“Pirms mainām nosacījumus, jādomā par sekām”. Par lauksaimniecības institūtu apvienošanu 0
Tagadējais Agroresursu un ekonomikas institūts (AREI) tapis pēc ekonomikas pētniecības un selekcijas institūtu konsolidācijas 2016. gadā. Šobrīd AREI sastāvā ietilpst Priekuļu pētniecības centrs, Stendes pētniecības centrs, Ekonomikas pētniecības centrs. Kad pirms pāris gadiem dažiem šā institūta struktūrvienību pārstāvjiem jautāju, kas kopīgs zinātniekiem, ekonomikas un tirgus pētniekiem, saņēmu atbildi – mazais budžets. Tas arī esot bijis galvenais faktors konsolidācijas veikšanai – administratīvo un citu izmaksu mazināšana.
Cik efektīva izrādījusies dažādo institūtu apvienošana un kādi kopīgi uzdevumi šodien tiem risināmi, jautāju Inetai Stabulniecei, AREI direktorei, un Pēterim Lakovskim, AREI Zinātniskās padomes priekšsēdētājam.
– Pagājuši jau trīsarpus gadi kopš AREI jaunā modeļa izveides. Kā šobrīd zem viena saimnieciskā jumta sadzīvo ekonomika un selekcija?
I. S.: – Nav viegli. Zinātnieki vienlaikus ir gan progresīva, gan visai konservatīva tauta. Tas nozīmē, ka viņi grib tiekties nākotnē, taču stabili turoties pie zemes. Un tieši šo stabilitāti nodrošināt ir visgrūtāk.
P. L.: – Bija uzstādījums, ka pētnieciskajām iestādēm jākļūst lielākām gan budžeta, gan cilvēkresursu ziņā. Tagad ir daudz vairāk starpdisciplināru projektu gan agroekoloģiskajos, gan agrotehniskajos pētījumos, kur cieši sadarbojamies ar saviem kolēģiem no Priekuļu un Stendes pētniecības centriem. Tas, manuprāt, ir liels ieguvums. Nepiekrītu tiem, kuri tomēr apgalvo, ka šī konsolidācija neko nav devusi.
Pirms apvienošanās tika izstrādāta AREI attīstības stratēģija, kurā konkrēti tika norādīts, kādi rādītāji jāsasniedz pēc apvienošanās. Jāteic, tie ir sasniegti jau tagad, lai gan kā mērķa gads tika nosaukts 2020. Vēl jāpieslīpē pārvaldības aspekts, jo šajā ziņā joprojām pastāv zināmi izaicinājumi.
– Kādi rādītāji tad saskaņā ar stratēģiju bija jāsasniedz?
– Stratēģija sastāvēja no vairākiem blokiem. Viens no tiem attiecas uz finanšu piesaisti – gan zinātniskajiem pētījumiem, gan cilvēkresursiem, gan dalībai starptautiskajos projektos. Svarīgs atskaites punkts ir zinātniskās publikācijas starptautiskajos izdevumos, žurnālos, kam ietekmes faktora indekss ir virs nozares vidējā. Pēc šādiem kritērijiem tiek vērtēti gan mūsu zinātnieku sasniegumi un izcilība zinātnē, gan Latvijas zinātnes izcilība vispār.
– Lauksaimniekus gan vairāk interesētu praktiskā zinātne – jaunas Latvijas apstākļiem piemērotas kultūraugu šķirnes, dažādu audzēšanas un augsnes apstrādes tehnoloģiju efektivitāte u. tml.
– Tiesa, stratēģija vairāk orientēta uz starptautisko atpazīstamību un sasniegumiem, taču kritērijos zināma nozīme atvēlēta arī lietišķajiem pētījumiem. Gribētos, lai praktiskajai zinātnei lauksaimniecības jomā būtu lielāka nozīme novērtēšanas kritērijos.
Kur un kā tie izpaužas? Piemēram, mūsu institūta darbinieki plaši piedalās lauka dienās, kur tiek demonstrēti dažādu izmēģinājumu rezultāti. Diemžēl jāteic, ka dalība lauka dienās ar pētījumu rezultātiem vai to organizēšana nav kritērijs zinātnes bāzes finansējuma saņemšanai.
– Tātad bāzes finansējums tiek piešķirts galvenokārt par zinātniskajām aktivitātēm, pēc kurām var spriest, cik augstu starptautiskajā arēnā kotējas mūsu zinātnieki?
