Pirms divām dienām Kamerūnā startēja 33. Āfrikas Nāciju kausa izcīņa ar 24 valstu līdzdalību 1
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Mūsu platuma grādos sporta karalis futbols to uzmanību, kas ikdienā neseko šim sporta veidam, piesaista ik pa diviem gadiem, kad notiek Pasaules kausa un Eiropas čempionāta finālturnīri. Citu kontinentu čempionāti Latvijas “parasto” sporta līdzjutēju vidū nav aktuāli.
Par Āziju vispār mums maza nojēga, Dienvidamerika ar savu “Copa America” tālu un parasti notiek naktī. Bet vēl ir Āfrikas Nāciju kauss, kas notiek neierastā laikā – neilgi pēc gadu mijas. Pirms divām dienām Kamerūnā startēja 33. Āfrikas Nāciju kausa izcīņa (Āfrikas čempionāts) ar 24 valstu līdzdalību.
Turnīram sākotnēji vajadzēja notikt pērn jūnijā un jūlijā, taču vēl gadu iepriekš tas tika pārcelts uz pērnā gada sākumu, jo organizatori atģida, ka vasarā Āfrikā, pats par sevi saprotams, ir ļoti karsts. Tad sākās Covid-19 pandēmija, vēlreiz bija jāpārceļ, līdz ar to tikai tagad – pēc trīs gadu pārtraukuma – labākās Āfrikas valstu futbola izlases devušās laukumā. Tas notiek Kamerūnā – sešos stadionos, piecās pilsētās.
Āfrikas Nāciju kausu daudzi futbola fani uzskata par kaut ko ļoti eksotisku, līdz ar to aizraujošu. Tās nav planētas labākās futbola izlases, bet viņu rādītais futbols bieži vien ir ļoti azartisks un līdzjutējiem baudāms. Dominē uzbrukums, individuālā meistarība, kā arī daudz muļķīgu kļūdu. Piemēru? Šī čempionāta pirmajā spēlē jau pirmajā pusminūtē Burkinafaso izlases futbolists pamanījās nopelnīt brīdinājumu par rupju spēli.
Āfrikas Nāciju kausā spēlētais futbols ir romantisma pilns, bieži vien eiropiešiem nesaprotams. Tas tikai mums. Āfrikas kontinentā šis pasākums ir milzīgs notikums – ar izrietošām sekām. Sjerraleones izlases galvenais treneris Džons Keisters nedēļu pirms turnīra paziņoja, ka saņēmis nāves draudus. Tas noticis dienu pirms sastāva paziņošanas, tādējādi uz viņu izdarīts spiediens, lai izvēle būtu “pareizā”.
Iepriekš bijis, ka citu valstu izlašu sastāva noteikšanā piedalījušies valstu vadītāji. Lieki teikt, ka paši futbolisti dzimtenē tiek pakļauti milzīgam spiedienam, jo viņiem līdzi seko visi. Tajā pašā laikā šis ir augsta līmeņa pasākums. Tur piedalās pasaules topa līmeņa zvaigznes. Ēģiptes izlases kapteinis ir Mohameds Salāhs no “Liverpool”, Senegālas izlasē ir cits “liverpūlietis” Sadio Manē.
Tāpat turnīram gatavojas Rijads Mahrezs, Eduārs Mendī, Pjērs Obamejangs, Kalidu Kulibalī un daudzi citi, kas ir izcīnījuši skaļu vārdu un labu atalgojumu Eiropas futbolā. Spēku samēri gan nav līdzvērtīgi. Etiopijas izlasē tikai divi spēlētāji nāk no citas valsts klubiem, kamēr Senegālas izlasē nav neviena no vietējā čempionāta, visiem spēlējot labos Eiropas klubos.
Pirms trim gadiem par Āfrikas čempioni kļuva Alžīrija, finālā uzvarot Senegālu (1:0). Pēdējos sešos turnīros bijuši seši dažādi uzvarētāji. Titulētākā ir Ēģipte ar septiņiem čempionu tituliem, pieci Kamerūnai, četri Ganai. Kamerūnā un visā Āfrikā šajās dienās ir futbola svētki, stadionos un mājās skan vuvuzelas.
Tās tādas pagaras afrikāņu taurītes, kurās pūšot rodas skaņa, kas līdzinās pavasarī stropu pametušam bišu spietam. Ir īpaši, ja to dara simtiem cilvēku. Liela daļa pasaules par vuvuzelām uzzināja 2010. gadā, kad Dienvidāfrikā notika Pasaules kausa izcīņas finālturnīrs. Kamerūnā notiekošajā turnīrā skatītāji tribīnēs tiek, gan ar nelieliem ierobežojumiem, bet vuvuzelas dzirdamas katrā mačā.
