Pirms lēciena pāri Amerikai . Saruna ar komponistu Ēriku Ešenvaldu 0
15. garīgās mūzikas festivāls, kas sāksies otrdien, 28. augustā, šogad būs īpašs arī ar to, ka tā gaitā 4. septembrī citu latviešu komponistu jaundarbu pirmatskaņojumu vidū Sv. Ģertrūdes baznīcā Valsts akadēmiskā kora “Latvija” sniegumā skanēs arī Ērika Ešenvalda jaundarba “In Paradisum” pasaules pirmatskaņojums.
Savukārt 12. oktobrī notiks skaņraža paša ilgi gaidīts autorkoncerts, par kuru viņš saka: “Man ir 35 gadi un sajūta, it kā stāvot atvērtās durvīs uz absolventu sliekšņa, kuru pārkāpjot priekšā tāls ceļš.”
Nu jau pusotru gadu Ēriks Ešenvalds ir komponists rezidencē Trīsvienības koledžā Kembridžas universitātē. Šo posteni universitāte piešķir uz diviem gadiem vienam komponistam no visas pasaules. Ēriks Ešenvalds ir pirmais latvietis, kas ieņem šo amatu tā trīsdesmit gadu pastāvēšanas vēsturē.
– Ko īsti nozīmē būt komponistam rezidencē Trīsvienības koledžā Kembridžas universitātē?
Ē. Ešenvalds: – Tā ir iespēja par brīvu un bez jebkādiem pienākumiem izmantot Kembridžas universitātes resursus – klases darbam, komponēšanai, bibliotēkas, fonotēkas, tavā rīcībā ir muzeji, observatorija, vari skatīties zvaigznēs, tikties ar profesoriem.
Esmu nodrošināts ar divistabu dzīvokli, stipendiju. Šo posteni piešķir daudzsološiem jauniem māksliniekiem, lai viņiem nebūtu jāstrādā “laicīgs” darbs, bet varētu sevi visu ziedot mākslai.
Trīsvienības koledžai ar tās vēsturisko bagāžu (Kembridžas universitātes aizsākumi datējami ar 13. gadsimtu), šarmu, cilvēkiem un iespējām ir viens mērķis – lai divos gados tu būtu sagatavots tālākam lidojumam pasaulē.
– Kā nokļuvāt Kembridžā?
– Pirms četriem gadiem Latvijā viesojās Trīsvienības koledžas kora mākslinieciskais vadītājs Stīvens Leitons, kuram Uģis Prauliņš uzdāvināja Valsts akadēmiskā kora “Latvija” izdoto disku ar manu oratoriju “Kristus ciešanas un augšāmcelšanās”. Leitons ir pasaules klases diriģents. Lielbritānijā viņa diriģētā “Mesija” profesionālā kora “Polifonija” sniegumā novērtēta kā elitārākais šā Hendeļa opusa atskaņojums. Ierakstu studija “Gramofons” viņa vadīto koledžas kori novērtējusi kā piekto labāko pasaulē, savukārt “Polifoniju” – kā otru izcilāko. Tiesa, vērtējums balstīts uz ierakstiem. Ja “Gramofona” kritiķi atbrauktu uz Latviju un dzirdētu mūsu korus “dzīvajā” – kori “Latvija”, Radio kori, “Kamēr…”, domāju, vērtējums būtu citāds (pasmaida).
– Mūsējie ir pārāki?
– Dzīvajā izpildījumā noteikti! Gribētos, lai arī Latvijas koru ieraksti būtu tehniski visaugstākajā līmenī.
Un tā, disku noklausījies, ciemiņš meklēja mani rokā: vai varot aizbraukt uz Angliju, aizsūtīt viņam visu manu kora mūziku? To gribētu ierakstīt “Hyperion Records” izdevniecība. Tagad disks saņēmis ļoti labas atsauksmes no visas pasaules. Pēc kādiem diviem gadiem pēkšņi pienāca Trīsvienības koledžas komitejas vēstule ar aicinājumu pieteikties konkursam uz amatu “mākslinieks rezidencē”. Allaž, atverot Kembridžas universitātes durvis, sajūtu – ārprāts, mūžam nespēšu apgūt universitātes bibliotēkās uzkrāto pasaules vēsturisko kultūrmantojumu. Aizvadītajā gadā esmu racies dziļāk tautu folkloras materiālos, leģendās, kuras izmantošu savos skaņdarbos. Mani jau sen saista tautu folklora, piemēram, “Leģenda par iemūrēto sievu” smelta albāņu tautas dziesmā, “Aizej, lietiņ” – latviešu dainās.