I. S.: – Jā, tā varētu teikt. Praktiskie pētījumi notiek tikai pēc speciāla pasūtījuma. Tas var būt gan Zemkopības ministrijas, gan lauksaimniecības organizāciju vai kooperatīvu, gan agrofirmu, pārstrādes uzņēmumu vai atsevišķu zemnieku saimniecību pasūtījums. Tie var būt arī kopīgi sadarbības projekti. Tā kopumā – no bāzes finansējuma un projektu naudas – arī veidojas AREI pieejamais finansējums.
Pateicoties ES fondiem, dažādu projektu netrūkst, tāpēc nevar teikt, ka mūsu pētnieki un zinātnieki būtu atstājuši novārtā lietišķos pētījumus.
P. L.: – Sadarbības projekti vēl ir pašā sākumā, un AREI piedalās vairākos projektos. Piemēram, ģenētiski nemodificētas sojas un jaunu lopbarības miežu šķirņu audzēšanas projekts jau rit pilnā sparā. Patlaban otrajai kārtai iesniegts projekts par zemkopības sistēmu kā pamatu vidi saudzējošai un efektīvai augkopībai, kurā piedalās 14 partneru – gan kooperatīvi, gan zemnieku saimniecības. Piemēram, Latraps, VAKS, LLKC, ZS Strazdi, Lielvaicēni, Kalnāji u. c. Tajā tiek pētīta bezaršanas tehnoloģiju, uztvērējaugu nozīme gan no augsnes uzlabošanas, gan ekonomiskā aspekta utt.
– Kas visbiežāk ir pētniecības tēmu iniciators šiem sadarbības projektiem?
– Dažādi. Parasti tēmas nāk no EIP (Eiropas inovāciju partnerības) grupām, kur apvienojas lauksaimnieki ar pētniekiem un citām ieinteresētajām pusēm, kas gatavas šo aktuālo ideju attīstīt un rast risinājumus. Bez lauksaimnieku iesaistes tās nevar tikt izveidotas, jo tēmas veido vajadzība, ko definējuši lauksaimnieki. Projektu parasti finansē gan ELFLA, gan projektā iesaistītie partneri ar savu līdzfinansējumu. Zemkopības ministrijā ir izveidota speciāla padome jeb komisija, kas vērtē iesniegto projektu nozīmību un lietderīgumu. Katrs projekts vispirms tiek prezentēts, pamatota projekta ideja un ekonomiskais lietderīgums.
– Intervijas sākumā minējāt stabilitātes trūkumu, ko izjūt zinātnieki. Vai iemesls ir fakts, ka zinātnieki nevar rēķināties ar stabilu ikmēneša algu?
I. S.: – Zināmā mērā – jā. Jo ikmēneša atalgojums zinātniekiem veidojas no to projektu finansējuma, kurā konkrētais zinātnieks iesaistīts. Diemžēl tādas cietās algas viņiem nav. Bāzes finansējums, kas mūsu institūtam tiek piešķirts no Izglītības ministrijas, salīdzinoši ir ļoti mazs – tikai 12% no kopējā budžeta. Tas absolūti nespēj nodrošināt algas. Ja nebūtu projektu, zinātniekiem faktiski nebūtu iztikas līdzekļu. Tāpēc dalība projektos nereti kļūst tikai par naudas pelnīšanas pasākumu, kur nekādam ideju un domu lidojumam vairs nav ne laika, ne vietas, ne spēka.
Ja ES fondu finansējums tuvākajā nākotnē tiks samazināts, tad, loģiski, mazāk būs arī projektu. Un arī šī neziņa rada nestabilitātes izjūtu.
P. L.: – Projekti ir dažādi – gan viena gada, gan ilggadīgie. Protams, tie, kuri iesaistīti daudzgadu projektos, vismaz šo projektu īstenošanas laikā jūt kaut kādu stabilitāti, ar ko var rēķināties.
– Zinātniekiem, kuri nodarbojas ar šķirņu selekciju, ir vēl cita sāpe – nesakārtotais autortiesību jautājums, kas liedz viņiem saņemt autoratlīdzību par radītajām šķirnēm.
– Institūts savu iespēju robežās aktīvi iesaistās autoratlīdzību jautājuma risināšanā, bet diemžēl – bumba nav mūsu laukuma pusē, lai mēs vieni spētu sakārtot attiecīgo normatīvo regulējumu.
