Egils Līcītis: Pirms balsot par “Saskaņu” 47
Kaut priekš 9. maija svinētājiem tā sauktam uzvaram piemineklim ir tikpat magnetizējošs spēks kā norasojušam polšam, Rihards Kozlovskis ar ministra metramēru vērtējis, ka šogad pasākumi ritējuši ar mazāku intensitāti. Manifestējuši ne akurāt masveidā, bet 55 tūkstoši kara veterānu, uzvarētāju un atbrīvotāju. Varbūt ģenerālis Sals cīnījās pret djeņ pobedi savilktiem pūļiem, varbūt krievi atslābuši un sākuši nākt pie prāta, kā min daži parādību un apziņas pētnieki.
Diezin vai iekšlietu ministrs ir vīrs, no kura dzirdēsim arī politisku slēdzienu, kas tās par 9. maija izdarībām uz slāvu saiešanas laukuma, vai oficiālu iztulkojumu dos augstākas sadusmotas personas, kāpēc ES valstī Latvijā grandiozi un urrā patriotiskā garā svin Krievijas svētkus. Kur mums tik drosmīgi valstsvīri, kas atklāti pateiks, ka 9. maija glorificēšana vērienīgā mītiņošanā – gadadienā, kas latviešiem nozīmē okupācijas turpinājumu, – ir absolūta sabiedrības šķelšana un konfrontācija. Ar skaļruņiem tiek sasaukti labi zināmas politiķu slakas musināti cilvēki, lai nošķeltu un noturētu savā varā pēc iespējas lielāku krievvalodīgo balsotāju divīziju. Bet tā nav tikai balsu zvejošana. Maskavas tiltu būvētājiem 9. maija svinības ir kalendārais “obligāti jāapmeklē” pasākums Kremļa lienošās maigās varas realizācijā, kas propagandas kara apstākļos kļūst jo uzmācīgāka. Rīgas mērs Nils Ušakovs, ne pārāk slēpdamies, sācis spēlēt atslēgas lomu šādā politikā un taisīt “valsti valstī” mūsu galvaspilsētā.
Rīgas īpašā ārpolitika, diametrāli pretēja Latvijā pieņemtai, kurss uz kooperēšanos ar Krieviju ir mazākā darba daļa. Nebūsim naivi, ka 9. maijs ir vien neļķīšu nolikšana, kritušo pieminēšana vai izejamās dienas “prazdņiks”. Jundītāji, kam dzīves telpa ir Latvija, bet viss labākais aiz Zilupes, izmanto gadījumu sapulcēto tūkstošu priekšā demonstrēt kulaku un piekrišanu Kremļa agresīvai politikai, ka tuvajās ārzemēs der atjaunot ietekmi, paplašināt krievu pasaules robežas un rusificēt, ko vien var uz zemeslodes. Un lai izskan tūkstošbalsīgi – mūsu ir daudz. Un latviešiem, kaut jānorij krupis, georglentīšu valkātāju viedoklis jāakceptē! To ļautiņu priekšā, kas atver tikai Krievijas TV ekrānu, kur drasē militāristi un kareivīgas runas dragā odiozi civilisti, nav grūti panākt vajadzīgo iespaidu.
9. maijs notiek ar t. s. latvisko spēku klusējošu piekrišanu un roku plātīšanu – kā varam darboties ar prātu atindēšanu, ja Ušakovam enerģijas laukā ir tik pasakaina klientūra. Novārtā pamesta doma, ka piemineklis jāilustrē ar plāksni, kas tas ir par monumentu, un no kuras mutes un kuras puses varam sagaidīt uzsvērumu, ka iebraucējiem jāintegrējas latviešu vērtībās un sabiedrībā. Tas – apstākļos, kad balsi paceļ pat krievu jaunieši, kam apnikušas un piegriezušās izdarības uz laukuma. Viņi jūtas apkaunoti par pasākumu, kas, pieklājīgi sakot, neatbilst Latvijā vispārpieņemtām uzvedības normām, kad šķiet, ka uzvaras dienu svin daļu pilsētas ieņēmušie mongoļi. Pat frakcijas pārzinis Urbanovičs atzīst par labāku neiet pie pieminekļa.
Toties masu vadītājs Ušakovs, iedrošināts ar varas bezspēcību, īpaši vēlēšanu gadā uzrāpsies atbrīvotāju zaldātam pikpaunā sveikt 55 tūkstošus. Ilfs un Petrovs būtu kā radīti aprakstīt kombinatora darbošanos teatrālā manierē kokaini iestudētā atrakcijā. Žanrs turēt elektorātu noslēgtumā nav sevi izsmēlis. To mobilizē 9. maijā. Nepieļauj, ka kāds bāž degunu krievu skolās, kam jākalpo par “Saskaņas” piekritēju ataudzes inkubatoru. Nereaģē uz jautājumiem par pilsētas tēvu šaubīgiem darījumiem.
“Saskaņa” skaidri deklarējusi plānu – tiekties sagrābt varu Rīgā, Rēzeknē, Liepājā, Jūrmalā, Daugavpilī. Uzdevums, droši vien, ir skalot valsts pamatus.
