Eksperts: Turpmāk pirms caurmēra cirtes īpašnieks padomās labi 0
Šogad viens no titula “Valsts meža dienesta gada cilvēks” saņēmējiem ir Raivo Rudzītis. Kolēģi par viņu saka: “Jo problēma sarežģītāka, jo Raivo priecīgāks – pelēkajām šūniņām būšot darbs!” Vērtējot plānotās izmaiņas ciršanas noteikumos, Raivo uzskata – turpmāk pirms caurmēra cirtes meža īpašnieki rūpīgi apsvērs visus plusus un mīnusus.
Skaidrojam, kā ātrāk un vienkāršāk
R. Rudzītis: Visiem, kas pie mums atnāk, cenšamies izskaidrot, kā labāk, kā vienkāršāk. Ikdiena virsmežniecībā pamatā saistīta ar atbalstu mežziņiem, jo svarīgi, lai viņi saņemtu visu nepieciešamo informāciju: izmaiņas likumos, jaunumus datubāzē un pamācības, kā ar tiem strādāt. Ja nu kāds meža īpašnieks nav apmierināts ar mežziņa lēmumu, tad braucam, skatāmies, mērām un mēģinām saprast, kuram bijusi taisnība. Virsmežniecībā ir 42 mežziņi. Pēc Jaungada būs 40. Manā pakļautībā ir referentes, kuras strādā mežniecībās un pieņem no klientiem iesniegumus, pārskatus un citus dokumentus. Ja nepieciešams, viņas palīdz aizpildīt vajadzīgās veidlapas un izskaidro lietu kārtību. Pārbauda, vai īpašnieks savu mežu ierakstījis zemesgrāmatā, jo gadās, ka ir tikai pirkuma līgums. Ir bijis pat tā – atnāk sieviete un stāsta: nomira tēvs un notāre norādīja, ka man jāpārņem mantojamā zeme. Bet es labi zinu, ka tēvs to mežu pārdeva un visu naudu nodzēra… Izrādās, pirms gadiem firma mežu par mazu naudu nopirkusi, nocirtusi un, lai nebūtu jāatjauno, zemesgrāmatā nav ierakstījusi.
Ir jau visādi gadījumi. Piemēram, normatīvie akti paredz, lai saņemtu apliecinājumu koku ciršanai, robežzīmēm – kupicām – jābūt uzturētām. Bet dabā robeža iet pa pusaizaugušu grāvīti. Robežplānā atzīmēts, ka tur jābūt kupicai. Bet tuvāk par 20 metriem neviens neriskē brist, jo bebrs izrakājis un var iekrist ūdenī līdz padusēm. Vai šādā situācijā uzstāt, lai īpašnieks to robežzīmi atjauno? Robeža iet pa grāvīti, kas ir redzams. Ja cilvēks tur nevar pāriet pāri, tad skaidrs, ka mežizstrādes tehnika arī pāri nepārbrauks. Formāli būtu jāraksta atteikums, jo robežzīmes nav. Bet kā lai īpašnieks to atjauno?
Taču strīdīgo jautājumu nav daudz. Kādreiz deviņdesmitajos dažiem mežziņiem varēja būt kādas savtīgas intereses, bet šobrīd, pēc visām reorganizācijām, dienests ir sakārtojies tā, ka tie, kuri strādā Valsts meža dienestā, no “padomiem” biznesā – gan mežizstrādes, gan realizācijas jomā – norobežojas, tikai iesakām, lai meža īpašnieks izvērtē vairākus piedāvājumus.
Uz virsmežniecību jau parasti atnāk tikai smagi gadījumi. Ja notikusi patvaļīga ciršana un ir desmitiem tūkstošu eiro videi nodarīti zaudējumi. Protams, ka cilvēks tos labprāt nemaksātu. Mums ir tie ķēpīgie gadījumi, kad nekā jautra vairs nav. Bieži ir tā, ka pārkāpums izdarīts muļķības dēļ. Piemēram, cilvēks kaut kādu konsultantu sadabūjis. Tas viņam sastigojis cirsmu, bet mežzinis aizgājis, uzmērījis un secinājis, ka tik lielu nedrīkst cirst. Paskaidrojis, ka cirsma ir jāprecizē. Bet tas, kurš cirsmu gatavo, vienkārši paņem un vienu gabalu nogriež nost. Atbrauc zāģeri, kuriem maksā par nocirstajiem kubiem, skatās – rekur, tālāk vēl viens cirsmas stigojums, un vālē tik nost… Pat žēl tā īpašnieka. Līguma ar mežizstrādātājiem arī viņam nebija. Muļķīgi. Es vienmēr atgādinu: ja ir jāmaina cirsmas robežas, tad noteikti nokasi nost krāsu, kas uzpūsta nepareizajiem kokiem, un izrauj tos nepareizos mietiņus. Citādi tās kļūdas ir sāpīgas.