I. S.: – Lai kaut cik sakārtotu sēklaudzēšanas sistēmu, savulaik tika izteikts priekšlikums, ka tiem sēklaudzētājiem, kuri Lauku atbalsta dienestam (LAD) iesniedz pieteikumus platībmaksājumu saņemšanai, būtu jānorāda arī audzētā kultūrauga šķirne. Tas vismaz sniegtu priekšstatu par to, kādas šķirnes Latvijā tiek audzētas; cik importa, cik – vietējo. Patlaban šī aina nepavisam nav skaidra, jo neviens šādu uzskaiti neveic. Diemžēl ar LAD par minēto neizdevās vienoties, jo izmaiņu ieviešana esošajā sistēmā esot ļoti dārga. Tāpat joprojām nav veikti grozījumi Augu šķirņu likumā, kas selekcionāriem rada problēmas. Turklāt jāņem vērā, ka jaunu šķirņu selekcija ir ļoti ilgstošs process, un stabils finansējums visā tā garumā ir ļoti būtisks. Bet tā diemžēl nav.
– Kā šādos labilos apstākļos var piesaistīt jaunos zinātniekus?
– Tā ir vēl viena nopietna problēma. Jaunie zinātnieki būtu gatavi strādāt, viņiem ir daudz ideju un plašs redzējums. Taču ar entuziasmu vien, kā saka, neviens paēdis nebūs. Agrāk vai vēlāk daudzi no viņiem aiziet strādāt uz komercfirmām, un diemžēl tie pētījumi, ko viņi veic šo firmu uzdevumā, pārsvarā gadījumu balstās uz ārzemju uzņēmumu pasūtījumu un lobē importa šķirņu ieviešanu mūsu tirgū. Bet viņiem neko nevar pārmest.
– Kas ir lielākais klupšanas akmens nespējā sakārtot selekcionāru autortiesību jautājumu? Latvija šajā ziņā nepievilcīgi atšķiras no citām valstīm, kur tā nav problēma.
– Es teiktu, ka tā no zemnieku puses ir nespēja vai nevēlēšanās gluži psiholoģiski pārkāpt pāri savai subjektīvajai nekomfortablajai sajūtai, ka tagad pēkšņi būs jāmaksā par kaut ko, par ko līdz šim mierīgi varēja nemaksāt. Ārzemju selekcionāriem tāpat ir jāmaksā. Autoratlīdzību summas jau nav tik lielas, taču gan zinātniekiem, gan institūtam tās ir ļoti svarīgas un vajadzīgas. Šobrīd mums jācīnās ar sekām un jāmeklē citi veidi, kā samaksāt zinātniekiem to, ko viņi ir pelnījuši. Kāpēc mums jāmaksā ārzemju selekcionāriem, ja mums pašiem ir daudz mūsu apstākļiem piemērotu šķirņu, ko varam piedāvāt saviem zemniekiem?
– Un tas nav nedz psiholoģijas, nedz filosofijas jautājums…
P. L.: – Tieši tā. Tas ir normatīvā regulējuma jautājums. Turklāt šis normatīvais regulējums tika izstrādāts, saskaņots Ministru kabinetā un iesniegts Saeimā, taču acīmredzot spēcīgā lobija, tostarp lauksaimnieku, dēļ netika pieņemts.
Pēc mūsu aplēsēm skaidri redzams, ka pienesumam institūta zinātniekiem no autortiesību atlīdzībām būtu jābūt vairākkārt lielākām, nekā tas ir patlaban. Ja tas beidzot tiktu sakārtots, vairāk varētu sākt domāt arī par jaunām selekcijas programmām, par ko Latvijā arī nav ilgtermiņa redzējuma – ko un kā attīstīt šajā jomā.
Kopā ar LLU esam runājuši par lielāka kopīga pasākuma organizēšanu šāgada rudenī tieši par šķirņu selekcijas tēmu. Uz šo diskusiju plānojam uzaicināt arī Lietuvas un Igaunijas kolēģus. Igaunijā selekcionāru autortiesību jautājums tiek sekmīgi risināts, tāpēc labprāt iepazītos ar viņu pieredzi. Gribētos arī saprast valsts nostāju šajā jautājumā – vai mums ir vai nav vajadzīgas vietējās kultūraugu šķirnes? Katrā ziņā AREI turpinās šo selekcionāru autoratlīdzību jautājumu risināt un kārtot.