– Ap “Aizej, lietiņ” šķēpi tika lauzti iepriekšējos Dziesmu svētkos, bet nākamajos 2013. gadā skanēs jūsu “Dvēseles dziesma” ar Anitas Kārkliņas brīnišķīgo tekstu, Jura Kļaviņa lolojums, veltīts “Juventus” 90. jubilejai. Kurp, jūsuprāt, virzīties Dziesmu svētkiem – uz arvien augstāku koru meistarību vai pieejamību pēc iespējas lielākai dziedātāju daļai?
– Neliela atkāpe: iepriekšējie Dziesmu svētki iesākās ar Pētera Barisona “Dziesmai šodien liela diena”, Edgars Račevskis bija aicinājis mani uzrakstīt fanfaras par šo tēmu. Ģenerālmēģinājumā sēdēju starp lielajiem gariem – abiem Kokariem, Ausmu Derkēvicu, Edgaru Račevski… Jutos kā starp divām frontēm. Vieni teica – līdzko sāk skanēt koris, fanfarām jāapklust! Otri iebilda – lai tās skan kopā ar kori, būs grandiozi! No vienas puses, ir saprotami gaumju strīdi, bet, no otras, mums nepieciešams racionālisms. Jābūt gudriem. Jo patlaban visa pasaule pievēršas kora mūzikai un īpaši Baltijas reģionam. Anglijā tiek rīkoti Baltijas komponistu mūzikas koncerti.
Pasaule brīnās: kur Latvijā tik skaists kora tonis? Tā skanējumā atbalsojas Latvijas vairāku gadsimtu atrašanās lielvalstu krustcelēs: gan vācu vokāls, gan skandināvu gaišums, slāvu sulīgie basi un mūsu tautasdziesmu pamats.
Ja tagad pasaule brīnās par visskaistāko kora skanējumu Latvijā, kāpēc mums strīdēties par šiem gaumes jautājumiem? Kāpēc paši nevaram Latvijā sarīkot semināru, kongresu visiem pasaulē ietekmīgākajiem mūzikas kritiķiem, pētniekiem, muzikologiem, diriģentiem, sakot: te mēs esam! Brauciet pie mums, mācieties no mums! Kāpēc mums jāiztiek vien ar labām ārzemju atsauksmēm, kad mūsu kolektīvi ir uzstājušies pasaules prestižākajās koncertzālēs? Saliekam galvas kopā un uztaisām grandmeistarklasi vai kongresu tepat Latvijā, kultūras menedžmentam pieliekot pamatīgas pūles starptautisko mākslinieku un resursu piesaistei!
– Vai Pasaules koru olimpiāde Rīgā 2014. gadā šādam kongresam nebūtu īstākais laiks?
– Rīkotājiem jau ieminējos. Viņi spicē ausis.
– Pasaules koru olimpiādei ir sava oficiālā himna, bet katra olimpiādes rīkotājpilsēta izvēlas arī savu īpašo dziesmu. Rīgā tā būs jūsu komponētā “My Song” ar indiešu dzejnieka, Nobela prēmijas laureāta Rabindranata Tagores vārdiem. Kas bija vispirms – dzeja vai mūzika?
– Vispirms meklēju dzeju angļu valodā. Kembridžas universitātes centrālajā bibliotēkā rakos cauri britiem un… ilgi nevarēju atrast uzrunājošu dzejoli ar globālu vēstījumu. Mani tracina modernisti, kuru dzeja ar ikdienišķi piezemētām vārdu pērlēm mudž sīkmanībā. Tas nolauž spārnus, un doma man nelido. Tādā ziņā man grūti ar Aleksandra Čaka dzeju. Varbūt tāpēc, ka neesmu lielpilsētnieks, nāku no laukiem, un man vajag upes plūduma, arī trīsdesmito gadu Rīgai piemītošais vakarīgums nav man tuvākais. Savukārt dzejniece Paulīne Bārda (Friča Bārdas dzīvesbiedre) manā skatījumā ir brīnišķīga. Man ir dziesma “Tāls ceļš”, kuru lieliski dzied koris “Kamēr”. Šīs dziesmas angļu versija “Long Road” ir ļoti pieprasīta visā pasaulē, 13. oktobrī Amerikā Soltleiksitijā to dziedās 750 dziedātāju liels jauniešu koris.
Tā ir brīnišķīga sajūta, ja atrodu dzeju, kas ar manu izjūtu iet roku rokā. Lai cik bagāta valoda būtu, piemēram, Emīlijai Dikensai, viņas dzejas ritms mani “sit laukā”, turpretī dzejnieces Sāras Tīsdeilas rakstītais tāpat kā Paulīnes Bārdas vārdi plūst un plūst. Kad izšķirstot, pat skaļi lasot, neatradu šo dzejas plūdumu pussimtā britu autoru, sastapu Tagori.
– Kuriem latviešu dzejniekiem vārdi plūst?
