs spētu noturēties Kremlī.
Pats Mihails Sergejevičs, kurš šogad martā atzīmēja deviņdesmito jubileju un sniedza vairākas intervijas, aģentūrai “AP” apgalvoja, ka Padomju Savienības “sadalīšanās iniciatore bija Krievija”.
Turklāt uzvēla smagāko vainas nastu jauno Savienības līgumu galu galā sabotējušajam varaskārajam Jeļcinam, nevis pučistiem, kā mēdza darīt agrāk.
Tagad tas izklausās diezgan neparasti – piedēvēt Krievijai atbildību PSRS sabrukumā. Tomēr apgalvojums nav bez pamata, jo krievu toreizējā pilsoniskā sabiedrība, kura arī piedzīvoja atmodu, neuzskatīja tā dēvēto centrālo varu par savu demokrātisko centienu izteicēju. Drīzāk uzlūkoja kā traucēkli.
Ne velti Krievijas Tautas deputātu kongresa (1990. gada 12. jūnijā) pieņemtajā deklarācijā par valstisko suverenitāti pat figurēja ieraksts, ka KPFSR saglabā tiesības izstāties no PSRS.
Tieši Maskavas demokrātu nostāja bija viens no retajiem baltiešiem labvēlīgajiem apstākļiem. Kā nesen sarunā ar “Die Zeit” sacīja Lietuvas prezidents Gitans Nausēda, “tādu Krieviju mēs, lietuvieši, redzējām pirms trīsdesmit gadiem, Krieviju, kas tiecās nodalīties no PSRS, Krieviju, kas palīdzēja Lietuvai asiņaino janvāra notikumu laikā, citus cienošu un cienījamu Krieviju”.
Atliek jautājums, vai tā ir zudusi uz neatgriešanos.