– AREI vienmēr esmu uzskatījusi par tādu kā agrārās ekonomikas un tirgus izpētes flagmani, kam būtu jānorāda uz tendencēm, riskiem un iespējām un kam būtu jābūt par lauksaimniecības nozares attīstības virzītājspēku. Vai tā ir?
I. S.: – Nenoliedzami, ideālā variantā būtu jābūt skaidri nospraustiem mērķiem un vīzijai, kādā virzienā nozari attīstīt. Būtu jāzina, kas mums ir vajadzīgs pašu tirgum, ko un kā varam eksportēt, kas mums ir izdevīgi un kas nav, kādi nākotnē varētu būt izaicinājumi utt. Vai mēs to zinām? Te atkal varam aktualizēt mūžīgo retorisko jautājumu par to, vai mūsu valstij ir kāda lauksaimniecības nozares attīstības stratēģija vai arī pakārtojam to ES fondu apguvei un citām atbalsta iespējām? Vai vispār norobežojamies, sakot – lauksaimniecība ir tāds pats privātbizness kā jebkurš cits un neviens no augšas nevar norādīt, kas kuram audzējams un kādēļ.
P. L.: – Tomēr jāņem vērā, ka liela ietekme te ir arī ES Kopējai lauksaimniecības politikai (KLP). Protams, kā privātuzņēmējs lauksaimnieks pats var pieņemt lēmumus, kā attīstīt savu saimniecību un kādā virzienā iet, bet lielais atbalsts, ko paredz KLP ietvars, tomēr prasa arī valsts intervenci jeb regulējumu. Patiesībā to prasa arī lauksaimnieki no valsts, jo bez skaidras nākotnes vīzijas nozare attīstās diezgan haotiski un dažbrīd pat pretrunīgi. AREI patlaban ir viena no faktiski divām zinātniskajām institūcijām, kas pastāvīgi veic pētījumus par lauksaimniecības nozares attīstību.
– Būtu gan labi, ja vismaz valstij būtu vīzija, jo nestabilo, mainīgo nosacījumu dēļ lauksaimnieks pat lāgā nevar izstrādāt savas saimniecības attīstības piecgadu plānu.
I. S.: – Ja paraugāmies 20 gadu senā pagātnē, tad tiešām jāteic – tolaik lauksaimnieks varēja justies stabilāk un daudzi procesi notika vienkāršāk. Bez šaubām, bija citas problēmas. Patlaban globālais fons ir stipri mainījies. Tas prasa kļūt inovatīvākiem, bet bez daudzmaz skaidras vismaz tuvāko 3–5 gadu vīzijas tas ir grūti īstenojams. Savukārt vīzijas skaidrībai nepieciešami pētījumi par globālajām tendencēm pasaules lauksaimniecībā.
– Vai šo tendenču pētīšana ir viens no AREI uzdevumiem?
– Ir, un mēs to arī veicam. Institūts pēta nozares attīstības jautājumus arī saskaņā ar Lauku attīstības programmas plāniem.
P. L.: – Nereti lauksaimnieki norāda, ka nemitīgi mainās nodokļi, prasības, tirgus un citi nosacījumi, kas iepriekš nav precīzi prognozējami. Bet jāteic – arī zinātniekiem šie nosacījumi un iespējas ik gadu mainās, tostarp zinātnes bāzes finansējums. Pat izmaiņas 10% robežās uzreiz ir jūtamas. Kad mainās projektu plānošanas periods, iestājas arī klusāki brīži un zināms pārrāvums pētniecības finansējumā. Tā ka šajā ziņā zinātnieki un lauksaimnieki ir līdzīgā situācijā.
– AREI veic arī Lauku attīstības programmas analizēšanu un izvērtēšanu. Zināms, ka iepriekšējās LAP izpildes laikā prioritātes un vērtības tika mainītas vairāk nekā 10 reižu. Vai tas ir nopietni?
– Pēc tā finansējuma apjoma, ko LAP nes sev līdzi, tas ir ļoti svarīgs dokuments lauksaimniecības nozarei un lauku telpas attīstībai. Tas veido arī būtisku daļu no publiskā atbalsta. Jā, taisnība, iepriekšējā LAP plānā – līdz 2014. gadam –, tiešām tika veikti daudzi grozījumi. Patlaban LAP 2014.–2020. gadam tā nenotiek, jo bija stingrāki ierobežojošie nosacījumi. Lai gan, protams, arī šajā periodā LAP daži grozījumi tika veikti.
