Pirms balsot, pastudē vēsturi! Saruna ar uzņēmēju Normundu Bergu 50
Aicinot katru no mums izmantot savas pilsoņa tiesības un piedalīties Saeimas vēlēšanās, uzņēmējs, “SAF Tehnika” valdes priekšsēdētājs Normunds Bergs uzsver, ka viņam ir svarīgi, kādā valstī dzīvosim mēs un mūsu bērni. Bergs ir noraizējies par sabiedrības polarizācijas tendencēm, kas jebkuram vēstures pazinējam šķiet biedējoši pazīstamas.
Pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām jūs aicinājāt katru aiziet un nobalsot, jo Latvija ir kā trausla vāze, kas mums jānosargā. Vai šis aicinājums ir spēkā arī tagad?
Noteikti, vajadzēs izvilkt šo videoklipu un atkal palaist apritē. Kopš iepriekšējām vēlēšanām situācija nav īpaši uzlabojusies; es pat teiktu, ka mūsu ģeopolitiskais stāvoklis ir kļuvis vēl saspringtāks un bīstamāks. Lielvalstu politikā mēs vērojam arvien izteiktāku polarizāciju, kad gan labējās, gan kreisās partijas virzās uz arvien radikālāku viedokļu paušanu. Nav nekāds noslēpums, ka vēlēšanu cīņā uz sabiedrību vislabāk iedarbojas bailes un ienaidnieka tēla meklēšana. Cilvēki tiek kūdīti un apdullināti, jo daudziem vēlētājiem nepiemīt spēja analizēt politikas procesus.
Šajā klipā arī mudinājāt jauniešus parūpēties, lai nobalso viņu vecāki. Taču citkārt sociālo tīklu vidē redzēti aicinājumi paslēpt vecmāmiņas pasi, jo viņa, lūk, nobalsos “nepareizi”.
Tas vairāk bija aktuāli pašvaldību vēlēšanās Rīgā, kad daudzi pensionāri balsoja par Ušakovu, jo viņš nodrošina bezmaksas sabiedrisko transportu. Ir svarīgi, lai uz Saeimas vēlēšanām aizietu vairāk jaunu cilvēku, jo viņi ir vairāk orientēti uz Eiropas vērtībām. Kāpēc briti nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības? Jo vecāka gadagājuma cilvēki bija nobijušies no pārmaiņām, bet jaunatnei viss bija vienalga. Tā viņi nonāca tādā strupceļā, ka tagad paši nesaprot, kā no tā visa izķepuroties.
Vai šeit Latvijā iespējams līdzīgs scenārijs?
No citām uzstāšanās reizēm mans vārds daudziem saistās ar lozungu: “Bērni, mācieties fiziku un matemātiku!” Taču tagad ir brīdis, kad es gribētu vēl skaļāk aicināt: “Bērni un arī pieaugušie, mācieties vēsturi, lasiet un analizējiet vēstures grāmatas!” Cik vien es sevi atceros, vienmēr esmu brīnījies, kā varēja sākties Otrais pasaules karš, kā tik izglītotā un kulturālā vācu tauta varēja ieslīgt kolektīvā neprātā, sākot vajāt un slepkavot ebrejus. Taču tagad mēs arvien skaidrāk redzam, kā strādā šis tautas apdullināšanas mehānisms. Palasot nacistu propagandas materiālus, skaidri saskatāma līdzība ar tagadējās Krievijas un, kas ir vēl baisāk, ASV politiķu retoriku.
ASV vēlētājiem bija apriebušies tradicionālie politiķi, tādēļ viņi ievēlēja Donaldu Trampu, kas politiku pasniedza kā TV šovu. Vai kaut ko līdzīgu varam sagaidīt arī Saeimas vēlēšanās, piemēram, no Kaimiņa partijas puses?
Katrās vēlēšanās parādās kāds avantūrists, pietiek atcerēties Zīgeristu un viņa banānus. Tādēļ varu tikai atkārtot: ļaudis, lasiet vēstures grāmatas, jo vēsturē viss atkārtojas pa spirāli. Vecās idejas tiek iepakotas citā iesaiņojumā un pasniegtas kā jaunas.
Vai nav tā, ka jaunāko laiku vēsturē katras vēlēšanas Latvijā tiek pasniegtas kā pēdējā, izšķirošā kauja pirms “Saskaņas” nākšanas pie varas un mūsu atgriešanās Krievijas ietekmes zonā?
Nedomāju, ka problēma ir tikai “Saskaņā”. Ienaidnieka tēla veidošana ir plaši izplatīta taktika arī Latvijā. Taču jāsaprot, ka jāvēršas nevis pret krieviem, bet gan pret režīmu, kas valda Krievijā. Manuprāt, tā ir liela atšķirība. Kas attiecas uz “Saskaņu”, tad problēma ir tā, ka viņi faktiski ir ieguvuši monopolu uz krievvalodīgo balsīm, jo citas partijas nemaz necenšas uzrunāt šo vēlētāju daļu. Skaidrs, ka “Saskaņa” nav nekādi sociāldemokrāti, lai ko arī viņi paši teiktu. Var jau šķūņa durvis aprakstīt ar dažādiem uzrakstiem, bet iekšā tik un tā ir malka.
Kā vēlētāji var izvērtēt, vai politiķu vēstījums atbilst patiesībai?
