“Pirms mača Miezi esot sadzēlusi lapsene!” Streips atceras, kā pašam reiz beidzies šāds atgadījums 0
Pirms mača Miezi esot sadzēlusi lapsene, tomēr pats basketbolists uz nelielo incidentu pēc spēles atskatījās ar smaidu.
Vai dieniņ! Ja tas būtu bijis es, tad būtu bijis smagi, jo es pret bišu un lapseņu dzēlieniem esmu alerģisks. To uzzināju 1979. gadā, kad Gotlandē bija 1. Pasaules brīvo latviešu dziesmu dienas. Gotlandē tāpēc, ka tā bija vistuvāk okupētajai Latvijai un domai esot, ja koris dziedās pietiekami skaļi, tad to arī varēs dzirdēt tēvzemē, vai vismaz tās rietumu apgabalos.
Nezinu, vai kāds Ventspilī vai Kolkasragā mūs dzirdēja, bet tāda bija tā filozofija.
Gulējām mēs lielā vietējās skolas sporta zālē uz matračiem no grīdas. Pēdējā naktī pirms prombraukšanas, uz rīta pusi guļot pabāzu roku zem spilvena un jutu dzēlienu. Gandrīz momentā sāka niezēt viss ķermenis. Nezinot, ko iesākt, skrēju uz dušu un stāvēju zem ūdens. Nelīdzēja, un sāku reibt. Paldies dievam, viens no dziedātājiem bija dakteris, kurš man kaut ko iešpricēja vai iedeva norīt. Pāris stundas pēc tam bija laiks braukt uz lidostu, un no sporta zāles uz autobusu bija tāds pakalns kāpjams. Divi puiši mani stiepa stiepdami, un visi pārējie padomāja, ka es astoņos no rīta biju piedzēries.
Ģimenes folklorā turklāt ir stāsts par mazo, mazo Kārlīti, kurš ģimenes draugu lauku īpašumā esot iemaldījies bišu vai lapseņu pūznī un sadzelts tā pamatīgi. Tā kā patlaban rakstu šo tekstu, varam secināt, ka arī toreiz izglābos un nenomiru, bet smagi bija.
Zinu, labi cilvēki tūdaļ teiks, ka 3×3 spēlētājam un man arī vajadzēja līdz stiept epi-pen vai kā to ierikti sauc. 1979. gadā, kad biju pusaudzis, par tādu nezināju. Varbūt basketbolistam Miezim tāda bija, vai varbūt arī alerģijas nebija vispār, jo viņš kā nekā spēlēja spēlē pret Serbiju, un spēlē pret Serbiju ar visu lapsenes dzēlienu mūsējie uzvarēja bez problēmām un ar 21:14. Ja atmiņa neviļ, Tokijā pirms trim gadiem tieši Serbija bija tā varenā komanda. Šogad acīmredzot nē.
Ja pareizi saprotu, rīt mūsu 3×3 basketbolistiem vēl būs spēle pret Poliju, un pēc spēles ar Serbiju viņi bija pārliecinoši pirmajā vietā, un līdz ar to varam visi būt pārliecināti, ka kaut kad drīz mūsu basketbolisti otrajās Olimpiskajās spēlēs pēc kārtas izcīnīs zelta medaļas, un tad mēs visi varēsim būt dikti priecīgi un pateicīgi!
Cita starpā valstsvienībā piedalās spēlētājs ar uzvārdu Lācis. Mamma šim spēlētājam ir Vineta Vilistere, kura sen, sen, sen atpakaļ bija ziņu reportiere telekanālā NTV5, kur es savukārt biju ziņu nodaļas vadītājs. Rakstīju Vinetai īsziņu, ka žēl, ka vairs nav Padomju laikā ierastā titula “māte varone” mammām, kuras uzaudzinājušas Olimpiskus čempionus. Saprotu, vēl tas čempionu tituls rokā nav. Bet būs. Esmu pārliecināts, ka būs!
Sestdiena! Ārā laika apstākļi šķiet esam piemīlīgi. Pirms pāris dienām mans dators draudēja, ka nākamnedēļ atkal būs daudz lietus, bet šorīt šāds drauds bija pazudis. Arī tad, ja būs lietus, būšu braši sagatavojies, jo atšķrībā no situācijas ar bitēm un lapsenēm, attiecībā uz lietu esmu labi sagatavojies ar zābakiem un lietus mēteli un visu pārējo, kas tādos gadījumos vajadzīgs. Plus vēl man nav nekādu iebildumu, ja lietus laikā mazliet salīstu. It īpaši, ja vienlaikus gaisa temperatūra ir silta!
Dzīve ir jauka, un ceru, ka visi pēc kārtas var teikt tieši tāpat!