– Kas liek grozīt šos plānus?
– Pirmām kārtām – to ieviešana, jo tikai ieviešanas gaitā redzam, vai izvirzītos plānus spēsim vai nespēsim sasniegt. Tāpēc tiek veiktas korekcijas, lai sasniegtu izvirzītās prioritātes un arī nepalaistu garām finansējuma iespējas. Jo, ja izvirzītie finanšu vai citi rādītāji netiktu sasniegti, finansējums varētu aiziet secen. Taču šī racionālā pieeja mums liedz izvirzīt un sasniegt ambiciozākus mērķus.
– Piemēram – pārticis cilvēks apdzīvotos laukos?
– Jā, šis bija tāds skaļš sauklis un mērķis, ar ko izcēlās iepriekšējais LAP. Diemžēl tas palika nesasniegts. Reāli laukos notika pretēji procesi. 2014.–2020. gada plānā tik skaļi mērķi netika iekļauti, tie ir daudz piezemētāki un dalās sešās prioritātēs. Tajās ietilpst zināšanu pārnese un inovācijas, konkurētspējas nodrošināšana, vides aizsardzība un klimata pārmaiņu mazināšana – šīm prioritātēm paredzēts lielākais finanšu apjoms. Tāpat tās saistītas ar pārstrādes sektoru, risku menedžmentu un lauku telpas attīstības projektiem.
– LAP ir nacionālais lauku attīstības plāns, taču balstās uz KLP vadlīnijām?
– Faktiski LAP ir daļa no KLP. Un turpmāk abu pīlāru – LAP un tiešmaksājumu – sasaiste būs vēl ciešāka.
– Vai šobrīd jau ir secinājumi par to, kā ir izpildīti pašreizējā perioda plāni?
– Ir, un AREI jau sniedzis savu vērtējumu. Ar prezentāciju var iepazīties institūta mājaslapā. Bet mans komentārs šajā sakarā būtu šāds: nepietiek ar to, ka sasniegti kvantitatīvie rādītāji, mums vairāk jādomā arī par kvalitāti. Mums ir labi attīstītas konvencionālās saimniecības, īpaši augkopībā, sasniegts labs bioloģisko saimniecību īpatsvars, attīstās pārstrāde, esam ievērojami palielinājuši lauksaimniecībā apstrādājamās zemes platības utt., tā ka ar kvantitatīvajiem rādītājiem tiekam galā labi. Taču lielāks akcents un mērķtiecīgāka pieeja būtu nepieciešama lietām, kas veicinātu kvalitāti. Piemēram, atsevišķām saimniecībām vairāk pievērst uzmanību augsnes apstrādes, vides uzlabošanas jautājumiem u. c. Arī darba ražīguma, bruto seguma ziņā savus izvirzītos rādītājus esam sasnieguši, taču tie noteikti varētu būt labāki.
Runājot par SEG emisijām, kas lauksaimniecības sektorā aizvien palielinās, jāteic, tās būtu aptuveni divreiz lielākas, ja nebūtu LAP, kurā iekļauti pasākumi to samazināšanai.
– Kas lauksaimniecībā visvairāk rada SEG emisijas?
– Latvijas lauksaimniecībā tās visvairāk saistītas ar augsnes procesiem, apsaimniekošanu, mēslošanu, apstrādes tehnoloģijām.
– Dzirdēts apgalvojums, ka atteikšanās no augsnes aršanas rudenī varētu veicināt šo emisiju samazinājumu. Vai šajā sakarā veikts kāds pētījums?
– Konkrēti AREI bezaršanas tehnoloģiju ietekmi uz SEG emisiju samazinājumu nav pētījis. Taču bezaršanas tehnoloģijas tiks pētītas jau iepriekš minētajā Sadarbības projektā par zemkopības sistēmām, kurā piedalās 14 partneru, tostarp SEG emisiju aspektā.
– Vai ir loģiski augsnes apstrādi pētīt no dažādiem aspektiem, nesasaistot tos visus kopā? Var jau pierādīt, ka mazāk SEG emisiju rodas, ja augsni near, taču pretī var būt pētījumi, kas apliecina, cik nozīmīga ir augsnes aršana rudenī no fitosanitārā vai vēl kāda cita aspekta. Te varam nonākt nopietnas dilemmas priekšā.