Mums vairāk vajadzētu skatīties uz politiķu darbiem, nevis vārdiem. Var jau palasīt partiju programmas un noskatīties reklāmas rullīšus, bet politiķu reālā rīcība runā skaļāk par jebkādiem vārdiem. Kad es kā darba devējs izvērtēju kandidātu, ko varētu pieņemt darbā, mani galvenokārt interesē viņa CV: cilvēka dzīves un darba gājums, ko viņš ir paveicis, kādas prasmes apguvis. Savukārt politiķi pirms katrām vēlēšanām mums mēģina iegalvot: nevajag koncentrēties uz pagātni, mēs jums piedāvājam gaišo nākotni! Lai gan lielākā daļa no šiem lozungiem ir tukša muldēšana. Tādēļ sabiedrībā ir vajadzīgas vismaz dažas saprāta balsis, kas palīdzētu izvērtēt politiķu teikto.
Tagad mēs redzam, ka tradicionālo mediju, drukātās preses un televīzijas loma vēlēšanu kampaņā samazinās, jo kampaņa arvien vairāk pārceļas uz internetu, sociāliem tīkliem, kur politiķi var uzrunāt vēlētājus bez starpniekiem.
Mediju un sabiedrības grupu polarizācijas problēma ir plaši izplatīta problēma daudzviet pasaulē. Latvijā tas vairāk attiecas uz etnisko dalījumu, jo ir latviešu un krievu informatīvā telpa, kurā dominē pilnīgi atšķirīgi vēstījumi.
Varbūt ir vērts mainīt vēlēšanu sistēmu, pāriet uz vienmandāta apgabaliem, jo tad politiķiem būtu ciešāka saikne ar vēlētājiem, cilvēki zinātu, tieši kurš Saeimas deputāts ir ievēlēts no viņu apgabala?
Politikas pētnieki šobrīd intensīvi domā, kā pilnveidot demokrātiju, jo apzinās, ka tas ir neefektīvs valsts pārvaldes instruments. Bet vienlaikus ir skaidrs, ka nekas labāks vēl nav izdomāts, jo visas alternatīvas demokrātijai ir daudz, daudz sliktākas. Cik zinu, piemēram, Amerikā šobrīd tiek eksperimentēts ar reitinga sistēmas izmantošanu vēlēšanās. Tas nozīmē, ka vēlēšanu dienā tu nobalso nevis par vienu kandidātu, bet gan, piemēram, pieciem kandidātiem dilstošā secībā. Pirmā prioritāte ir Jānis, tad Pēteris, Anna utt. Gadījumā, ja Jānis nav sasniedzis noteiktu slieksni, tava balss tiek pieskaitīta Pēterim. Šāda sistēma samazina polarizāciju, jo politiķi nevis mēģina iznīcināt sāncenšus, bet gan meklē kompromisu. Iespējams, arī Latvijā būtu vērts padomāt par kaut ko līdzīgu. Jo pretējā gadījumā mēs redzam, ka ar katrām vēlēšanām politiskā cīņa izvēršas par arvien niknāku konfrontāciju, kurā partijas nekautrējas izmantot “melno PR” un citus apšaubāmus paņēmienus.
Kādēļ pie mums “politiķis” ir gandrīz lamuvārds? Vai to ir iespējams mainīt?
Lielā mērā politiķi pie tā paši ir vainīgi, jo mums Latvijā ir daudz lietu, kas politiķu vainas dēļ ir sačakarētas un jau gadu desmitiem netiek labotas. Tādēļ vēlētāju dusmas ir saprotamas. Taču es negribētu piekrist viedoklim, ka visi politiķi ir pilnīgi nejēgas. Mēs redzam, ka Latvijas ekonomikā turpinās izaugsme, bezdarbs samazinās, daudz kas attīstās pareizā virzienā. Politiķus var un vajag lamāt par konkrētām neizdarībām, bet nedrīkst pievienoties vaimanu korim, ka Latvijā viss ir slikti.
Mūsu ekonomika ir izaugsmes fāzē, un parasti tas nozīmē, ka vēlētāji labprātāk balso par varas partijām. Vai tā ir laba ziņa ZZS, “Vienotībai” un Nacionālajai apvienībai?
Es vienmēr ar lielām bažām esmu skatījies uz jauniem politiskiem projektiem, kas pie mums parādās pirms katrām vēlēšanām. Īsā laikā tie sapulcē ļoti dažādus cilvēkus, kas lielākoties ir bez politiskās pieredzes, bet daži politikas veterāni ir staigātāji, kas jau pamanījušies nomainīt vairākas partijas. Spilgts piemērs bija Zatlera Reformu partija. Ja es gribu pieņemt darbā cilvēku un redzu, ka viņš pēdējo piecu gadu laikā ir nomainījis sešas darbavietas, tad man būtu lielas bažas, vai uz šādu kandidātu var paļauties. Tādēļ es vairāk uzticos nevis jauniem projektiem, bet partijām ar pieredzi. Ja nepatīk kādu konkrētu politiķu rīcība, tad Latvijas vēlēšanu sistēmā ir ļoti vērtīga iezīme, ko vēlētāji, manuprāt, ir teicami apguvuši: iespēja grozīt vēlēšanu sarakstu ar plusiņiem vai svītrojumiem. Tādā veidā no partijas autobusa var izsvītrot nevēlamos pasažierus. Katrā no partijām ir gudri un spējīgi cilvēki, ko iespējams izcelt un pabīdīt uz augšu.