Bet ir jau arī tā, ka cilvēks nemaz negrib zināt. Bija viens gadījums – meža īpašnieks atnāk pie mums un interesējas par kūdras ieguves iespējām. Mēs ar kolēģi stāstām par atmežošanas kārtību, bet viņš mūs nolamā par birokrātiem, aizcērt durvis un aiziet. Laikam vienkārši gribēja kādu izlamāt. Mēs būtu izstāstījuši legālos variantus, lai izvēlas piemērotāko, kā to kūdru izrakt pēc iespējas ātrāk un vienkāršāk. Bet, protams, noteikta dokumentācija ir jāsakārto, tā vienkārši – mans īpašums, iešu, rakšu, pārdošu – nevar. Mēs paspējām tikai pateikt, ka vajadzēs dabūt derīgo izrakteņu ieguves atļauju. Šobrīd patiesībā visa atmežošanas kārtība ir saregulēta tā, ka tad, ja tu pēc darbu pabeigšanas tajā vietā atkal apņemies iestādīt mežu, tas nemaz nav dārgi.
Svarīga cena, nevis apjoms
Cirsmas, ko pārdodu savā mežā, es nemaz nedastoju. Jo mani neinteresē, cik tur ir kubikmetru. Es piezvanu vienam, otram, trešam – atbrauc, paskaties, pasaki, cik tu man maksāsi. Kurš vairāk sola, tam es arī cirsmu pārdodu. Un man vienalga, vai pircējs to visu aizlaiž finierī, papīrmalkā vai sašķeldo. To es arī visiem īpašniekiem saku – ja tu pārdod cirsmu, painteresējies pie trim četriem pircējiem, cik kurš sola. Svarīgs ir šis cipars, nevis tas, vai tu pārdod 300vai 320 kubikmetrus.
Ir vajadzīgs līdzsvars starp mežu platībām, kuras mēs saudzējam un kurās saimniekojam intensīvi. Manuprāt, Latvijā šis līdzsvars ir. Tāpēc saimnieciskajos mežos meža īpašniekiem būtu jādod vēl lielāka brīvība. Cirte pēc caurmēra aizsargājamajās teritorijās nav atļauta. Man ir meža īpašums Gaujas nacionālajā parkā, un man ir jāgaida ciršanas vecums. Bet, ja man būtu mežs ārpus šā lieguma, kur es drīkstētu cirst caurmēra cirti, tad es teiktu, ka vecie ciršanas noteikumi pēc caurmēra man patika labāk nekā tie, kas plānoti nākotnē. Jo izmaiņas prasīs cirsmu obligāti atjaunot ar augstvērtīgu stādāmo materiālu. Un tās prasīs papildu izdevumus.
Tie, kurus interesē gūt tikai un vienīgi maksimālu peļņu īstermiņā, nav ieinteresēti ieguldīt dārgos stādos un kopšanā. Tiem šie noteikumi būs neizdevīgi. Tie, kuri vēlas savu īpašumu normāli apsaimniekot, apsvērs, ko darīt. Bet es domāju, ka dažus gadus pirms ciršanas vecuma neviens necirtīs caurmēra cirti, jo atjaunošana ar izcilu stādmateriālu izmaksu ziņā neatsver dažu gadu pagaidīšanu. Desmit, piecpadsmit gadus pirms ciršanas vecuma – jā. Zinātnieki izrēķinājuši, ja mēs mērķtiecīgi ejam uz caurmēra cirti, Latvijā priedei šis caurmērs sasniedzams kādos 65 gados, eglei un bērzam – 55 gados.
Domāju, ka caurmēra samazināšana neko būtiski neizmainīs. Tagad bieži ir tā – ja kopšanas cirtē izcērt tievākos kokus, ir sasniedzams vidējais caurmērs. Dažas firmas šos tievos kokus pat neved ārā. Tikai nogāž zemē, noziņo, ka kopšanas cirte ir pabeigta, un prasa atļauju cirtei pēc caurmēra. Un atteikt neviens nevar. Un tad pie viena savāc arī iepriekš izzāģētos kokus, jo dzenāt tehniku divreiz nav vērts. Tāpēc, manuprāt, varētu atļaut – ja, nodastojot visu audzi un paņemot nost tievākos kokus, minimālais šķērslaukums saglabājas un sanāk caurmērs, uzreiz dot apliecinājumu ciršanai pēc caurmēra. Lai nemaz neķēpājas ar to kopšanas cirti.
Vizītkarte. Raivo Rudzītis
* Dzimis 1973. gadā.
* 2006. gadā beidzis LLU Meža fakultāti.
* Kopš 2001. gada strādā VMD, kopš 2012. gada – Ziemeļvidzemes virsmežzines vietnieks.
* 2017. gadā titulēts par VMD gada cilvēku.
* Ģimene: precējies, ir meita Madara Elza un dēls Kārlis Roberts.