– Taisnība. Augsnes aršana rudenī kā fitosanitārs pasākums ir īpaši aktuāls bioloģiskajiem saimniekiem, jo zināmā mērā aizstāj augu aizsardzības līdzekļus (AAL). Situācijā, ka AAL ierobežojumi tikai pieņemas spēkā, augsnes apstrāde iegūst aizvien lielāku nozīmi arī integrētajās saimniecībās. Tāpēc mums ar pētījumiem tiešām būtu jāpierāda, ka Latvijā pāriet tikai uz bezaršanas tehnoloģijām nebūtu pareizi.
Vērtējot līdzšinējās KLP finansiāli atbalstāmās prioritātes, esmu bijis izbrīnīts, secinot, ka tik svarīgie kompleksie augsnes pētījumi allaž bijuši atstāti novārtā. Tāpēc priecājos, ka tagad esam sākuši vairāk pievērsties agroekoloģiskajiem un agrotehniskajiem pētījumiem, un ceru arī ieraudzīt lielāku atbalstu to veikšanai mūsu LAP atbalsta pasākumos.
I. S.: – Domāju, SEG emisiju jautājums būs daudz aktuālāks nākamā perioda LAP, tāpēc pieļauju, ka šāda veida pētījumiem tajā būs paredzēts arī atbalsta finansējums. Tāpat arī pētījumiem saistībā ar klimata pārmaiņām. Te sagaidāma liela šķēpu laušana, jo Zemkopības ministrijai izlaipot starp lauksaimnieku, Eiropas un vides interesēm jau tagad ir ļoti grūti.
– Vai pie mums nenotiek tā, ka tajā brīdī, kad mums kādas prasības jau teju jāsāk pildīt, mēs tikai tad sākam pētīt, kādu ietekmi tās radīs?
– Domāju, pirmām kārtām tas ir naudas jautājums un zināmā mērā arī attieksme pret zinātni. Zinātnieks tāpēc arī ir zinātnieks, ka viņam ir idejas un plašāks redzējums, viņš ātrāk uzķer tās tendences, kuru virzienā būtu jāveic pētījumi, bet no valsts puses viņam būtu jārada visi apstākļi, lai viņš šos pētījumus varētu veikt. Tā vietā mēs viņu ieliekam visādu projektu rāmjos, kur domas lidojumam vairs nav kur izplest spārnus. Tas viss bremzē gan zinātnes attīstību, gan tālo redzējumu īstenošanu. Ja zinātnei būtu normāls finansējums, tad, iespējams, jau būtu izpētīts, cik daudz un ar ko tās SEG emisijas saražojam un ar kādiem ekonomiski pamatotiem, mūsu valstij pieņemamiem un piemērotiem paņēmieniem varam tās mazināt.
Zinātnei ir jābūt un jāļauj būt radošai, pretējā gadījumā turpināsim skriet vilcienam pakaļ un risināt tikai jau sasāpējušos jautājumus…
Inovāciju ieviešanas un arī zinātnes finansējuma ziņā Latvija faktiski ir pēdējā vietā ES. Par ko vispār varam runāt?
– Vai redzams kāds cerību stars, ka zinātnes atbalstīšana vismaz nākamās piecgades laikā varētu iekļūt prioritāšu trijniekā?
– Lai tā notiktu, ir būtiski jāmaina domāšana. Visos līmeņos. Jāmainās arī pašiem zinātniekiem. Te nav runa tikai par politisko redzējumu vai gribu. Domāšanas maiņai jāsākas jau skolā. Un, manuprāt, šajā gadījumā Izglītības ministrijai būtu jābūt vīzijai par to, kā Latvijai kļūt aizvien inovatīvākai un radošākai, jo gan izglītība, gan zinātne atrodas tās paspārnē. Jo mēs ātrāk sapratīsim, ka un kā mums jāmainās, jo ātrāk pietuvosimies pagaidām par utopisku uzskatāmajai ideālajai sabiedrībai. Diemžēl šobrīd daudzi jaunieši, neatrodot šo ideālo pasauli Latvijā, dodas to meklēt citur.