– Jau no bērnības man veidojies labs kontakts ar senioru vecuma cilvēkiem. Varbūt tas mantojums no vecvecākiem (starp citu, Ērika Ešenvalda vecmāmuļai jaunībā bijis skaists soprāns, kas, deviņdesmito slieksni nupat sasniedzot, pārvērties jau sulīgā altā. – V. K.). Viens no tiem ir Kanādā dzīvojošais Artūrs Cīrulis. Viņu varbūt neierindos spilgtāko trimdas dzejnieku vidū, taču, izlasot viņa dzejoli “Trimdinieku mātei”, man radās dziesma, kuru kori joprojām ļoti labprāt atskaņo baznīcās. No jaunajiem visveiksmīgākā sadarbība sanākusi ar Kārli Vērdiņu – gan kameroperā “Augļu koks ir Jāzeps”, gan “Ziemassvētku leģendā”, ko iestudējis koris “Kamēr”.
– Kāda bija sajūta, uzzinot, ka Māris Sirmais atkāpies no kora “Kamēr” mākslinieciskā vadītāja amata?
– Viņam kā diriģentam jau sen bija laiks ieiet pasaules apritē. Un kādēļ kori “Kamēr” visu laiku turēt savās rokās? Kāpēc neteikt – Jāni, tagad dari tu! Jau sešus gadus “Kamēr” strādājušais diriģents Jānis Liepiņš nupat Debrecenā veiksmīgi izturējis ugunskristības. Svarīgi ir īstajā brīdī pateikt “nē”. Ja kādu dzīvē būtisku vilcienu nokavē, sākas muļļāšanās.
– Jūsu kameropera “Augļu koks ir Jāzeps” skatuves mūžu aizvadīja pilnās zālēs. 2013. gada septembrī pirmizrāde paredzēta jūsu operai uz LNO lielās skatuves “Iemūrētie” ar Ineses Zanderes libretu. Kā notika šī jūsu un dzejnieces sastapšanās?
– Biju ieminējies Mārim Sirmajam, ka gribētu piedalīties oriģināloperu konkursā, bet nezinu, ar kuru dzejnieku. Un, izrādās, Mārim Inese Zandere teikusi, ka arī gribētu piedalīties konkursā un ar… Ešenvaldu. Inese patiesi ir malacis! Brīnišķīgu audumu saaudusi: folklora, mīts, stāsts par amatniekiem, arhitektu, politiku, mīlestību un bibliotekārīti, bagātīga kultūrvēsturiskā mantojuma glabātāju.
– Noprotu, ka patlaban esat ļoti pieprasīts.
– Jā, viss saplānots līdz pat 2013. gada rudenim. Taču ne mirkli neesmu aizmirsis mūsu diriģentus Sigvardu Kļavu un Normundu Šnē, kuri pirms 10 gadiem riskēja un man, baltai lapai, pasūtināja pirmos skaņdarbus. Priecājos arī par jauno komponistu Jēkabu Jančevski, kuram varēju sniegt kādu padomu viņa komponēšanas darbā. Patiesi labi, ka viņa ceļš tagad ievijies Mūzikas akadēmijā, jo puisis ir ļoti talantīgs.
Ceļu pasaulē neesmu izvēlējies tādēļ, ka tur būtu labāk nekā Latvijā, bet patlaban jūtos kā dzīves augstskolā, kā nākamajā skolā pēc savām studijām gan Latvijas Mūzikas akadēmijā, gan Eiropas meistarklasēs. Tagad rezidence Kembridžā mani ir it kā pagrūdusi – lec brīvmāk-slinieka statusā. Esmu jau saņēmis uzaicinājumu 2013. gada aprīlī būt par mākslinieku rezidencē Portlendas universitātē Oregonas štatā, tas ir pāri visai Amerikai.
RADOŠĀ VIZĪTKARTE
ĒRIKS EŠENVALDS
* Komponists
* Dzimis 1977. gada 26. janvārī Priekulē.
* JVLMA ieguvis bakalaura grādu (2002) un maģistra grādu (2004) kompozīcijā pie Selgas Mences. Papildinājies daudzās starptautiskās meistarklasēs.
* Saņēmis Lielo mūzikas balvu (2005, 2007); ar skaņdarbu “Leģenda par iemūrēto sievu” ieguvis pirmo vietu 2006. gada “International Rostrum for Composers” jauno komponistu kategorijā; “British Composer Awards” nominācija (2010); 2012. gadā disks “O Salutaris” saņem Latvijas Mūzikas Ierakstu Gada balvu.
* Kopš 2002. gada – Latvijas Komponistu savienības biedrs, šobrīd – komponists rezidencē Trīsvienības koledžā, Kembridžas universitātē.