Vecajiem zinātniekiem ir diezgan grūti pieņemt, ka jaunajiem tagad jādod daudz lielāka brīvība izpausties un lielāka patstāvība, nekā tas bija pirms gadiem 10–20. Viņiem joprojām gribas pildīt tādu kā mammas vai tēta funkciju, sakot – nav kur steigties, vēl jāpamācās, gan jau paspēs. Bet jaunietim jau tagad spīd acis un gribas ķerties pie lielām lietām.
Šī problēma pastāv arī citās nozarēs, kur vecākajai paaudzei pietrūkst elastības, uzticēšanās jaunajiem, kur tos pieņem ļoti rezervēti.
– AREI veicis dažādus pētījumus un izdarījis attiecīgus secinājumus. Kas tālāk notiek ar šiem pētījumu rezultātiem?
P. L.: – Tā jau nav, ka tie vienkārši tiek ielikti plauktā. Piemēram, balstoties uz mūsu pētījumu par zāles smalcināšanas ietekmi uz bioloģiski vērtīgajiem zālājiem, šis nosacījums atbalsta saņemšanai tika atcelts kā nevēlams. Pie reizes gan to atcēla visiem ilggadīgajiem zālājiem, atsaucoties uz zinātnieku atziņām. Tas daļu lauksaimnieku neapmierināja, jo daudzi jau bija paguvuši iegādāties tehniku zāles smalcināšanai, bet pēc tam vēl nācās gādāt par nopļautās zāles novākšanu.
Bioloģiski vērtīgie zālāji mums ir apmēram 40 tūkstošu ha platībā. Attiecībā uz zāles smalcināšanu pēc nopļaušanas tika atklāts, ka sasmalcinātā zāle zināmā mērā darbojas kā mēslojums, atstājot uz bioloģiski vērtīgajiem zālājiem negatīvu ietekmi, mainot zālāju struktūru un samazinot indikatorsugu skaitu. Respektīvi, ietekmē augu dažādību, jo ir augi, kas šādu mēslojumu nepacieš, tādējādi sāk dominēt atsevišķas sugas un zālājs sāk zaudēt savu bioloģisko vērtību.
– Ne viss, kas der vieniem, der arī citiem. Tā veidojas negatīvie piemēri un neapmierinātība.
I. S.: – Mēs pārāk daudz ko balstām uz negatīvajiem piemēriem, aizmirstot par pozitīvajiem. Dažkārt pat apzināti. Protams, visiem nekad neviens nevarēs izdabāt, vienmēr būs jāmeklē kādi kompromisa varianti. Jāpatur prātā arī vispārējais labums, piemēram, ko iegūst sabiedrība un vide kopumā.
P. L.: – Es zāles smalcināšanas pasākuma atcelšanu visiem ilggadīgajiem zālājiem saistītu ar vispār ilgtspējīgu lauksaimniecības zemes izmantošanu. Ja gadu desmitiem vienīgais pasākums, ko darīt ar nopļauto zāli, ir bijusi tās sasmalcināšana, tad tā ir tēma pārdomām – kādu ietekmi tas viss atstājis gan uz zālājiem kopumā, gan uz augsni.
– Kādi vēl pētījumi būtu aktuāli?
– Piemēram, par to, kā mūsu lauksaimnieku saražotajam produktam piešķirt lielāku pievienoto vērtību, lai ar šo produkciju varētu startēt eksporta tirgos un būt tur interesantiem. Patlaban īstenotais sojas projekts virzīts uz to, lai izpētītu sojas audzēšanas iespējas Latvijā tās izmantošanai lopbarībā. Tādējādi mums būtu mazāka vajadzība to importēt un lielāka iespēja izvairīties no ģenētiski modificētas sojas. Šā projekta ietvaros faktiski strādājam visas Baltijas un pat Ziemeļeiropas reģiona interesēs.
Aizvien vairāk pieaug pieprasījums pēc liniem, kaņepēm. Piemēram, autoindustrija pieprasa īpašas izturības linu šķiedru autosalonu iekārtošanai. Un Latvijai ir visas iespējas šādus linus izaudzēt, jo mums ir pētniecības centri gan Latgalē, gan Kurzemē, gan Zemgalē, tādējādi AREI pēta, kur un kā labāk tos audzēt.
– Ja būtu jānoformulē, kādi tad konkrēti ir AREI zinātnieku darba uzdevumi – kādi tie būtu?
P. L.: – Radīt zināšanas, laukaugu šķirnes un audzēšanas tehnoloģijas, ko izmanto gan lauksaimnieki, gan nozares politikas veidotāji lēmumu pieņemšanā, gan sabiedrība kopumā, jo daudzi mūsu zinātnieku pētījumi vērsti sabiedrības veselības uzlabošanas virzienā, piemēram, par kailgraudu miežu izmantošanu pārtikā, vides aizsardzību utt. Katrā ziņā AREI pienesums ir gana nozīmīgs, lai to varētu izmantot kopējās diskusijās par lauksaimniecības un lauku turpmāko attīstību. Protams, gribētos, lai mūsu radītās zināšanas, secinājumi, prognozes, kas balstītas uz pētījumiem, tiktu vairāk izmantotas dzīvē un sasniegtu gan redzīgākas acis, gan dzirdīgākas ausis.
– Vai esat pētījuši, kas notiktu ar Latvijas lauksaimniecību, ja izbeigtos Eiropas projekti?
– Tieši šādā griezumā pētījumi nav bijuši, bet esam salīdzinājuši, piemēram, vai saimniecības, kas saņēmušas atbalstu modernizācijai, ir kļuvušas konkurētspējīgākas un efektīvākas nekā šāda atbalsta nesaņēmējas. Jo ne jau visas saimniecības, kas saņēmušas vai izmantojušas iespēju startēt modernizācijas projektos, ir sasniegušas augstus konkurētspējas rādītājus. Tajā pašā laikā ir arī saimniecības, kas attīstījušās pietiekami labi arī par saviem līdzekļiem.
Varētu rasties jautājums – kāpēc tad šādi projekti vajadzīgi? Te gan jāuzsver, ka saimniecību konkurētspēja netika salīdzināta kopējā Eiropas kontekstā, kur situācija būtu citāda. Tāpēc iespēja piedalīties modernizācijas projektos un saņemt ES fondu atbalstu noteikti būtu jāturpina un jāsaglabā, lai celtu kopējo valsts konkurētspēju ES tirgū.
– Vai nav tā, ka tik ļoti gribam tikt pie šīs Eiropas naudas, ka tās apgūšanā esam gatavi lēkt no viena grāvja citā? Strauji nomainīt vienu kultūru vai vienu saimniekošanas veidu pret citu?
I. S.: – Zināmā mērā tā ir. Ja atbalsta politika veicināja biogāzes ražošanu, tad sēja kukurūzu; ja zaļināšanu, tad visiem sasētas pupas. Bet es šaubos, vai pupas, kuru audzēšanā tomēr jāizmanto diezgan daudz ķīmijas, iesētas augsekā, dos pozitīvu ieguldījumu vides kvalitātes uzlabošanā. Ja pupas audzē kvalitatīvai lopbarībai, nepieciešams izmantot AAL, bet to nevar izmantot zaļināšanas nosacījumu izpildē. Kopš pagājušā gada zaļināšanas pasākumā augiem nedrīkst lietot AAL, bet bez tiem pupas noēd kaitēkļi un pieveic slimības. Lauksaimniekam ir jāizvērtē, kādu labumu viņš vēlas iegūt.
Politiskā līmenī mēs ļoti strauji mainām nosacījumus, nedomājot par sekām. Vienā brīdī liekam akcentu uz zemnieka ekonomisko izdevīgumu, bet otrā – uz vides uzlabošanu, taču nepadomājam, ka abi šie aspekti var nonākt pretrunā.
– Lūk, vēl viens temats, kas faktiski bija jāizpēta pirms ieviešanas dzīvē. Lai vispirms saprastu, kādas varētu būt sekas, un tikai pēc tam pieņemtu lēmumu, nevis otrādi.
– Nu, acīmredzot nav mums ne laika, ne īpašas vēlmes nodoties un finansēt šādus pētījumus. Esam hroniski seku likvidētāji.
Tāpēc ir valsts institūcijas, kam būtu jāpārzina kopējā situācija un jāredz pilna aina. Pie viņiem nonāk informācija gan no lauksaimniekiem, gan zinātniekiem, gan sabiedrības, gan Eiropas, un tāpēc mēs gribam no valsts sagaidīt izsvērtus lēmumus, kas tad mums kā sabiedrībai, kā kopumam ir vajadzīgs, svarīgs un kādā virzienā ejam.
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops jūlija numurā
